Varētu likties loģiski, ka tematu par žēlsirdību svētuma vēsturē skaidrotu kāds, kurš izgājis garu un grūtu atgriešanās ceļu, vai arī kāds, kas īpaši sevi veltīja žēlsirdības darbiem. Pārsteidzoši, bet šo tematu sistemātiski apskatījusi svētā, kas pilnībā saistīta ar ”garīgās bērnības” pieredzi un vēstījumu, proti, svētā Terēze no Bērna Jēzus (1873–1897). Viņa kā žēlsirdību izdzīvoja pat savu nevainīgumu, bet dzīves gaitas noslēdza ar veltīšanos Labā Dieva žēlsirdīgajai Mīlestībai. Žēlsirdība ir vārds, kas varētu kalpot par visu triju ”Kādas dvēseles stāsta” ”manuskriptu” (Ms) virsrakstu. Pirmais no tiem (Ms A) pilnībā veltīts stāstam par bērnības gadiem, pavadītiem nevainībā. Terēze to raksta pārliecībā, ka viņai ir jāizdara viena lieta: “Man jāsāk izdziedāt to, ko vēlāk atkārtošu visu mūžību: Kunga žēlastības” (Ms A, 2r), bet to noslēdz, dziedot kopā ar psalma autoru: ”Slavējiet Kungu, jo Viņš ir labs, jo Viņa žēlsirdība pastāv mūžam.” (sal. Ps 136,1) Viņa cītīgi precizē: ”Viņš man deva savu bezgalīgo Žēlsirdību, un tās gaismā es redzu un pielūdzu visas pārējās Dieva pilnības izpausmes! (..) Tad man liekas, ka tās visas izstaro mīlestību, pat Taisnīgums (varbūt pat vēl vairāk par jebkuru citu) man liekas mīlestības apņemts. (..) Cik liels prieks ir domāt, ka Labais Dievs ir taisnīgs, tas nozīmē, ka Viņš ņem vērā mūsu vājības, ka pilnībā zina mūsu dabas trauslumu. Par ko man bīties? Ak! Vai tad bezgalīgi taisnīgais Dievs, kurš piedeva visas vainas pazudušajam dēlam, nebūs arī taisnīgs attiecībā uz mani, kas vienmēr esmu pie Viņa?” (Ms A, 83v–84r) Otrajā manuskriptā (Ms B), kas ir svētās Terēzes mācības kodolīgs kompendijs vēstules veidā, Terēze aprobežojas ar Bībeles formulējumu: “Mazajiem tiek dota žēlsirdība”, bet tas atainots visskaistākajā tēlā no pravieša Isaja grāmatas: ”Jūs tiksiet baroti kā zīdaiņi, jūs nēsās uz rokām un auklēs un ceļgaliem. Tāpat, kā kādu iepriecina māte, tā es jūs darīšu priecīgus.” (Is 66,12–13) Terēze vēršas pie Dieva ar pārsteidzošu atzinumu: ”Es jūtu – ja vien Tu atrastu – bet tas nav iespējams – dvēseli, kas maznozīmīgāka un vājāka par manu, Tev labpatiktu to piepildīt ar vēl lielākām žēlastībām, ja vien tā pilnībā paļautos uz Tavu neizmērojamo žēlsirdību.” (Ms B, 5v) Tāpēc vēstulē kādai citai karmelītu māsai viņa skaidroja: ”Dievs rod prieku, redzot, kā es mīlu savu mazumu un savu nabadzību, un ka akli ceru uz Viņa žēlsirdību.” (197. vēstule) Trešajā manuskriptā (Ms C) viņa noslēdz savu himnu, kas slavē ”Kunga žēlsirdības darbus” (misericordias Domini). No šī laika Terēze var liecināt, ka Dievs ”ir pārspējis visas viņas gaidas”, kad Svētajos Rakstos viņa ir atradusi ”skaistu ceļu, labu ceļu, ļoti īsu, mazu un pilnīgi jaunu dzīvi, kas ved uz debesīm: ļaujot Jēzum sevi nest uz pleciem.” (Ms C, 3r) Dzīves beigās vēstulē kādam misionāram, kas viņai stāstīja par savu garīgo nemieru attiecībā uz Pastaro tiesu, viņa atbildēja: ”Zinu, ka vajag būt pilnībā šķīstītam, lai nostātos