Dievkalpojumā piedalījās LELB Liepājas diecēzes bīskaps Pāvils Brūvers, Sv. Annas draudzes mācītājs Jānis Bitāns, Liepājas Adventistu draudzes mācītāja Līvija Baltrušaite, Liepājas Metodistu draudzes mācītājs Edgars Šneiders, Liepājas Sv. Aleksandra Ņevska pareizticīgo draudzes priesteris t.Igors un Svētā Jāzepa draudzes vikārs Edijs Silevičs. Visi, kas mīlam mūsu Tēvzemi, visi, kas, neskatoties uz piederību tādai vai citādai konfesijai, esam vienoti un tādēļ esam šajā dievnamā, svinot mūsu valsts neatkarības pasludināšanas 97.gadadienu! Šodien ir vērts uzdot jautājumu par mūsu attieksmi pret Tēvzemi. Tik ilgi tā pastāvēs, kamēr pukstēs latviešu sirdis... Latviešu, kas nekaunas par savu izcelsmi, kas zina savas vēstures krāsainās lappuses un ir lepni savā patriotiskajā nostājā. Jo Māti – Tēvzemi var saprast tikai mīloša sirds, un šodien šī mīlestība, šķiet, ir apdraudēta. Viss tā sajucis domā par globālo ciematu, ka arī patriotisms zaudē savu nozīmi, bet, ja sirdis nedeg rūpēs par Tēvzemi, tad nevar runāt par atbildību pret tautu, pret zemi. Tas, kas mums svarīgs, kļūst par mūsu rīcības virzītājspēku, tādēļ, ka mīlam, tādēļ, ka cienām, tādēļ, ka jūtamies savā zemē kā mājās. Ja kaut kas mums ir tikai ārišķīgs, neiesakņots sirdī, tas kļūst vienaldzīgs – vienreiz papūlēsimies vairāk, citreiz mazāk, vēl citreiz vispār nepiepūlēsimies. Jo nekā nejūtam. Ir vērts aizdomāties, KĀ uzmodināt mīlestības jūtas pret Tēvzemi. Tās sāk veidoties ģimenēs, kur vistuvāko cilvēku attiecības bērnam ir svarīgas – visās jomās... Diemžēl šodien lielā mērā sabiedrisko domu veido mediji. Senāk ģimenēs lasīja grāmatas vai klausījās vecāku cilvēku stāstījumus, arī vēsturiskus. Tad ar tēva/mātes, vectēva/vecāsmātes balsi bērni uzņēma sevī vēsturi, kura uzrunāja caur liecību vairāk nekā mācību grāmatu aukstās lappuses. Dalīšanās pieredzē bagātina – ļauj sajust tā garšu, ko kopīgi piedzīvojam. Šodien tas ir aizgājis pagātnē, bet var taču parūpēties par vēsturisku literatūru vai filmām, ar ko ieinteresēt par Tēvzemes vēsturi un tās varoņiem. Šodien nav daudz tādu varoņu, tomēr, pateicoties tiem, kuri gatavi upurēt visu, ir iespēja atjaunot politiskās izdevības dēļ citu iztirgotās vērtības. Patiecoties tādiem cilvēkiem, kuri turas pie vērtībām, vieglāk veidot dzīvi mūsdienu pasaulē, kurā vairs nav drošu pieturas punktu. Ģimene, kurā ir vērtības – Dievs un Tēvzeme, dāvā ne tikai pieturas punktus, bet arī iemāca meklēt tos visās dzīves vētrās. Klausoties evaņģēlija lasījumu, kāds, iespējams, nodomāja – tas neatbilst šai svētku dienai. Tomēr tā ir sanācis, ka, gatavojoties šai dienai, tieši aklais Bartimejs, viņa neparastā situācija ienāca man prātā. Latviju, pirms 97 gadiem varētu salīdzināt ar Bartimeju, kurš piedzīvo pūļa pretreakciju viņa visdziļākajām, iekšējām vēlmēm. Aklums ir nebrīve, bet redze – brīvība. Ja varbūt ne ārējais pūlis, tad iekšējais, daudziem toreiz un tagad saka: sēdi klusu! Centās svarīgo cilvēku – Jēzu, paturēt tālu no tautas balss. Visi evaņģēliskās situācijas pūļa dalībnieki centās apklusināt neredzīgo