Kā jūsos ir nobriedusi ticība Dievam? Esmu dzimis Latgalē, Daugavpilī, 1969. gadā. Par savu ģimeni nevaru teikt, ka tā dziļi būtu praktizējusi ticību – baznīcu apmeklējām vienu vai divas reizes gadā. Pateicoties toreizējam draudzes dekānam, priesterim Aleksandram Madelānam astoņdesmito gadu sākumā es piekalpoju Svētajā Misē pie altāra, tad arī sākās mans ticības ceļš. Protams, pateicoties daudziem jo daudziem citiem cilvēkiem esmu kļuvis par Baznīcas cilvēku. Pēc vidusskolas pabeigšanas bija iespēja iestāties Daugavpils augstākās aviācijas inženieru kara skolā, bet es šo iespēju neizmantoju. Debesis man patika, bet ne tikai tās, kas ir redzamas virs galvas. Tad priesteris A. Madelāns paziņoja, ka parīt ir iestājeksāmeni Rīgas Garīgajā seminārā un es arī turp aizbraucu. Tas notika nedomājot – ko, kā? Lēmums jau bija skaidrs? Jā, mana atbilde bija skaidra. Varu teikt, ka par priesteri, pat neapzinoties – kas tas ir, gribēju kļūt jau kopš mazotnes, jau tad, kad man vēl nebija vismazākās saistības ar Baznīcu. Kā, atskatoties pagātnē, varat saprast, ka aicinājums uz priesterību jūsos bija kopš mazotnes? Grūti to izskaidrot, tas laikam ir Dieva noslēpums. 1987. gadā septiņpadsmit gadu vecumā iestājos Garīgajā seminārā, bet savā dzimšanas dienā saņēmu pavēsti, ka man jādodas Padomju Savienības karadienestā. 1989. gadā, atgriežoties no karadienesta, es uzsāku savas studijas Garīgajā seminārā no jauna. 1994. gadā tiku iesvētīts par priesteri Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē. Kādi bija Semināra gadi? Tas bija ļoti interesants laiks, man bija arī Semināra pieredze no Padomju laikiem. Atgriežoties no armijas, bija sācies Perestroikas periods, vēlāk sākās arī Atmoda. Mans ceļš Seminārā sākās lielu spaidu ēnā. 1987. gadā es daudz nedomāju par vajāšanām ticības dēļ, bet Seminārā stājos kopā ar puišiem no Ukrainas, Baltkrievijas, Krievijas un Kazahstānas, kuri tur stājās vairākas reizes, bet ne tāpēc, ka viņus neuzņemtu Garīgais seminārs, bet gan tāpēc, ka Padomju valdība to neļāva darīt. Viņu pieredze man ir ļoti svarīga. Atgriežoties Seminārā pēc armijas jau pūta citi vēji. Tad jau bija pirmie bagātie pļaujas augļi, jo iestājāmies 10 cilvēki no Latvijas un visi Semināru arī pabeidzām. Sākumā Seminārs vēl bija internacionāls un lekcijas notika krievu valodā, tad pakāpeniski tās tika tulkotas latviski un vēlāk jau pilnībā notika latviešu valodā. Pie mums lekcijas ieradās lasīt latviešu profesori no ārzemēm. Ukrainā un Baltkrievijā tika atvērti savi Garīgie semināri, un tad jau viņi aizbrauca uz savām mājām. Man bija iespēja mācīties pie ļoti labiem, pasaules līmeņa profesoriem, piemēram, daudzpusīgo gnozeoloģiju mums pasniedza Staņislavs Ladusāns, garīgais tēvs un homilētikas pasniedzējs bija Antons Smelters, filozofiju un dogmatiku pasniedza Antons Justs, arī jau mūžībā aizgājušais bīskaps Ā. Andrejs Brumanis lasīja lekcijas Baznīcas vēsturē un sociālajā mācībā, abi brāļi