Pamudinājumu būt žēlsirdīgiem kā Tēvs (Lk 6, 36) Baznīcas tēvi bieži skaidroja kā aicinājumu uz pilnību, evaņģēlisko pilnību, kas ir kopīgs visu kristiešu aicinājums uz svētumu (sal. Lumen gentium 5, 40). Baznīcas tēvu pieredzē un domāšanā aicinājums uz žēlsirdību ir cieši saistīts ar pamudinājumu uz pilnību, jo pirmo gadsimtu Baznīcas gani un doktori gan paši sevī, gan visā svētceļojošajā Baznīcā vienmēr atpazina ilgas pēc Dieva žēlsirdīgās labestības, kura piedod. Tādēļ būt kristietim, būt līdzīgam Kristum, Pilnīgajam, ir iespējams, – jo vairāk mēs pieņemam Dieva žēlsirdību, jo vairāk paši kļūstam žēlsirdīgi. Mūsdienu Baznīca jūt nepieciešamību sludināt žēlsirdības Evaņģēliju, un šim mērķim kalpo instruments, kas ir Baznīcas tēvu un vienmēr dzīvās Baznīcas Tradīcijas pareiza lasīšana. Tā visa efekts ir tuvināšanās, kontemplācija un visa žēlsirdības noslēpuma bagātības nodošana, kas ir patiesa prieka avots. Baznīcas tēvi un saskarsme ar nekristīgo antīko pasauli Senā kristīgā pasaule, kā zinām, tūlīt pat saskārās ne tikai ar bībelisko kultūru, bet arī ar pagānisko kultūru. Antīkā filozofija plaši nodarbojās ar žēlsirdības tematu, tomēr rezultāti bija strīdu iemels. Vissenākajā grieķu domāšanā, kura atstāja savas pēdas homēriskajās poēmās, žēlsirdība atklājas kā viens no viscēlākajiem tikumiem. Kā to savās piezīmēs, kuras nosauktas Zibaldone, izceļ dzejnieks Džiakomo Leopardi (Giacomo Leopardi 1798- 1837), Iliada salīdzinājumā ar vēlāka laika episkajām poēmām ir spējīga mūs ieinteresēt, neskatoties uz to, ka ir pagājuši divdesmit septiņi gadsimti. „Neparasts un absurds ir fakts, ka Homērs nežēlīgā laikā savā poēmā tik daudz vietas ierādīja žēlumam” un ka to „gandrīz vienmēr piedzīvo tikai autora grieķu tautiešu ienaidnieki, kurus viņš uzrunāja, bet kuri neuzskatīja, ka būt augstsirdīgiem pret ienaidniekiem ir kas liels, gluži pretēji, par vērtību uzskatīja pilnīgi pretēju nostāju” (3152a). Iliadas autors māca savam jaunajam māceklim žēlsirdību, attēlojot varoņus, kuri to nepazīst, un tādēļ rada ne tikai „visemocionālāko, bet vienīgo emocionālo” no visām episkajām poēmām un „pat viskristīgāko poēmu” (3157,2). Kopā ar Platonu (428 – 348 pirms Kristus), bet vispirms kopā ar stoiķiem, kuri žēlsirdību uzskatīja par dvēseles slimību – aegritudo animae – filozofija žēlumu līdzīgi kā žēlsirdību uzskatīja par cilvēcisku vājību [1]. Pēc filozofa domām, žēlums un žēlsirdība pretojas rīcībai, kuru vada saprāts, un tieksmei pēc taisnīguma, kurš seno laiku cilvēkiem pāri visam bija dalošais taisnīgums: „Katram, kas viņam pienākas” (suum cuique). Taisnīguma un žēlsirdības attiecību temats caurvijas visai vēlākajai domāšanai, arī kristīgajai, ar dažādiem rezultātiem, kuri ar laiku zaudēja patiesi autentisko žēlsirdības jēgu, sevišķi teoloģiskajā domāšanā, kuru bieži paaugstināja, nereti arī pēdējā laikā. Taisnīguma un žēlsirdības attiecību tematu spēcīgi izceļ pāvests Francisks bullā, ar kuru izsludināja Svēto gadu (Misericordiae vultus 20), un tas pelna, lai to padziļinātu Jubilejas gadā, arī Baznīcas tēvu darbu gaismā: „Patiesi žēlsirdīgs ir tas, kurš, darot žēlsirdību, nešķiro, kurš ir tās cienīgs un kurš ne, nešķiro cilvēkus pēc viņu stāvokļa” [2]. Atgriezīsimies pie klasiskās tradīcijas. Aristotelim (384 – 322 pirms Kristus) žēlums