cilvēku, ar to simbolizēdami visus, kas centās un cenšas atturēt no pārmaiņām, kas grib lai neredzīgais paliek savā bezcerībā, izmisumā. Tomēr šis neredzīgais redz to, ko redzīgie neredz – Jēzus nāk no karaliskās cilts: Dāvida Dēls, apžēlojies par mani. Viņš neļauj pūlim likt šķēršļus, lai sastaptos ar Jēzu, kuru atzīst par savu Mācītāju. Bartimejs tic Jēzus spēkam, tic, ka viņa dzīve var mainīties. Jēzus pievēršas cilvēkam, konkrētam, ne anonīmam cilvēkam un aicina viņu pie sevis, jo Bartimejam ir kas svarīgs sakāms, viņam ir kādas vēlmes. Tad arī pūlis ierauga cilvēku. Nevis ubagu, bet cilvēku. Atbildot uz Jēzus aicinājumu, Bartimejs nomet mēteli un, pielecis kājas, nostājas Viņa priekšā. Kādai paļāvībai vajadzēja iedrošināt aklo, lai tā rīkotos? „Ko tu vēlies, lai Es tev daru?” jautā Jēzus. Šis jautājums, stāsta mums par to, ka Dievam ir svarīgas mūsu vēlmes, kuras Viņš pamudina atpazīt un nosaukt. Tajā Dievs redz ko atbrīvojošu cilvēkam. Bez veselīgām vēlmēm cilvēks nevarētu patiesi eksistēt. Cilvēks nevēlētos mācīties, studēt. Nevēlētos nopelnīt, lai uzturētu savu ģimeni. Nevēlētos palīdzēt citiem mazināt ciešanas. Galu galā cilvēkā nebūtu vēlmes pēc Dieva, kurš vienīgais var cilvēku darīt patiesi brīvu. Dievs vēlas mūsu atklātību, tādēļ Jēzus jautā Bartimejam: „Ko Es varu tavā labā izdarīt?” Pat vairāk! Viņš jautā: „Ko tev saka tava sirds? Kādas ir tavas vēlmes? Kad ieklausies sirdī, ko tu dzirdi?” Jēzus uzklausa Bartimeju, kurš klausa savu sirdi. Un ir svarīgi dažkārt neklausīties pūli, bet tieši sirdi. Svarīgi pazīt savas vēlmes, vēlmes pēc brīvības, pēc savas Tēvzemes, lai sadzirdētu: „Celies, ej, tava ticība tevi dziedināja!” Ticība darīja brīvu. Tēvzeme, kuru mīlot šodien piedalāmies šajā ekumeniskajā dievkalpojumā, neapšaubāmi ir svarīga vērtība. Tā ir vērtība, kurai mūs jāvieno līdzīgi, kā tas bija pirms 97 gadiem. Tad mūsu priekšteči darīja visu, lai iegūtu neatkarību. Tas bija neparasti! Kāpēc toreiz, raugoties uz tālaika starptautisko situāciju, – pēc daudziem gadsimtiem kaut ko mēģināt darīt neatkarības labā? Ar šodienas konformistisko domāšanu: labāk neko nedarīt, neizcelties, gan jau kaut kā viss sakārtosies... Mūsu priekšteči domāja citādāk un nebaidījās pacelt galvu, nebaidījās apliecināt savu tautiskumu, vēlējās rūpēties par savas Tēvzemes likteni. Tādai rīcībai jābūt ieaudzinātai ģimenē un patieso vērtību garā. Vērtību, kuru praktizēšana var veidot mūsu valsts sabiedrību. Šodien, esot globālā ciemata un eiropeiskās unifikācijas domāšanas ietekmē, vēl vairāk ir vērts ielūkoties vēstures liecībās un bagātībās, lai nosargātu mūsu tautiskumu un svarīgākās vērtības. Bez vēstures zināšanām nevar gudri veidot nākotni, un bez vērtību audzināšanas grūti runāt par cilvēcisku sabiedrību. Ar lepnumu un pateicību šodien atceroties neatkarības pasludināšanu, lūgsimies, lai Latvijas vēsture būtu dzīva mūsu ģimenēs un lai veido domāšanu, sirdis un sirdsapziņas, kas sargātu mums tuvas, dārgas vērtības – Dievs un Tēvzeme!   
  
  
  |
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)