Kaut arī pirmais svētais Jubilejas gads tika izsludināt 1300. gadā, tad pirmās Svētās Durvis tika atvērtas tikai 1423. gadā. Tas notika sv. Jāņa bazilikā Romā, Laterāna pakalnā. Jubilejas gadu tradīciju aizsāka pāvests Bonifācijs VIII, kad 1300. gada 22. janvārī izsludināja Svēto Gadu, kura laikā varēja saņemt pilnas atlaidas. Toreiz Romas bazilikas apmeklēja ap 300 tūkstoš svētceļnieku. Pāvests vēlējās, lai tāds Svētais Gads tiktu izsludināts ik pēc 100 gadiem. Tomēr pakāpeniski šis laiks tika samazināts līdz 50 gadiem, tad 33 gadiem (pēc Kristus vecuma), bet kopš 1475. gada katrus 25 gadus, lai katra cilvēku paaudze vismaz reizi varētu piedzīvot Jubileju. 20 gs. ārkārtējie svētie jubilejas gadi tika izsludināti 1933. un 1983. gadā, kad tika svinēta atpestīšanas 1900. un 1950. gadskārta. Kopumā ir nosvinēti 28 Jubilejas gadi, no kuriem pēdējais bija 2000. gadā. Kopš pāvesta Aleksandra VI ir izveidojies savs Svētā Gada ceremoniāls, kura sastāvdaļa ir Svētās Druvis (simbols pārejai no grēka uz Dieva žēlastības stāvokli). Tajos laikos Svētais Gads iesākās iepriekšējā gada Ziemassvētku priekšvakarā un noslēdzās Kunga Parādīšanās svētkos nākamajā gadā pēc Svētā Gada. Pirmo reizi tas notika 1500. gadā. Ar nelielām izmaiņās, kas veiktas 1525. gadā, šis ceremoniāls nav mainījies līdz pat mūsdienām. Tātad Jubilejas gadu vēsture ir vairāk nekā 700 gadus ilga. Tomēr var rasties jautājums, vai tas, kā domā daudzkārt par Baznīcu, nav kāds izdomājums, lai cilvēkus pievilinātu ar skaistiem solījumiem? Izdomājums tas nav! Ja mūsu ticības patiesīguma avots ir Svētie Raksti - Bībele, tad jau Vecajā Derībā, pašos Izvēlētas tautas sabiedriskās iekārtas pirmsākumos mēs redzam, ka Dievs dod pavēli, vispirms svinēt sabata gadu, katru septīto gadu, kad „ikvienam aizdevējam jāatlaiž, tas ko savam tuvākajam aizdevis; viņam nebūs likt nedz savu tuvāko, nedz savu brāli spaidos, jo šī atlaide ir pasludināta Kunga dēļ”.( 5 Mozus 15, 2) Tomēr nepalika viss tikai pie tā, ka jāatlaiž parādi. Nāk nākamā Dieva pavēle: „Un tad tev būs skaitīt septiņus tādus sabata gadus, septiņus gadus septiņas reizes, tā ka tev viss septiņu sabata gadu laiks iznāk četrdesmit deviņi gadi.” (3 Mozus 25, 8) „Un jums jāsvētī piecdesmitais gads un jāpasludina tanī zemē visiem tās iedzīvotājiem atlaišana brīvībā; tas lai jums ir gaviļu gads, un jūs ikviens atgūsit atpakaļ savu īpašumu, un ikviens atgriezīsies atpakaļ savā ciltī.” (3 Mozus 25, 10) Dievs aicina Izvēlētās tautas dēliem atcerēties Ēģiptes trimdu, verdzību un kā viņi tika atbrīvoti un pavēl būt žēlsirdīgiem pret tiem, kas ir viņu kalpi, viņu vergi, dāvājot tiem piecdesmitajā gadā brīvību, lai katrs var atgriezties savā dzimtā, ģimenē, valstī. Šī Jubileja, gaviļu gads, kļūst par simbolu arī mūsu Jubilejas gadam, kad, pateicoties atlaidām, mēs varam iemantot žēlastību, lai atbrīvotos no grēka verdzības, no ļauniem ieradumiem, lai iemācītos būt jūtīgāki viens pret otru. Vecajā Derībā ir vesels saraksts, kas jādara šajā Jubilejas gadā, kā jāattiecas cilvēkiem vienam pret otru, pret zemi, kura dod dzīvei nepieciešamo. Ir vērts šajā sakarā šodien paņemt rokās Svētos Rakstus un izlasīt 3. Mozus grāmatas 25 nodaļu un 5. Mozus grāmatas 15 nodaļu. Tas var palīdzēt mums saprast Dieva loģiku tieši žēlsirdības jomā, jo Žēlsirdība ir šī Jubilejas gada moto: „Žēlsirdīgi kā Tēvs.”