nebija tikums, bet tam ir pozitīva nozīme. Pēc viņa domām, nepelnītas ciešanas aizkustina vērotāja garu, jo līdzīgs ļaunums varētu skart arī viņu, un tas noskaņo viņu uz solidaritātes aktu ar netaisnīgi cietošo[3]. Pēc stoiķu domām, aizkustinājumu, ko cilvēka dvēselē izraisa žēlums, nevar samierināt ar saprātīgas valdīšanas pār jūtām principiem, ar dvēseles mieru, nesatricināmu labestību, uz kuru ir aicināti visi bijušie stoicisma piekritēji. Neskatoties uz to, stoicisma filozofija ļoti novērtēja laipnību, maigumu (clementia), labvēlību (humanitas) un brīvprātīgu gatavību palīdzēt citiem cilvēkiem (benignitas)[4]. Cicerons (106 – 43 pirms Kristus), kuru bieži pieminēja Augustīns un daudzi citi Rietumu kristīgās Baznīcas tēvi, līdzīgi stoiķiem žēlsirdību – žēlumu sauca par dvēseles slimību, bet savos darbos augsti novērtēja žēlsirdīgus cilvēkus. Sulpīcija Rufa Murēna aizstāvības runā distancējās no viņa pretinieka Katona stoicisma ekscesiem un atsaucās uz romiešu tradīcijas neuzticēšanos grieķu domāšanai, kritizēja Zenonu (336 – 263 pirms Kristus), kā arī ortodoksālos stoiķus, kuri apgalvoja, ka „gudrais nekad nevadās pēc labvēlības un nepiedod nevienam nevienu kļūdu. Žēlīgais ir tikai muļķis un vieglprātīgs cilvēks” [5]. Tā vai citādi esam tālu no aizkustinošā evaņģēliskā Dieva vēstījuma. Dievs aiz žēlsirdības rada cilvēku, ko tēlaini izceļ Origēns († 254 pēc Kristus): Tātad pēc Dieva attēla tika radīts cilvēks; tādēļ arī mūsu Pestītājs, kurš ir Dieva attēls, aiz žēlsirdības pret cilvēku, kas radīts pēc Viņa līdzības, un redzot, ka cilvēks, atmetis Viņa attēlu, pieņēma ļaunā gara attēlu, žēlsirdības piepildīts, pats kļuva līdzīgs cilvēkam un nāca pie viņa [6] . Aleksandrijas doktors vēl vairāk to izceļ citā homīlijā: Līdzīgi vari domāt par Pestītāju: apžēlodamies par cilvēku cilti, Viņš nokāpa uz zemi, izjuta līdzcietību, pirms vēl gāja krusta ciešanās un vēlējās pieņemt mūsu miesu. Ja tomēr nepiedzīvotu līdzcietību, nevarētu iekļauties cilvēku dzīvē. Vispirms piedzīvoja līdzcietību, bet pēc tam nokāpa un ļāva Sevi ieraudzīt. Kas tās par ciešanām, kuras piedzīvoja mūsu dēļ? Tās ir mīlestības ciešanas. Pats Tēvs un visvarenais Dievs, labvēlīgs un pilns žēlsirdības (sal. Ps 103, 8) un žēluma, vai viņš nebija līdzcietīgs? Vai nezini, ka, pārdomājot cilvēku lietas, Viņš piedzīvo cilvēcisku līdzcietību? Lūk, „Kungs, jūsu Dievs, jūs ir nesis, kā vīrs nes savu dēlu” (sal. At 1, 31). Tātad Dievs nes mūsu dzīvesveidu tā, kā Dieva Dēls nes mūsu ciešanas. Pats Tēvs arī piedzīvo ciešanas. Ja cilvēki Viņu lūdz, Viņš apžēlojas un jūt līdzi, piedzīvo zināmas mīlestības ciešanas un nostājas situācijā, kurā nevajadzētu atrasties, ņemot vērā Viņa dabas lielumu, un, raugoties uz mums, uzņemas cilvēku ciešanas [7]. Žēlsirdība no Svētajiem Rakstiem līdz Baznīcas tēviem Interpretējot Dieva neizmērojamās mīlestības uz cilvēku noslēpumu, Baznīcas tēvi balstījās uz Svēto Rakstu lasīšanu, kristīgās dzīves regulu, Baznīcā pārdomātu, pasludinātu un izdzīvotu Rakstu. Rakstiem bija un ir absolūti vissvarīgākā vieta kopienas dzīvē, pēc tiem tika veidots katrs tās akts no liturģijas līdz mācībai (doktrīnai) un disciplīnai, vai tas būtu individuālā dzīvē vai sabiedriskajā. Pilnīgi droši var apgalvot, ka visas kristīgās kopienas dzīvi vada Svēto