Palasīsim...  Svētrunas

Pēc gandrīz trīsdesmit gadiem kopš Pasludināšanas mēs no jauna esam Nazaretē. Šoreiz ne jau nabadzīgajā Marijas mājā, bet sinagogā. Sinagogā, kur Jēzus garīgi pilnveidojās, jo tur ik sabatu, līdzīgi kā šoreiz, Viņš nāca, lai klausītos un lasītu Toru. Tā Lūkass šajā evaņģēlija fragmentā mums ir sagatavojis vēl vienu Kristus ikonu, lai mēs Viņu uzlūkotu tuvumā.

Redzam Jēzu, kurš labi pazīst cilvēku ikdienu, viņu problēmas, cilvēku, kuru vidū Viņš auga, kuru sabiedrībai Viņš piederēja, kurus labi pazina un ar kuriem ik sabatu lūdzās sinagogā. Viņa klātbūtne konkrētajā ikdienā nav abstrakta. Tā ir redzama ikdienas notikumos, dzimtajā mājā, ikdienā sastaptajos cilvēkos, ikdienišķajos darbos, atpūtā, liturģiskajās sapulcēs, Dieva Vārda lasīšanā.

Lūkasa lietotais apzīmējums – „piecēlās lasīt”, atklāj, ka Jēzus šajā reizē pats vēlējās lasīt Rakstus saskaņā ar ieradumu. Bet vārds „piecēlās” norāda uz Kādu, kurš ir piecēlies no mirušajiem. Jēzus ir augšāmcēlies Kungs, kurš ik dienas stāv savas tautas vidū. Viņš dzīvo Baznīcā, lasa un skaidro Rakstus.

Klausītāju reakcija skaidri norāda, ka tad, kad Jēzus lasīja, viņi piedzīvoja ko īpašu. Jēzus lasīja kā tāds, kam ir vara. Lasīja Gara spēkā. Varam arī iedomāties, kāds klusums valdīja sinagogā. Pēc tam Jēzus apsēdās. Klusums atklāj sasprindzinājumu, kas valdīja klausītājos un kuru viņi paturēja sevī. Par to liecina skatieni, kas „raudzījās uz Viņu”.

Jēzus sēž klusumā, lai Vārds, kuru dzirdēja, klusumā izskanētu vēl spēcīgāk, lai ieurbtos Viņa klausītāju sirdīs un caurstrāvotu viņu garu.

Nezinām, cik ilgi sinagogā valdīja klusums. Pēkšņi to pārtrauc pats Jēzus. Izsaka vārdus, kas it kā turpina lasījumu, kas it kā papildina Isaja pravietojumu.

Tāds ir vēstījums evaņģēlijā šai Lielo Dienu kontekstā. Un no šī konteksta mums, priesteriem, jāpaņem kāds grauds, atceroties, ka Lielajā Ceturtdienā Kristus dāvāja Jaunās Derības Priesterību.

Savā pirmajā bīskapa kalpošanas Lielajā Ceturtdienā aicināju mums katram sev uzdot jautājumus: priesteri, kas tevi veido? Kāda atmiņa par tevi paliks tajā draudzē, kurā kalpo, skolā, mājā, kuru apmeklē, vai pēc satikšanās ar cilvēkiem? Vai viņi redzēs un sastapsies ar Kristu, vai ar tevi?

Pagājušajā gadā jautājām sev: kādu priesteri cilvēki vēlas redzēt? Ar kādu priesteri vēlas sastapties? Un uzsvars tika likts, ka vēlas redzēt cilvēcisku priesteri. Jo cilvēkus ne tik daudz kaitina priesterība, cik cilvēciskas iejūtības, labestības, pazemības un veltīšanās trūkums. Vēlas sastapt ticīgu priesteri. Cilvēki lasa mūsu dzīvi, vai mums svarīga ir lūgšana, Dieva Vārds, sakramenti un vai svarīgi mums ir viņi, kad ar viņiem sastopamies.

Šodien evaņģēlija kontekstā pārdomāju par to, ka cilvēki vēlas redzēt priesteri, kurš nav atrauts no ikdienas.

Vēstulē ebrejiem lasām: „Tāpēc Viņam (Kristum) visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam, lai kļūtu žēlsirdīgs un uzticīgs Augstais Priesteris, Dievam tautas grēku izlīdzināšanai” (Ebr. 2, 17).

Gudrs priesteris audzina sevi un pēc tam citus ikdienai. Tas nav viegli. Vieglāk ir būt priesterim pie altāra vai priesterim pie pults sludinot. Taču nemitīgi jāatgādina sev, ka visas garīgās prakses, rekolekcijas, formācijas sesijas nav pašmērķis. Tās nevar būt bēgšana no ikdienas, lai dažas dienas piedzīvotu kaut ko „jauku, patīkamu”, bet pēc tam atcerētos un sapņotu par to līdz nākošai reizei. Tad tam visam nebūtu nekāda nozīme. Tālāk vēstulē ebrejiem lasām: „Mums ir augstais priesteris Jēzus, Dieva Dēls, kas izgājis cauri debesīm... (Ebr. 4, 14)”

„Mums nav Augstais Priesteris, kas nespētu just līdzi mūsu vājībām”. (Ebr. 4, 15). Tuksnesim jāvada mūs uz ikdienas iemīlēšanu, un visam, kas ar to saistās, mūs jāvada uz atbildību par ikdienu: par sevi, par kopienu, kurā esam, par mūsu tuvākajiem, par pienākumiem utt. Tāda kristietība un priesterība mums ir jāmāca. Tai jāiziet uz ielām, jāienāk baznīcās, draudzes mājās.

Daudzkārt varam apbrīnot tos, kas ar veselīgu domāšanu, Gara vadīti var iziet ielās ar evaņģēliju rokās, var iet tur, kur citi baidās iet, kur valda morāls pagrimums un vardarbība.

Mums jālūdz, lai Dievs nekad nepieļautu, ka mēs attālinātos no dzīves reālijām, lai mēs mācētu uzrunāt cilvēkus konkrētajās dzīves situācijās, lai mācētu viņos ieklausīties un atrastu laiku priekš viņiem. Jālūdz mūsu Kungs, lai mēs netiktu tik ļoti pārņemti ar priesterību, tas nozīmē, nebēgtu no cilvēkiem, nerunātu virspusēji, nelidinātos pa mākoņiem un neveidotu savu pasaulīti. Tā priesterībā var saslimt ar autismu.

Ja mūsu aicinājums ir būt par Otru Kristu, tad līdzīgi Viņam ir jāiziet cauri debesīm, tas nozīmē, jābūt garīgi uzlādētiem, lai pēc tam spētu dzīvot kopā ar cilvēkiem, lai spētu pazīt viņus, zināt viņu dzīvi, lai konkrētajā dzīvē, šīszemes reālijās spētu atklāt Dieva tuvumu, Viņa klātbūtni arī tad, kad tā vismazāk pieredzama, kā tuksnesī.

Lūgsim šajā Sv. Misē sev šo dāvanu. Lai mūsu Augstā Priestera piemērs mūs iedrošina uzņemties šo aicinājumu un kopā ar Viņu mēs ietu tur, kur Viņš mūs vada, kur mēs Viņam visvairāk esam vajadzīgi. AMEN.