Paskāls un Andris Jerumaņi arī strādāja par pasniedzējiem. Tās visas tajā laikā bija spilgtas zvaigznes. Kā Seminārā gūtās zināšanas tagad palīdz praktiski kalpojot draudzē? Teorētiskās zināšanas bez šaubām ir ļoti svarīgas un vajadzīgas, tomēr kāda daļa no tām tomēr paliek neizmantotas, bet ir ļoti daudz kā tāda, kas ikdienā tiek likts lietā, kalpojot jebkurā draudzē. Ir daudz tādu lietu, par kurām Garīgajā seminārā vai nu runā pavisam maz, vai arī nerunā nemaz. Seminārā mācās būt par garīdznieku, bet dzīve ļoti bieži rāda to, ka nepieciešamas vispusīgas zināšanas absolūti visās dzīves jomās. Dzīve mainās, tiek gūta jauna pieredze, jāpaaugstina nepieciešamo zināšanu līmenis, erudīcija, piemēram, celtniecības jautājumu risināšanā. Kāda ir bijusi jūsu līdzšinējā kalpošana? Pēc iesvētīšanas par priesteri pirmos četrus gadus kalpoju Rīgas Sv. Franciska draudzē, tad apkalpoju arī Salacgrīvu, kur tajā laikā tika uzbūvēta baznīca, Suntažus, Lauberi, bet no 1998. gada tiku nozīmēts par Gulbenes, Jaunpiebalgas, Smiltenes un vēlāk arī par Alūksnes un Lizuma draudžu prāvestu. Tas Vidzemes gals bija uzticēts manai režijai. Ik svētdienu braukāju ap 150 km uz dievkalpojumiem, tas bija ļoti interesanti. No 21 priesterības gada 14 esmu aizvadījis Gulbenē. Tur tika uzbūvēta baznīca, tāpat arī Smiltenē, Alūksnē, Jaunpiebalgā baznīcas tika izremontētas, nebija laika garlaikoties. Ja Dievs uztic kādu misiju, tad Viņš dod arī pietiekami daudz žēlastības un resursu, kas sevī ietver ne tikai finanses, bet vairāk cilvēku mīlestību, kas palīdz šo misiju pildīt. Tagad jums uzticēta nākamā misija – Kurzemē, Kuldīgas draudzē. Kurzemē līdz šim neesmu kalpojis, Kuldīgā iepriekš esmu uzkavējies tikai pusstundu. Man pat sapņos nerādījās, ka es te kādreiz varētu kalpot, bet Dieva ceļi nav izdibināmi. Līdzšinējais prāvests Mihails Volohovs ir devies uz mācībām Romā, un, tā kā šeit ir iesākts baznīcas saglabāšanas projekts, tad tas ir loģiski, ka esmu šeit jau tā īstenošanas sākumā. Kā jūs skatāties nākotnē? Ir daudz darba dažādās jomās. Jāuzrauga Kuldīgas baznīcas remontdarbi. Man ir uzticēta ne tikai Kuldīga, kas vēsturiski ir viena no sirmākajām draudzēm visā Latvijā, bet arī Lēnas un Skrunda. Savu kalpošanu Kuldīgā pagaidām apvienoju arī ar kalpošanu ”Radio Marija”, kur esmu programmu direktors. Iespēju robežās pieskrienu topošajā studijā. Joprojām darbojamies tādā kā pārbaudes režīmā, mūs pagaidām var dzirdēt tikai internetā. Izveidojusies ļoti laba komanda – tie ir cilvēki, kuri patiešām deg par šo lietu. Kad studija sāks darboties ar pilnu jaudu, tad gan maz ticams, ka varēšu abus šos pienākumus apvienot, jo darbs studijā prasa ļoti daudz. Arī ”Radio Marija” var uztvert kā draudzi, jo priesterim draudze ir ganāmpulks, ko Kristus ir uzticējis un ar kuru ir reālas attiecības. Ar 2015. gada 23. novembri priesteris Vjačeslavs Bogdanovs ir arī Liepājas diecēzes priesteru padomes loceklis. Laikraksts "Nāc" | 
