Tie ir diakoni, kuri kalpo Baznīcā, bet negatavojas kļūt par priesteriem. Homīlijā Francisks skaidroja Pāvila Vēstules galatiešiem fragmentu, kurā izcelti vārdi: «Kristus kalps». Pāvils šos vārdus attiecina uz sevi. Viņš sevi sauc par «apustuli» ne no cilvēkiem, bet caur Jēzu Kristu. Pāvests skaidroja, ka vārdi «apustulis» un «kalps» ir cieši vienoti, un tos nekad nedrīkst šķirt. Tie ir kā medaļas divas puses: tas, kurš sludina Kristu, ir aicināts kalpot, un tas, kurš kalpo, reizē sludina Kristu. Citējot svētā Polikarpa vārdus: «Viņš kļuva par diakonu visiem», pāvests uzsvēra, ka diakoni ir aicināti sludināt Evaņģēliju. Viņš teica: «Jēzus māceklis nevar iet pa citu ceļu, kā tikai pa sava Mācītāja ceļu. Ja kāds grib sludināt, viņam ir jāseko Jēzum, kā to darīja svētais Pāvils. Viņš centās kļūt par kalpu. Citiem vārdiem runājot, ja evaņģelizācija ir uzdevums, ko visi kristieši ir saņēmuši caur Kristības sakramentu, tad kalpošana ir šī uzdevuma īstenošanas veids, un tas ir vienīgais veids, lai mēs būtu patiesi Jēzus mācekļi. Kristus liecinieks ir tas, kurš dara tāpat kā Viņš, kurš kalpo saviem brāļiem un māsām, nepagurstot no pazemīgā Kristus, nepagurstot no kristīgās dzīves, kas ir kalpošana,» sacīja Svētais tēvs. Turpinot sprediķi, Francisks jautāja, kas jādara, lai kļūtu par «labu un uzticīgu kalpu» (Mt 25,21)? Kalps katru dienu mācās atteikties no visa, no piesaistīšanās lietām, arī no sevis. Viņš mācās dāvāt savu dzīvi citiem, apzinoties, ka ir aicināts izdzīvot katru dienu kā dāvanu, sevis dāvāšanu. «Tas, kurš kalpo, nav stingri noteiktās dienas kārtības vergs. Viņš ir atvērts un gatavs pieņemt arī to, kas nav ieplānots. Mūsu dzīve ir pilna ar neparedzētiem notikumiem, jo Dievam patīk mūs pārsteigt. Kalps ir atvērts Dieva pārsteigumiem. Viņš ir gatavs artvērt sava laika un savas telpas durvis tam, kas atrodas tuvumā un klauvē ārpus mūsu noteiktajām stundām, neraugoties, ka mums nāksies pārtraukt to, kas mums patīk, vai arī atpūtu, kāda mums pienākas. Kalps neskaita stundas. Man sāp sirds, kad redzu pie draudzes biroja telpām piekārtu plāksnīti ar pieņemšanas laikiem. No šīs līdz tai stundai. Un kas vēlāk? Durvis ir slēgtas, nav priestera, nav diakona, nav laja, kurš varētu pieņemt cilvēkus. Skumji. Esam aicināti neskaitīt stundas. Esam aicināti būt drosmīgiem, lai neskaitītu stundas. Dārgie diakoni, ja jūs būsiet atvērti, jūsu kalpojums nesīs bagātīgus evaņģēliskos augļus,» uzsvēra Francisks. Skaidrojot svētdienai paredzēto Evaņģēlija fragmentu par virsnieka vārdiem, kurš lūdza izdziedināt savu kalpu, sakot: «Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu zem mana jumta» (Lk 7,6), pāvests uzsvēra, ka Jēzu pārsteidza virsnieka lielā pazemība un lēnprātība. Smagās problēmas priekšā armijas vīrs varēja pieprasīt, lai tiktu nekavējoties uzklausīts, tādā veidā izceļot savu varu un spēku. Bet viņš nepaceļ balsi, negrib nevienu traucēt. Dievs savā mīlestībā noliecas pār katru no mums. Viņš mīl visus cilvēkus. Viņš ir pacietīgs un lēnprātīgs. Viņš cieš mūsu grēku dēļ un meklē veidus, kā mums palīdzēt, lai mēs kļūtu labāki. Tās ir arī kristiešu klusā un pazemīgā kalpojuma īpašības. Tas nav nekas cits, kā sekošana Kristum caur kalpošanu saviem brāļiem, sacīja Francisks. Mūsu uzdevums ir pieņemt brāli un māsu ar mīlestību, veltot viņiem savu laiku, darot visu, lai viņi justos akceptēti mājās, kopienā, draudzē, kur liels ir nevis tas, kurš pavēl, bet tas, kurš kalpo. Pāvests aicināja diakonus stiprināt savu uzticību Dievam, lūgties un priecīgi īstenot savu kalpojumu. Radiovaticana.va
Foto: L'Osservatore Romano |
