Ticības dzīve ir gājums un tā laikā satiekam dažādas kristiešu kategorijas. Pāvests nosauca dažas, sacīdams, ka pastāv „kristieši-mūmijas”, „kristieši klaidoņi”, „kristieši tiepšas”, „pusceļa kristieši – tie, kas aizraujas ar skaistu panorāmu un nekustas tālāk”. Tie visi ir cilvēki, kas dažādu iemeslu dēļ ir aizmirsuši, ka vienīgais patiesais ceļš ir Jēzus, kurš apgalvo Tomam: „Es esmu ceļš! Kas mani redz, tas redz Tēvu.” Francisks vienu pēc otras aplūkoja nosauktās kristiešu kategorijas, sākot no kristiešiem, kas, viņa vārdiem runājot, „nekustas tālāk”, kas atgādina „iebalzamētu mūmiju”: „Kristietis, kurš neiet tālāk, kurš nemēro ceļu, ir „kristietis ne kristietis”. To, kas viņš ir, nevar zināt. Tas ir tāds nedaudz „paganizējies” kristietis. Viņš nekustīgi stāv uz vietas, neiet uz priekšu kristīgajā dzīvē, savā dzīvē neļauj „uzziedēt” Kalna svētībām, neveic žēlsirdības darbus... Viņš ir apstājies. Piedodiet par vārdiem, bet viņš ir kā mūmija – kā garīga mūmija. Un „kristieši kā mūmijas” pastāv. Viņi ir nekustīgi. Ļaunu tie nedara, bet nedara arī labu”. Pāvesta uzskaitījumā seko „kristietis tiepša”. „Kad viņš iet,” teica Francisks, „tam gadās nomaldīties no ceļa, taču tas nav ļaunākais.” Svētais tēvs teica, ka šāda kristieša īstā traģēdija ir ietiepība apliecināt, ka tas nu ir „īstais ceļš” un neļaut, ka Kunga balss saka, ka tā nav, ka ir jāgriežas atpakaļ un jāatsāk iet pa patieso ceļu. Seko vēl viena kristiešu kategorija – tie, kas „iet, bet nezina kurp”: „Viņi ir tie, kas maldās pa kristīgo dzīvi, tie ir klaidoņi. Viņu dzīve sastāv no klaiņošanas šurp turp, un tādējādi tie pazaudē skaistumu, ko dod tuvošanās Jēzum. Viņi pazaudē ceļu, jo klaiņo. Daudzreiz šī maldīgā klaiņošana tos ved pie dzīves bez izejas. Klaiņojot pārāk daudz, tie nokļūst labirintā, no kura vairs nespēj iziet. Jēzus aicinājumu tie ir pazaudējuši. Viņiem nav kompasa, lai izietu no labirinta un tie klaiņo un klaiņo. Ir arī tādi, kas aizraujas, ieraugot kādu skaistumu, kādu lietu un tie apstājas pusceļā, paliekot sajūsmā par ieraudzīto, par kādu ideju, par piedāvājumu, par ainavu... Kristīgā dzīve nav vis fascinējums, tā ir patiesība. Tas ir Jēzus Kristus!” Pētot šo realitāti, pāvests Francisks aicināja uzdot vairākus jautājumus: „Kā sokas ar manu kristīgo gājumu, ko esmu uzsācis līdz ar Kristību? Vai tas nav apstājies? Vai neesmu nomaldījies no ceļa? Vai, varbūt, nemitīgi atrodos ceļā, bet nezinu, kurp doties? Vai neesmu apstājies pie lietām, kas man patīk – pie pasaulīguma, pie dižošanās, vai arī vienmēr eju uz priekšu, konkrēti iemiesojot Kalna svētības un žēlsirdības darbus?” Pāvests apliecināja, ka Jēzus ceļš ir piepildīts gan ar mierinājumu, gan godību, gan arī ar krustu. Taču vienmēr tas ir pilns ar „mieru dvēselē”. Svētais tēvs aicināja: „Šodien apstāsimies pie jautājuma un kādas piecas minūtītes padomāsim – kāds šai kristīgajā gājumā esmu es? Vai neesmu apstājies, vai neklaiņoju, vai nepalieku stāvēdams pie lietām, kas man patīk, vai tomēr eju Jēzus ceļu, atcerēdamies, ka Viņš ir dzīvība? Un lūgsim Svēto Garu, lai Viņš mūs māca vienmēr iet taisni! Kad būsim noguruši, nedaudz atpūtīsimies, un atkal uz priekšu! Lūgsim šo žēlastību!” Radiovaticana.va
Foto: A.Iesalnieks | 
