Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Mieram tuvu

Baznīca svin: Kunga Žēlsirdības svētdiena
03.04.2016 pl. 10:32

Priesteris Māris Ozoliņš

Priestera komentārs Kunga Žēlsirdības svētdienā (03.04.2016)

Šodien ir Kunga Žēlsirdības svētdiena. Kā Dieva žēlsirdība izpaužas Baznīcas mācībā un ticīgo ikdienas garīgumā? Baznīcā visos laikos ir bijis pazīstams garīgums, kura pamatā ir Dieva bijāšana. To varētu raksturot vārdi: “Ja cilvēki zinātu, kas ir elle, viņi atrieztos! Ja cilvēki saprastu, kas ir reālās grēka sekas, viņi pieņemtu Kristus piedāvāto pestīšanu.”

Tā tiešām ir patiesība, bet vai visa patiesība? Jaunavas Marijas atklāsmē Fatimā Marija parādīja bērniem, kā izskatās elle, bet, ja garīgums šeit arī apstājas, tad tas atgādina Jāņa Kristītāja garīgumu. Viņš mācīja: “Atgriezieties, jo Dieva valstība ir tuvu!” – proti, tūlīt nāks Mesija un līdz ar Viņu sods par grēkiem. Kad Jēzus atnāca, Jānim Kristītājam bija jāmaina savs viedoklis, un viņam bija drosme pateikt: man jāiet mazumā, un Jēzum ir jāaug, un tas, protams, vairāk attiecās uz Jāņa Kristītāja mācību nekā uz pašu Jāni.

Bailes ir gudrības sākums, citiem vārdiem sakot: Dieva bijāšana ir gudrības iesākums. Pieļauju, ka šeit domātas bailes no soda, ne cieņas pilna attieksme. Šis teikums pārstāv noteiktu garīguma virzienu, bet vai tie, kas to sludina, ir labi izpratuši pateikto? Bailes ir gudrības iesākums, bet vai pilnība? Bailes var būt gudrības iesākums, bet ne gals, jo gudrības pilnība jeb piepildījums ir mīlestība. Bailes var būt sākums Dieva meklēšanai, bet savā būtībā tās izslēdz mīlestību. Mīlestībā nav baiļu, saka apustulis Jānis. Cilvēki, kas baidās, nespēj mīlēt Dievu kā tuvu draugu. Kad Baznīca bija varena, baiļu garīgums tika plaši izmantots, un, lai gan cilvēki nesastapa mīlestības Dievu, vismaz viņi labi uzvedās un centās būt tikumīgi. Tikai rodas jautājums: vai, upurējot daļu patiesības, var nonākt pie svētuma? Protams, nav pareizi pretstatīt baiļu un žēlsirdības garīgumu, jo pats Dievs pieļāva baiļu garīgumu jau Vecajā Derībā un tas var kalpot kā sagatavošanās pilnai Dieva atklāsmei. Savukārt Dieva žēlsirdīgās Sirds mīlestības garīgums Baznīcā visu laiku ir bijis klātesošs, un dvēseles, kas spēja to saprast, šo garīgumu piedzīvoja, piemēram, svētā māsa Faustīne palīdzēja visai Baznīcai ieiet garīgumā, kura centrā ir Dieva žēlsirdība.

Palūkosimies, kāda nozīme ir žēlsirdības teoloģijai. Integristiem tā nepatīk, jo viņi kļūdaini domā, ka gudrības iesākums un gals ir Dieva bijība, bet tā ir viņu interpretācija. Sholastiskā teoloģija saka – Dieva žēlsirdības laiks ir beidzies, kad apstājas cilvēka smadzeņu darbība un notiek tiesa, un dvēsele, kas nav žēlastības stāvoklī, nonāk ellē. Viduslaiku teoloģijā par cilvēka nāvi uzskatīja sirds apstāšanos, precīzāk sakot, Akvīnas Toma mācībā par nāvi tiek uzskatīta dvēseles šķiršanās no miesas, kas notiek, cilvēkam esot bezapziņas stāvoklī, un pēc nāves vairs nav iespējami nekādi lēmumi. Saskaņā ar šo mācību Dieva žēlsirdība attiecas uz tiem, kas vēl ir šajā pasaulē, bet pēc nāves notiek tiesa, un, ja nav svētdarošā žēlastības stāvokļa, tad nav pestīšanas.

Tātad, ja labs katolis, kurš visu mūžu ir kalpojis Dievam, pēkšņi nāves brīdī lielās dusmās nepamatoti nolād ārstu, viņš neizbēgami uz mūžību nonāk ellē, jo ir izdarījis smagu grēku vājuma dēļ. Nāves brīdī viņš ir nāvīga grēka stāvoklī, un tātad viņam nav nekādas glābšanās iespējas. Tas pats attiecas arī uz abortos nogalinātajiem bērniem un bērniem, kas miruši bez Kristības, kā arī uz tiem, kas miruši kā pagāni, nesaņēmuši Kristus vēsti. Tikai 2007. gadā Baznīcas teologu komisija pievērsās mirušo nekristīto bērnu jautājumam, pieļaujot cerību viņu pestīšanai.

