Pirmā no tām ir ģimene. Septembra sākumā man bija izdevība piedalīties Eiropas valstu bīskapu konferenču vadītāju ikgadējā sanāksmē, kur katrs bīskaps īsi stāstīja par priekiem un bēdām, ko izdzīvo Baznīca viņa valstī. Dzirdot stāstīto, bija tāds iespaids, ka pāri Eiropai ir pārvēlies cunami vilnis, skarot lielāko daļu valstu. Sevišķi mani uzrunāja Īrijas bīskapa teiktais par maijā notikušo referendumu attiecībā uz viendzimuma laulību legalizāciju. No viņa stāstījuma dvesa bezspēcības sajūta, viņš teica: “Mēs neko nevarējām izdarīt.” Īpaši jaunieši esot bijuši pārliecināti, ka šāda veida attiecības ir normālas, un aktīvi aģitējuši sociālajos tīklos balsot par. Tāpat viņi ir bijuši ļoti aktīvi, pārliecinot savus vecākus un vecvecākus balsot par, kas viņiem arī lielā daļā gadījumu esot izdevies.
Pārdomājot dzirdēto, man radās dažas atziņas. Pirmkārt, par sociālo tīklu nozīmīgumu sabiedrībā notiekošajos procesos. Konkrētajā gadījumā tie kļuva par nozīmīgu sviru, lai ietekmētu referenduma rezultātu. Otrkārt, cik ļoti svarīga šajos gadījumos ir katra cilvēka pārliecība un aktīva nostāja. Tāpēc arī Latvijas Jauniešu dienās vērsos pie to dalībniekiem ar aicinājumu izmantot sociālos tīklus patiesības aizstāvībai un lūdzu tos ieņemt aktīvu nostāju attiecībās ar saviem vienaudžiem. Ir ļoti svarīgi apzināties to, ka Dievs ir radījis cilvēku kā vīrieti un sievieti (sal. Rad 1, 27), tātad jau ieņemšanas brīdī katrs saņem savu identitāti. Kārdinātāja taktika vienmēr ir tā pati, viņš saka: “Vai tiešām Dievs sacīja?” (Rad 3, 1) Un tas čūskai ir ļoti labi izdevies – iesēt mūsdienu cilvēkā šaubu sēklu par to, vai viņam ir šī noturīgā identitāte. Bioloģiskais dzimums tiek atdalīts no seksuālās identitātes. Tiek apgalvots, ka gan seksuālo orientāciju, gan arī to, vai būt par vīrieti vai sievieti, katrs var pats izvēlēties. To vēlas mācīt, sākot jau ar bērnudārziem un turpinot ar skolām. Protams, ja tas tiek iepotēts no bērna kājas, tad jaunieši “strādās” pie vecākajiem ģimenes locekļiem, lai viņus aicinātu balsot par šīm “vienīgi pareizajām un progresīvajām” idejām. Tradicionālās izpratnes par ģimeni (bet tikai šāda ģimene ir spējīga dabīgā ceļā dzemdināt bērnus!) aizstāvji tiek pasludināti par homofobiem jeb cilvēku nīdējiem, kuri neesot žēlsirdīgi attiecībā pret citādi orientētajiem, un par neglābjami atpalikušiem no dzīves. Viņi traucējot demokrātijas attīstību un ierobežojot cilvēktiesības.
Protams, mums pret cilvēkiem, kuriem ir cita seksuālā orientācija, jāizturas ar mīlestību un cieņu. Bet tas nenozīmē, ka grēks vairs nav jāsauc par grēku. Tieši tas būtu žēlsirdības trūkums attiecībā pret otru cilvēku, ja mēs klusētu, tādā veidā veicinot viņā maldīga priekšstata nostiprināšanos par savu Dieva doto identitāti un ļaujot viņam šo priekšstatu uzspiest arī citiem. Šo pretrunu starp fizisko dzimumu un tieksmi pret sava dzimuma personu var salīdzināt ar datorvīrusu, kas neļauj datoram normāli darboties. Šis “vīruss”, kas ievaino Dieva doto cilvēka identitāti un izraisa viņā tieksmi pret sava dzimuma personu, var darboties dažādos līmeņos. Tas var būt vides piesārņojums (fiziskie iemesli), kas nojauc cilvēka dabisko hormonālo līdzsvaru. Tā var būt nelabvēlīga sociālā vide, kurā cilvēks ir audzis vai uzturējies (psiholoģiskie iemesli). Un visbeidzot tie ir gadījumi, kad viņš bērnībā vai jaunībā ticis seksuāli izmantots un pēc tam turpina attīstīt to attiecību modeli, kas bijis viņa pirmajā seksuālajā pieredzē (garīgais līmenis). Ir svarīgi apzināties, ka šie cilvēki lielā daļā gadījumu ir upuri, kuriem vajadzīga mūsu palīdzība. Turklāt tik ilgi, kamēr viņi uztver šo tieksmi kā kārdinājumu un to pārvar, viņi negrēko.