Vissvētākā Dieva priekšā, bet es zinu arī to, ka Kungs ir bezgalīgi taisnīgs. Tieši šis taisnīgums, kas pārbiedē tik daudzas dvēseles, ir mana prieka un paļāvības iemesls. (..) Es gaidu Dieva taisnīgumu tāpat kā Viņa žēlsirdību. Tāpēc psalmos atrastais ir patiess: “Žēlīgs un lēnīgs ir Kungs, pacietīgs un bagāts žēlastībā. Jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi. Kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas ” (Ps 103,8.14.13). Mans brāli, lūk, ko es domāju par labā Dieva taisnīgumu. Visa mana dzīve ir paļāvība un mīlestība; nesaprotu tās dvēseles, kas baidās no tik maiga Drauga.” (226. vēstule) Mazā Terēze spēja savā sirdī apvienot divas Dieva īpašības, kuras mums, pieaugušajiem, var šķist gandrīz pretrunīgas: žēlsirdību un mīlestību. Viņa spēja to izdarīt, jo šīs īpašības viņa salīdzināja nevis ar cilvēciskās nabadzības pieredzi, bet ar visas radības nabadzības pieredzi. Ja Dievu aizkustina grēcinieks, tad tāpēc, ka Viņu aizkustina savainota bērna kritiens. Tomēr tas nav viss. Viņš ir aizkustināts, jo šeit ir runa par mazu bērnu, kuru Viņš pats ir radījis no nekā. Terēze ar savu intuīciju pēkšņi nonāca tik dziļi tur, kur agrāk vai vēlāk vajadzētu nonākt teologiem. Radīšanas akts ir pirmais Dieva žēlsirdības akts, pamatakts visiem pārējiem žēlsirdības aktiem attiecībā uz visiem cilvēkiem. Pēc mazās svētās no Lizjē domām, Dievs, Radītājs un Tēvs, savā priekšā redz tikai triju veidu cilvēkus: mazu bērnu, kas Viņu pilda ar maigumu; mazu bērnu, kas pakritis un savainojies; mazu bērnu, kura pakrišanu Viņš nav pieļāvis. Attiecībā uz visiem šiem trim bērniem, kas metas Viņa apskāvienos, Viņš vienlaikus ir bezgalīgi taisnīgs un bezgalīgi žēlsirdīgs, jo ”mīlestības īpašība ir pazemoties”, ”bet, šādi noliecoties, Dievs parāda savu neizmērojamo lielumu.” (Ms A, 2v–3r) Zinot, ka Dieva žēlsirdība viņu vienmēr sargāja no kritieniem, un to, ka viņa “priekšlaicīgi piedzīvoja piedošanu”, Terēze izdomāja šo ģeniālo līdzību, kurā vajadzētu saglabāt lielos burtus un kursīvu: “Iedomāsimies, ka izcila ārsta dēlam ceļā gadās akmens, uz kura viņš paklūp un krītot lauž kāju. Tūlīt pat pie viņa piesteidzas tēvs, pieceļ viņu ar mīlestību un pārsien viņa brūces, pielietojot visu sava amata prasmi. Drīz viņa dēls pilnībā izveseļojas un ir savam tēvam ļoti pateicīgs. Nav šaubu, ka šim bērnam ir nopietns iemesls mīlēt savu tēvu! Bet es minēšu vēl otru piemēru. Tēvs, uzzinādams, ka uz ceļa, pa kuru ies viņa dēls, atrodas akmens, pasteidzas turp nonākt pirms viņa un noņemt to (nevienam neredzot). Noteikti šis dēls, pret kuru izrādīta tāda gādība, NEZINĀDAMS, no kāda ļaunuma viņš ticis pasargāts, neizrādīs savam tēvam pateicības jūtas un mīlēs viņu mazāk nekā tad, ja tēvs viņu būtu izārstējis... Taču nu viņš uzzina par briesmām, no kurām izbēdzis. Vai tad viņš nemīlēs tēvu vēl vairāk? Nu, lūk, es esmu tas bērns, kas ir saņēmis šo gādīgo mīlestību no Tēva, kurš savu Vārdu sūtījis atpestīt nevis taisnīgos, bet