Apbrīnojamu intuīciju šajā saistībā Svētā Gara iedvesmoti izsaka Vatikāna II koncila tēvi, pastorālās konstitūcijas Gaudium et spes 22.5. punktā sakot, ka “Svētais Gars visiem dāvā iespēju būt vienotiem ar Lieldienu noslēpumu Dievam vien zināmā veidā”. Jau pirms Otrā pasaules kara par to runāja tagad jau svētā māsa Faustīne savas dienas­grāmatas 1697. punktā. Spes salvi 47. punktā Benedikts XVI vēl pārliecinošāk nekā māsa Faustīne saka – Kristus atklājas nāves brīdī, “kas ir sirds laiks”, un Dieva tiesa ietver arī cerību. Lai arī pāvests to piedāvā kā hipotēzi, ne dogmu, ir jūtams, ka viņš pieskaras noslēpuma būtībai. Tradicionālisti tomēr pārmet, ka, ja jau iespēja tikt glābtam būs katram, tad cilvēki vairs nebīsies Dieva un droši  grēkos. Tie ir centieni glābt Dieva varenību uz žēlsirdības rēķina, piemēram, pār māsas Faustīnes mācību gūlās dažādu jautājumu ēna līdz pat 20. gadsimta 60. gadiem, kad to apšaubīja kāds no augsti stāvošiem kardināliem, kura vārds, protams, ir zināms.

Ielūkosimies apustuļa Jāņa evaņģēlijā, kurā rakstīts – kareivis pārdūra Kristus sānu, un iztecēja asinis un ūdens, un tas, kurš to redzēja, liecina, ka tā ir patiesība. Patiesība, ko Dievs atklāj ar apustuļa Jāņa starpniecību, ir Dieva Sirds. Dievs ir Radītājs un Visuvaldītājs, un ir visuvarens, bet tā nav Viņa Sirds, Viņa būtība, tie ir Viņa atribūti un, protams, tādi atribūti Dievam piemīt. Dieva Sirds būtību izsaka ūdens un asinis, kas izplūst no Jēzus Sirds. Asinis nozīmē Dieva mīlestību, par to neviens nešaubās. Atklāsmi par Dieva mīlestību pret cilvēkiem bija saņēmuši jau ebreji, bet jāsaprot, kas tā par mīlestību. Vai ir runa par visuspēcīgā Kunga mīlestību pret nabaga kalpu un vergu? Nē, ir runa par mīlestību, kas iet daudz tālāk, – tā ir draudzības mīlestība, saka svētais Akvīnas Toms, un tas nozīmē – Dievs nolemj sevi pazemināt zemāk par sevi pašu un pacelt cilvēku virs viņa paša, lai būtu iespējama draudzības mīlestība starp divām personām, tevi un Dievu, vienā līmenī. Islāmisti saka – šāda vienlīdzība nav iespējama, jo Dievs ir liels, bet Jēzus saka – tā ne tikai ir iespējama, vēl vairāk, tā ir nepieciešama.

Arī svētās māsas Faustīnes atklāsmē saņemtajā svētgleznā no Jēzus Sirds izplūst divi stari, kas apstiprina Jāņa evaņģēlija atklāsmi. Otrs stars simbolizē ūdeni, kas ir šķīstīšanās. Kāda šķīstīšanās? Par Dieva mīlestību runā daudzas reliģijas, bet neviena no tām nepazīst Dieva pazemošanos, kas atklāta Kristū, mācību, ko Baznīcā izsenis apzīmē ar grieķu vārdu kenozis. Apustulis Pēteris brīdī, kad Jēzus vēlas viņam mazgāt kājas, atsakās pieņemt Jēzus pazemošanos. Saskaņā ar baiļu morāli Jēzus ir Kungs un mums Viņam jāmazgā kājas, bet redzam, ka šāda domāšana neatbilst Evaņģēlijam. “Ja Es tev nemazgāšu kājas, ja tu nepieņemsi šo atklāsmi, tev nebūs daļas ar mani,” saka Kristus. Tāpēc nav jāmazgā galva, kā to piedāvā apustulis Pēteris, pietiek mazgāt tikai kājas – ir jāpieņem žēlsirdīgās mīlestības atklāsme, nevis ārējie žesti.

Dažkārt kristieši un citu reliģiju pārstāvji nevēlas pieņemt šo mācību un domā, ka tādējādi viņi aizstāv Dieva “godu”. Bet patiesībā tas liecina par to, ka šie cilvēki neizprot Dieva Sirds pazemības noslēpumu, līdz ar to neiemanto žēlsirdību savā sirdī un turpina mācīt baiļu garīgumu. Man šķiet, ka islāmistu uzbrukumi nav nekas cits kā tādas ticības augļi, kas balstīta baiļu garīgumā. Jēzus iet tālāk, daudz tālāk, lai atklātu savu mīlestību un žēlsirdību. Viņš pazemina sevi līdz pat nāvei pie krusta un atver savā pārdurtajā Sirdī žēlsirdīgās mīlestības avotu. Pāvests Francisks, izsludinot Žēlsirdības gadu, atgādina pasaulei Kristus mācību un arī paver Baznīcai ceļu uz dziļāku Kristus atklātā noslēpuma izpratni. Šajā gadā meklēsim Jēzus žēlsirdīgajā mīlestībā pamatu mūsu garīgumam, kurš ved uz patiesu svētumu.

Mieramtuvu.lv