Rakstu skaidrošana. To studēšana kļūst par pirmo gadsimtu Baznīcas autentisko fundamentu kristīgajai civilizācijai. Svētajos Rakstos ietvertā vēstījuma pašā centrā bībeliskais Dievs bieži ir apzīmēts ar diviem vārdiem: labvēlīgs un žēlsirdīgs (piemēram, Ps 145, 8), bet pestīšanas vēsturē nereti Viņa labestība ņem virsroku pār postošo sodu, kuru pasludināja cilvēku neuzticības dēļ. Šo draudu, kas ietverti Vecās Derības lappusēs, starp kristiešiem, kas nāca no pagānu un galēji apustuļa Pāvila antijudejiskās vides, veidojās herēze, kura ļoti asi pretnostatīja Vecās Derības Dievu Jēzus atklātajam labajam Tēvam. Sevišķi varam atcerēties duālistisko Marciona no Sinotpas (II gs) herēzi, kurš centās veidot karjeru Romas Baznīcā, izmantojot milzīgus resursus un izdalot bagātīgas dāvanas[8]. Kad lieta atklājās, Marcionu tūlīt pat nosodīja un 144. gadā padzina no Romas kopienas, kura atdeva visas dāvanas, kas kopā bija 200 tūkstošu sesterciju. Romas Baznīcai, kura kopš pirmsākumiem izcēlās ar žēlsirdības darbiem attiecībā pret trūcīgajiem (egeni), kā liecina Justīns, atsaucoties uz svētdienu ziedojumiem par labu trūcīgajiem [9] – bija nepieciešamas lielas summas. 200 tūkstošu sesterciju atdošanai vajadzēja būt ļoti apgrūtinošai, bet šis fakts atgādina, ka žēlsirdība un patiesība kristīgajai kopienai ir nešķiramas un abas kopā ir Dieva žēlsirdības attēls. Katoliskās tradīcijas skolotāji, tādi kā izcilais afrikāņu skolotājs Tertuliāns (ap 155 – 230) un svētais Irenejs (ap 135 – 200), viens no pirmajiem lielajiem kristīgajiem rakstniekiem, audzis Mazāzijā, vēlāk Lionas bīskaps Gallijā (attēlā), ar noteiktību apstiprina – ar rafinētiem interpretācijas līdzekļiem – abu Derību vienotību un atklātās Dieva žēlsirdības pret cilvēkiem unikalitāti. Tertuliāns apstiprina, ka Dievs, kurš atklājās Mozum – „Dievs, labvēlīgs un žēlsirdīgs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā” (sal. Izc 34, 6) – vienlaicīgi ir „žēlsirdības Tēvs un katras iepriecināšanas Dievs” (2 Kor 1, 3) Jaunajā Derībā [10]. Baznīcas tēvi vienmēr mācēja pat visgrūtākajās un visasākajās jūdu Rakstu lappusēs ar viņiem piemītošo atjautību un garīgo izpratni ieraudzīt Atklāsmi par Kristu, apslēptu Vecajā Derībā kā dārgumu, kas apslēpts uz lauka Mateja evaņģēlijā (13, 44). __________________________________ [1] Sal. Sokrāta aizstāvēšana XXIII- XXIV, Platons, Sokrāta aizstāvēšana. Kritons. Svinības [2] Sal. Izāks no Ninives, Garīgā dzīves gramatika, runa 4, 69 [3] Sal. Aristotelis, Retorika. Poētika par. 1385 a-b [4] Sal. Seneka, Par maigumu????? II, IV, 1-4 gr. [5] Cicerons, Murēna aizstāvēšanas runa [6] Origēns, Homīlijas par Radīšanas grāmatas I nodaļu [7] Origēns, Homīlijas par Ezehiēla grāmatu, VI, 6 [8] Par to piemin Tertuliāns, Priekšraksts pret herēzēm, XXX nod. [9] Sal. Apoloģija I: „Tie, kuriem labi veicas, labprātīgi dāvā no sava, ko tikai vēlas, un visu, kas tiek savākts, saliek uz priekšstāvja (liturģiskās sapulces) rokām. Viņš steidzas palīdzēt bāreņiem, atraitnēm un slimajiem, un visiem tiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ cieš trūkumu, kā arī ieslodzītajiem un atnācējiem no tālajām zemēm; vienu vārdu sakot, viņš steidzas palīdzēt visiem, kas vajadzībās”. (breviārs II) [10] Sal. Tertuliāns, Pret Marcionu, II gr., 2- 3; V gr., 11.1 |