Pāvests Francisks, izsludinot šo ārkārtējo Jubilejas Žēlsirdības gadu, dod dažas norādes, kas arī mums darāms, lai izdzīvotu šo gadu. Šodien pieskaršos tikai diviem pamudinājumiem, kur pāvests izsaka: vispirms tas ir svētceļojums un otrkārt žēlsirdības darbi miesai un dvēseli. Svētceļojums - kā raksta pāvests- ir īpaša zīme Svētajā Gadā, jo tā ir ceļa ikona, ko veic katrs savā dzīvē. Dzīve ir svētceļojums un cilvēks ir ceļinieks, svētceļnieks, kurš veic savu ceļu līdz sasniedz ilgoto mērķi. Arī lai sasniegtu Svētās Durvis Romā un citās vietās, ikvienam būs jāveic, saskaņā ar saviem spēkiem, svētceļojumu. Tā būs zīme tam, ka arī žēlsirdība ir mērķis, ko sasniegt, un kas pieprasa apņemšanos un upuri. Lai svētceļojums ir atgriešanās stimuls: izejot caur Svētajām Durvīm mēs ļausim sevi apskaut Dieva žēlsirdībai un apņemsimies būt žēlsirdīgi pret citiem kā Tēvs ir žēlsirdīgs pret mums. Kungs Jēzus mums parāda, kādi ir svētceļojuma etapi, pateicoties kuriem varam sasniegt šo mērķi: “Netiesājiet un jūs netiksiet tiesāti; nepazudiniet un jūs netiksiet pazudināti. Piedodiet un arī jums tiks piedots. Dodiet un jums tiks dots: labs, piespaidīts, sakratīts un pāri plūstošs mērs tiks sabērts jūsu klēpī. Jo ar tādu pašu mēru, ar kādu jūs mērīsiet, arī jums tiks atmērīts” (Lk 6,37-38). Vispirms ir teikts, lai mēs netiesājam un nenosodām. Ja mēs negribam, lai Dievs mūs tiesātu, tad nedrīkstam tiesāt savu brāli. Cilvēki ar saviem spriedumiem apstājas pie virspusējā, kamēr Tēvs uzlūko iekšieni. Cik daudz ļaunuma nodara vārdi, kas tiek izteikti skaudības un greizsirdības dēļ! Aizmuguriski runāt sliktu par savu brāli nozīmē nostādīt viņu sliktā gaismā, kompromitēt viņa reputāciju un ieraut aprunāšanu virpulī. Raugoties pozitīvi, netiesāt un nenosodīt nozīmē prast ieraudzīt visu labo, kas ir katrā cilvēkā, un neļaut viņam ciest no mūsu daļējā sprieduma un pieņēmuma, ka zinām visu. Taču tas nav pietiekoši, lai izteiktu žēlsirdību. Jēzus prasa arī piedot un dāvāt. Būt piedošanas instrumentiem, jo mēs kā pirmie to esam saņēmuši no Dieva. Būt dāsniem attiecībās ar visiem, zinot, ka arī Dievs izlej savu labvēlību pār mums ar lielu augstsirdību. (MV 14) „Es karsti vēlos,” turpina pāvests, „lai kristīgā tauta Jubilejas laikā pārdomātu par miesas un dvēseles žēlsirdības darbiem. Tas būs veids, kā atmodināt mūsu sirdsapziņu, kas bieži vien snauž nabadzības drāmas priekšā, un aizvien vairāk iedziļināties Evaņģēlija vēsts būtībā, kur nabagi ir dievišķās žēlsirdības priviliģētie adresāti. Jēzus ar saviem sprediķiem mums norāda uz šiem žēlsirdības darbiem, lai mēs sapratu, vai dzīvojam vai nedzīvojam kā viņa mācekļi. No jauna pievērsīsim uzmanību miesas žēlsirdības darbiem: pabarot izsalkušos, padzirdīt izslāpušos, apģērbt kailos, uzņemt svešiniekus, palīdzēt slimajiem, apmeklēt cietumniekus, apbedīt mirušos. Un neaizmirsīsim garīgos žēlsirdības darbus: dot padomu šaubīgajiem, mācīt nezinošos, brīdināt grēciniekus, mierināt nomāktos, piedot aizvainojumus, pacietīgi paciest tos, kuri ir garlaicīgi, lūgt Dievu par dzīvajiem un mirušajiem.” (MV15) Šis Jubilejas gads ar atlaidām, kuras varam iemantot, ir iespēja palīdzēt mūsu mirušajiem un mums pašiem izdarīt soli tuvāk debesu valstība, jo kā saka mūsu kardināls: „Mums visiem jānokļūst debesīs.” Iesākot šo jubilejas gadu gribu visus aicināt tieši šodien no šīs Mises paņemt sev līdzi trīs lietas: 1. Šodien paņemt rokās Bībeli un atvērt 3. Mozus grāmatas 25. nodaļu un 5. Mozus grāmatas 15. nodaļu un pārlasīt tās. 2. Pēc iespējas iegādāties grāmatu galdā pāvesta bullu, ar kuru tika izsludināts šis Jubilejas gads un lasīt to pa fragmentiem, iegūstot garīgo barību šim Jubilejas gadam. 3. Ejot mājās, paņemt mūsu diecēzes avīzi "NĀC" , lai izlasītu tos noteikumus, kurus pēc iespējas ievērojot mūsu diecēzē, var iemantot atlaides sev un mirušajiem tuviniekiem. Un lai Dievs dāvā, ka šis gads nes bagātīgus augļus mūsu visu ikdienas dzīvē. AMEN. O.A.M.D.G. | 
