Par to pāvests saka: “Man nav gandrīz nekādu atmiņu par Dieva žēlsirdību no bērna gadiem. Bet tādas man ir, kad kļuvu par jaunieti. Prātā nāk tēvs Karlos Ibarra (Fr Carlos Duarte Ibarra), biktstēvs, kuru sastapu savā draudzē 1953. gada 21. septembrī dienā, kad baznīcā tika svinēti svētā Mateja apustuļa un evaņģēlista svētki. Biju 17 gadus vecs. Izsūdzot viņam grēkus, sajutos Dieva žēlsirdības pieņemts. Ibarra ... bija ieradies Buenosairesā, lai ārstētos no leikēmijas. Viņš nomira nākamajā gadā. Es aizvien atceros kā, kad biju aizgājis mājās pēc viņa bēru ceremonijas un bērēm, sajutos tā, it kā būtu pamests. Es ļoti raudāju tajā naktī, patiešām ļoti, un slēpos savā istabā. Kādēļ? Jo biju zaudējis cilvēku, kurš bija palīdzējis man piedzīvot Dieva žēlsirdību, šo miserando atque eligendo, izteicienu, kuru līdz šim netiku pazinis...” “Tā saturu apguvu nedaudz vēlāk, godājāmā Bedas, angļu mūka homīlijās. Aprakstot Mateja aicināšanu, mūks raksta: “Jēzus ieraudzīja muitnieku, un, ar sev piemītošo žēlsirdību, izvēlēja viņu kā apustuli, sakot: “Seko man”. “ Mani ārkārtīgi aizkustināja svētā tēva dziļi personiskās atmiņas un vienkāršība, skaidrība, ar kādu viņš atsauca atmiņā šos agrākos gadus. Viņš apraudāja jauna priestera nāvi, jo apzinājās, ka zaudējis kādu, kurš īsas tikšanās laikā Gandarīšanas sakramentā, bija paveicis lielāko pakalpojumu, kādu draugs jelkad spētu sniegt – aizvest otru Kristus priekšā. Pāvestam Franciskam tā izrādījās dzīvi mainoša tikšanās, jo aizveda pie aicinājuma uz priesterību. Es to aprakstu, jo pirmdien mani apciemoja kāda draudzene. Savās jaunības dienās kā vētraina mākslas studente (pašreiz viņa ir kuplas ģimenes māte un vecmāmiņa) viņa bija Deivida Bovija (David Bowie 1947-2016), kurš 10. janvārī nomira, mūzikas pielūdzēja. Uzzinot par Deivida nāvi, mana draudzene neraudāja, bet, kā teica, to dzirdot jutās ļoti skumji. Tā kā manis paša garlaicīgā dzīve ir pilnībā Bovija fenomena neskarta, tad mani māca ziņkāre par to. Draudzene pastāstīja to, kā būdama pusaudze un nezinot pilnīgi neko par ticību, Bovija mūzika īslaicīgi ir aizpildījusi vakuumu un tā viņu esot “uzrunājusi”; esot par viņu domājusi kā par “nemirstīgu”, tādējādi, dzirdot par Bovija nāvi sēroja gan par viņa mirstību, gan savām jaunības dienu atmiņām. Tā kā ir skaidrs, ka es nespēju sniegt viedokli par Deivida Bovija mantojumu, biju ieinteresēts izlasīt kaut ko kritisku par viņu, tēva Džordza Rutla (Fr George Rutler) esejā, kurš ir draudzes priesteris Ņujorkā un, kura grāmatas esmu rediģējis Heraldā (Herald). Viņš citē emeritēto pāvestu Benediktu XVI, pazīstamu kā lielu mūzikas cienītāju: “Roks... ir pamat kaisles izpausme un roka festivālos tā sasniedz kulta raksturu, pielūgsmes formu, kas patiesībā ir pretēja kristīgajai pielūgsmei. Ļaudis... tie “iziet no sevis” piedzīvojot sevi kā pūļa daļu un ir ritma, trokšņa, gaismas efektu emocionāli šokēti. Lai vai kā, atrodoties ekstāzē, kurā jebkura aizsargsistēma ir atslēgta, dalībnieki slīkst, it kā kosmisko pamat spēku bezdibenī. Svētā Gara mūzikas viedajai apreibināšanai šķiet ir mazas izredzes, kad pats esi kļuvis par cietumu, prāts iekalts važās un izlaušanās no abiem izrādās īstens atpestīšanas apsolījums, kas var tikt baudīts vismaz dažas minūtes.” Būt cilvēkam nozīmē pielūgt. Ja mēs neatklājam patieso Dievu, kurš mums ir atklājis sevi, kaut vai vismaz žēlsirdīgajā sastapšanās notikumā biktskrēslā, kā pāvests Francisks stāsta, mēs pielūgsim pie viltus dieva altāra. Pārlasot Deivida Bovija dzīves un nāves glaimojošos aprakstus, sāku meklēt “Svētā Gara mūzikas viedo apreibināšanu” pāvesta Benedikta vārdiem runājot – tomēr nespēju atrast. Raksta autors Francis Phillips ir grāmatu recenzents Londonā reģistrētam Romas katoļu žurnālam "Catholic Herald". Tulkoja Annija Veitnere
Foto: ekrānuzņēmums no YouTube | 
