Šīsdienas liturģija, sevišķi izceļot maizes nozīmi, mums atgādina kādu patiesību: katram cilvēkam ir vajadzīga diēta. Te mēs runājam par diētu ne tik daudz ēdienu kvantitātes kā to kvalitātes ziņā. Cilvēka uzturam ir jābūt daudzpusīgam un pilnīgam.
Pestītājs, pirms Viņš pavairoja maizi un pabaroja daudzus, runāja tautai par Dieva valstību, tas ir, piedāvāja viņiem sava Vārda maizi – svētīgi ir izsalkušie, jo viņi tiks paēdināti. Liturģisko darbību iesākumos maizes laušana vienmēr bija vienota ar Svēto Rakstu lasīšanu un skaidrošanu. Pirmie kristieši centās sātināt savu dvēseli ar Dieva Vārda maizi. Arī pirmajā lasījumā Melhizedeks no sākuma iznes maizi un vīnu, bet tad seko svētība – garīgā barība, ko Dievs dāvā Ābramam ar Salemas ķēniņa-priestera starpniecību. Cilvēka dvēselei ir nepieciešama ne no miltiem pagatavotā maize, bet gan dzīvā Dieva Vārda barība.
Pirms pavairoja maizi un zivis, Kristus ne tikai sludināja par Dieva valstību, bet arī dziedināja slimos. Jēzus – katra cilvēka žēlsirdīgais draugs un brālis – ir Kungs pār dzīvi un dabu. Viņš vēlas dziedināt dažādas kaites un remdēt cilvēku fizisko izsalkumu. Citādi nevar būt. Bet Pestītāja visaugstākais mērķis ir palīdzēt cilvēkiem ar visu šo zīmju starpniecību brīvprātīgi pievērsties pašam Dievam Tēvam, kas ir žēlsirdīgs un labvēlīgs pret katru savu bērnu.
Kristiešu diēta nebūs pilnīga, ja tajā iztrūks Euharistiskā Maize – Kristus Miesa. “Euharistiskajās zīmēs Kristus ir klātesošs pilnīgi īpašā veidā. Šis klātbūtnes veids paaugstina Euharistiju pāri visiem sakramentiem un dara to par garīgās dzīves pilnību un visu sakramentu galamērķi. Vissvētais Euharistijas sakraments patiesi, reāli un substanciāli satur mūsu Kunga Jēzus Kristus Miesu un Asinis vienībā ar Viņa dvēseli un dievišķību, tātad – Kristu visā pilnībā. Šo klātbūtni sauc par “reālu” nevis izslēdzošā veidā, it kā pārējās klātbūtnes nebūtu “reālas”, bet gan savas izcilības dēļ, jo tā ir substanciāla un tajā Kristus, Dievs un Cilvēks, ir klātesošs visā savā pilnībā.” (KBK, 1374)
Žēlsirdības gada ietvaros mūsu domas un darbi ir ar tiem cilvēkiem, kas cieš badu. Droši vien katrs cenšas palīdzēt vismaz dažiem no miljoniem izsalkušo cilvēku ne tikai kaut kur tālu, citā valstī vai pat kontinentā, bet arī tepat, mūsu valstī, mūsu
pilsētās un ciemos, mums kaimiņos. Tādā veidā mēs izpildām Kunga aicinājumu: “Dodiet jūs viņiem ēst!” Un, kamēr virs zemes būs vismaz viens izsalcis cilvēks, mēs, kristieši, nevarēsim atstāt novārtā šo svarīgo karitatīvo jomu.
Kad cilvēks ilgojas pēc maizes, tas liek iesmelgties mūsu sirdij. Visi esam redzējuši reportāžas, fotogrāfijas ar bērniem vai pieaugušajiem, kuru miesa ir novājināta barības trūkuma dēļ. Šādās situācijās neviens nespēj palikt vienaldzīgs. Bet ja mēs runājam par slāpēm pēc Dieva? Šo izsalkumu, šīs slāpes neviens tik vienkārši nepamana. Tomēr arī šis bads ir reāls, klātesošs visā pasaulē un ir daudz nopietnāks par dienišķās maizes trūkumu. Dvēseles izsalkums ir daudz briesmīgāks par miesas ciešanām, tomēr pārāk maz vārgo steidzas paēdināt savu dvēseli. Arī tāds ir mūsu, kristiešu, aicinājums – pabarot garīgi izsalkušos. Bet, lai būtu spēks darboties, jāēd arī pašiem!
Euharistiskā Maize ir dāvāta visiem un katram bez maksas. Ar šo dāvanu mūs nemitīgi lutina Debesu Tēvs, ja vien mēs paši vēlamies sagatavot Kristum cienīgu mājvietu savā sirdī. Ja jau šī maize ir bez maksas, tad kāpēc tikai nedaudzi to pieņem? Droši vien ne visi vēl apzinās šīs barības īsto vērtību. Kāds, iespējams, domā: ja šī maize neko nemaksā, varbūt tai nav nekādas vērtības? Bet Euharistija ir viena – gan nabagiem, gan bagātajiem. Kunga priekšā mēs visi esam vienādi. Viņa mīlestība nav atkarīga no mūsu sociālā, intelektuālā vai kāda cita stāvokļa. Dievs pats mums dāvā šo bezgalīgo un nenovērtējamo dārgumu. Ja pats Dievs nedotu mums Euharistiju bez maksas, tad ne par kādām bagātībām mēs, cilvēki, to nemūžam nedabūtu! Mieramtuvu.lv |