Ir svarīgi, ka Kristum kā vispasaules Karalim ir vara arī pār šiem cilvēka dabas ievainojumiem un Viņš tos var dziedināt vai arī dot spēku tos nest, neiekrītot grēkā. Šī ir joma, kurā notiek ļoti sīva garīgā cīņa un nav paredzams, ka tuvākajā laikā tā varētu atslābt. Mums ir jānosargā mūsu tautas dvēsele, lai to nepārņem kārdinātāja piedāvātās viltus idejas. Mēs esam kā Dāvids, kurš dodas cīņā pret Goliātu. Mums ir tikai daži Dieva atklātās patiesības akmentiņi un mūsu balss lingas vietā. Toties Goliāts ir lieliski apbruņots – viņam ir milzīgi finanšu resursi, kontrole pār plašsaziņas līdzekļiem un liela ietekme starptautiskajās varas struktūrās. Goliāts nespēja uzvarēt Dāvidu, jo Dāvids gāja pret šo milzi Kunga vārdā, ne savā spēkā. Ja mēs ticam, ka Jēzus Kristus ir visas pasaules Karalis, tad mūsu uzdevums ir atvērt Viņam šīs pasaules realitāti, lai Viņa spēks to var pārveidot.
Svētā Jāņa Atklāsmes grāmatā lasām: “Jēzus Kristus ir uzticīgs Liecinieks, Pirmdzimtais no mirušajiem un zemes ķēniņu Valdnieks.” (Atkl 5, 1) Arī mēs esam aicināti būt par Viņa patiesības un mīlestības lieciniekiem. Tomēr tas draud ar sekām. Patiesības pretinieki kliegs: “Viņi ir tumsoņas, demokrātijas pretinieki, grib ierobežot cilvēktiesības.” Bet patiesība ir šāda: kliedzēji ir pret objektīvo realitāti, viņi pielieto vardarbību pret cilvēka dabu. Šajā nozīmē viņi ir cilvēka ekoloģijas pretinieki. Kas notiek, ja nerespektējam cilvēka dabu? Tā atriebjas, saceļas pret cilvēku. Svarīgi ir apzināties, ka mēs esam Karaļa bērni. Vai mēs dažreiz neuzvedamies kā bāreņi, kad baidāmies un klusējam, ļaujot varmākām ārdīt šo pasauli un mūsu valsti?
Nākamā joma, kurā ārkārtīgi aktuāla ir Kristus valdīšana, ir attieksme pret bēgļiem, kuri ieplūst Eiropā. Jēzus ir teicis: “Jo Es biju izsalcis, un jūs mani paēdinājāt; Es biju izslāpis, un jūs man devāt dzert; Es biju svešinieks, un jūs mani pieņēmāt. Patiesi, Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.” (Mt 25, 35.40) Ir svarīgi, lai no mūsu puses būtu atvērtība pret vajātajiem un cietējiem, izdarot visu, kas ir iespējams. Protams, runa ir par īstiem bēgļiem. Tā kā mūsu Baznīca aptver visu zemi, šā iemesla dēļ būtu iespējams palīdzēt valsts struktūrām atrast un uzaicināt tieši tos bēgļus, kuri tiek vajāti savas kristīgās pārliecības dēļ. Tādā veidā mēs izvairītos no riskiem, kas radīsies, ja mūsu zemē sāks ieplūst cilvēki ar pilnīgi atšķirīgu pasaules uztveri un reliģisko pārliecību. Protams, arī šajā gadījumā, ja tiks izpildīts nosacījums, ka bēgļi neveido savu geto, bet izkliedējas par visu Latviju un sastopas ar labvēlīgu attieksmi no apkārtējo puses, būtu cerība uz to, ka viņi integrēsies Latvijas sabiedrībā. Tam ir divi nosacījumi. Pirmais ir gatavība no mūsu puses pieņemt viņus kā ģimenes locekļus (visplašākajā nozīmē). Otrais ir viņu pašu gatavība pieņemt Latviju kā savu jauno dzimteni, respektējot tās valodu, kultūru un vērtības. Tikai tad, ja būsim atvērti Kristus valdīšanai tajā visā, minētais kļūst iespējams, jo citādi latiņa ir pārlieku augsta.
Tāpēc trešais punkts, par ko būtu jārunā, ir adorācija. Tieši atrodoties euharistiskā Jēzus klātbūtnē un Viņu uzlūkojot, mēs atveramies Viņa spēkam un valdīšanai, ļaujot Viņam piepildīt mūsu sirdi un prātu, mūsu emocijas, otra cilvēka un pasaules uztveri. Tikai tad, kad ļausim Kristum valdīt gan mūsu attieksmē pret bēgļiem, gan arī ģimenes vērtību aizstāvības jomā, katrā situācijā atradīsim pareizos risinājumus. Lai Dievs mūs tajā svētī! Mieramtuvu.lv
Foto: Katedrāle.lv |