gan grēciniekus. Viņš grib, lai mīlu Viņu, jo man ir piedots nevis daudz, bet viss. Viņš negaidīja, lai Viņu mīlu tik ļoti kā sv. Magdalēna, bet vēlējās, lai ES ZINĀTU, ka Viņš mani ir mīlējis ar neizsakāmas gādības mīlestību, lai tagad es Viņu mīlētu neprātīgi!...” (Ms A 38v–39r). Šajā manuskripta fragmentā Terēzes rakstīšanas veids iezīmēts ar īpašām jūtām. Vietām vārdi ir rakstīti ar tādu spēku, ka gandrīz ”caurdur lapu”: Terēze aizstāv sevis atklāto mīlestību, pie kuras pieķeras ar sevi visu. Viņa saprata, ka jāizšķir nevis starp to, kas sagrēkojis, un to, kas nav sagrēkojis, bet starp to, kam vajadzīga mīlestība, jo sagrēkojis, un to, kam vajadzīga lielāka mīlestība, lai šis cilvēks spētu izvairīties no grēka. Cik pirmais ļoti mīl, labi zinot, cik daudz viņam piedots, tik otrais nemīl, jo nesaprot un kamēr nesaprot iepriekš doto mīlestību, kādu ir saņēmis. Apziņa par šo iepriekš dāvāto mīlestību ir neizmērojama Dieva dota žēlastība. Kad to saprot, tad iekrīt mīlestības neprāta stāvoklī. Tātad iespēju ir vairāk nekā divas. To ir trīs: viens mīl maz, jo domā, ka maz ticis piedots; otrs mīl daudz, jo zina, ka viņam daudz piedots; bet trešais mīl neprātīgi, jo zina, kas viss viņam jau ticis iepriekš piedots, zina, ka žēlastība ir arī nesagrēkot! Šī pēdējā cilvēku grupa zina par Dieva žēlsirdību nesalīdzināmi vairāk nekā tie, kas šo žēlsirdību piedzīvo tikai savos kritienos. Kas par to šaubās, lai svētās Terēzes, Baznīcas doktores, liecībai pievieno cita izcila Baznīcas doktora atzinumu – svētā Augustīna, kas zināms ar savu grūto atgriešanās ceļu. Viņš līdzīgi ir rakstījis savā grāmatā ”Atzīšanās” (II grām. VII,15): ”Es mīlēšu Tevi, Kungs, un pateikšos, un slavēšu Tavu vārdu, jo Tu man esi atlaidis tik daudzus manus ļaunos un neatļautos darbus. Es atzīstu, ka Tu savā žēlastībā un žēlsirdībā esi izkausējis manus grēkus kā ledu. Es atzīstu, ka Tava žēlastība man nav ļāvusi arī izdarīt ļaundarības, kuras neesmu izdarījis, jo vai tad ir kaut kas, ko es, pat bez iemesla mīlēdams noziegumu, nebūtu varējis pastrādāt? Es apliecinu, ka viss man ir piedots: gan tās ļaundarības, ko es pastrādāju pats, gan tās, ko, pateicoties Tev, nepastrādāju. Kurš cilvēks, pārdomādams savu nespēku, uzdrīkstēsies savu šķīstību un nevainību piedēvēt pats saviem spēkiem, lai Tevi mīlētu mazāk – it kā viņam vairs nevajadzētu Tavu žēlsirdību, ar ko Tu atlaid grēkus tiem, kuri Tev pievērsušies? Taču tas, kurš, Tevis aicināts, ir sekojis Tavai balsij un izvairījies no grēkiem, kuros es atzīstos un par kuriem viņš lasa manās atmiņās, lai mani neizsmej, jo mani slimībā izdziedēja tas pats ārsts, kurš neļāva viņam saslimt vai drīzāk – neļāva saslimt tik ļoti. Tādēļ lai viņš mīl Tevi tikpat daudz, īstenībā – pat vēl vairāk, jo viņš redz, ka Tas, kurš mani atbrīvojis no grēku radītā vārguma, neļauj iekrist tādā pašā grēku radītā vārgumā arī viņam.” Raksta sākums: Ievads un pirmā nodaļa par māsu Faustīnu Kovaļsku Laikraksts "Nāc",Nr. 90 |
