Arī šodien, kad Rietumu pasaules morālās vērtības un objektīvas patiesības apziņa arvien vairāk izplūst, ir vitāli nepieciešami kristieši – zemes sāls, kas uztur un kopj tās vērtības, kuras cilvēkā ir ielicis Dievs. Ne vienā vien Baznīcas un pāvesta dokumentā (Apostolicam actuositatem, Evangelii nuntiandi, Evangelii gaudium u. c.) ir uzsvērts tas, cik liela loma šajā uzdevumā ir laicīgajā pasaulē dzīvojošajiem kristiešiem – ne tikai garīdzniekiem un klosterļaudīm. Taču laicīgajā dzīvē ir tik daudz kārdinājumu un lietu, kas novērš uzmanību! Kad Jēzus stāsta līdzību par sēklu, kas krīt dažādās augsnēs, cita starpā Viņš piemin ērkšķus un vēlāk skaidro: „Bet sēkla, kas krīt starp ērkšķiem, nozīmē tos, kuri dzird, bet pēc tam aiziet, un rūpes un bagātības, un dzīves ērtības viņus nomāc, un viņi nenes augļus.” (Lk 8,14) Palikt auglīgiem un saglabāt savu fokusu uz Dievu laicīgajā pasaulē palīdz dažādas kopienas, kur savu ticību atbilstoši Dieva dāvātajiem talantiem iespējams izdzīvot un stiprināt kopā ar citiem kristiešiem. Dominikāņu laju kopiena ir viens no šādiem cerības un gaismas stariem, kas apvieno laicīgajā pasaulē dzīvojošus vīriešus un sievietes, kas vēlas tuvoties Dievam un nest augļus, īstenojot dominikāņu garīgumu. Dominikāņu garīgumu (kas ir raksturīgs īpaši pirmajam – brāļu – ordenim) varētu apzīmēt šādi: pamatīga Dieva vārda kontemplācija, sevis paša un savas sirds evaņģelizācija; liels jūtīgums pret cilvēku bēdām, no kurām īpaši viena mobilizē aktivitātei: nepiepildītais izsalkums pēc patiesības, kad cilvēks vienlaicīgi tiek barots ar meliem; dzīve, kas balstās uz liturģiju un lūgšanu, t. sk. rožukroņa lūgšanu; patiesības meklēšana (studijas); vēlme dalīties patiesībā ar citiem. Tie, kas savā dzīvē īsteno dominikāņu garīgumu, seko sv. Dominika (1170–1221) piemēram – dominikāņu jeb sprediķotāju ordeņa dibinātājam. Savas dzīves laikā viņš dega ilgās sludināt pestīšanu katram, un viņa apustuliskā dedzība tika uzturēta ar lūgšanu, studijām un kontemplāciju. Jau sv. Dominika dzīves laikā bija izplatītas dažādas iniciatīvas arī laju vidū. Veidojās kopienas, no kurām vēlāk izveidojās trešais (laju) ordenis. Šīs kopienas palīdzēja nabagiem, veica žēlsirdības darbus u. c. Tieši ar šādām grupām, kuras gribēja dzīvot garīgā dominikāņu aprūpē, saistāmi trešā ordeņa sākumi. Par laju ordeņa dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1285., lai gan ordeņa Regula tika oficiāli apstiprināta tikai 1405. g. – to izdarīja pāvests Inocents III. Dominikāņu laju dzīvē būtiska loma ir lūgšanai, kopienai, studijām un apustulātam. Lūgšana ietver Euharistijas liturģiju, stundu liturģiju, privāto lūgšanu. Dominikāņu laji ir aicināti pēc iespējas biežāk apmeklēt Svēto Misi, katru dienu lūgties stundu liturģiju, rožukroni un veltīt laiku arī privātajai lūgšanai, šādi veidojot arvien ciešākas attiecības ar Dievu. Īpaša vieta dominikāņu laju dzīvē ir arī kopienai, kurā viņi var iegūt un paši sniegt atbalstu un palīdzību citiem kopienas locekļiem, mācīties sadzīvot ar tuvāko un saskatīt viņā Dievu. Tas palīdz ikvienu cilvēku, ko dominikāņu laji satiek ikdienā, uzlūkot kā Dieva bērnu. Neizsīkstošās slāpes pēc patiesības mudina dominikāņu lajus uz studijām, kuras vai nu tieši, vai netieši ved pie Dieva. Viņi daudz domā par norisēm pasaulē, cenšas būt informēti par Baznīcas mācību un pāvesta aktivitātēm. Viņi redz cilvēku kā radību pēc Dieva attēla, lai viņš atspoguļotu Dieva gudrību un labumu, dzīvojot ticības un prāta līdzsvarā. Jāņem vērā, ka dominikāņu laju saistības lūgties un studēt neieved izolācijā, bet gan bagātina viņus, lai viņi varētu vairāk dalīties ar tuvāko. Un te ir jāmin aicinājums uz apustulātu – tajā dominikāņu laji atbild uz citu cilvēku vajadzībām. Nest Labo Vēsti, parādīt savu mīlestību un rūpes var daudzos dažādos veidos – kalpojot par katehētiem, mācībspēkiem, misionāriem, slimnieku aprūpētājiem utt., un katrs cilvēks to var darīt, attīstot un realizējot to unikālo talantu, kas piemīt tieši viņam. Noslēgumā gribas minēt pāvesta Pāvila VI vārdus apustuliskajā pamudinājumā Evangelii nuntiandi, kas ir adresēts ikvienam kristietim, bet ir īpaši vērtīga ceļamaize ikvienam dominikāņu lajam: „Evaņģēlija sludinātājs ir tas, kas pašaizliedzīgi un, nebaidoties no ciešanām, vienmēr meklē patiesību, lai sniegtu to citiem. Viņš nekad nenodod un neslēpj patiesību, lai izpatiktu cilvēkiem, lai radītu apbrīnu vai viņus šokētu, lai būtu oriģināls vai atstātu uz tiem iespaidu. Viņš nekad neatsakās no patiesības, neaptumšo atklāto patiesību, nevēlēdamies to meklēt sava slinkuma, ērtību vai baiļu dēļ. Viņš nekad nepārstāj tajā iedziļināties un kalpo tai augstsirdīgi un nesavtīgi.” (Evangelii nuntiandi, Nr. 78) Laikraksts "Nāc" | 
