Tad šis pagāns aizgāja pie cita rabīna, vārdā Hillels, un prasīja to pašu. Šis rabīns atzina, ka tas ir iespējams, un nešaubīdamies atbildēja: “Nedari otram to, ko negribi, lai tev darītu. Šajā atziņā balstās viss likums. Viss pārējais ir šī likuma skaidrojums.” Ja šāds cilvēks (piemēram, ateists vai neopagāns) šodien atnāktu pie kāda no mums, kristiešiem, un jautātu: “Lūdzu, dažu minūšu laikā pastāsti man – kas ir kristietības būtība? Kāpēc ir vērts būt par kristieti?” – ko mēs viņam atbildētu?
Šīs svētdienas Evaņģēlija fragmentā mēs lasām par kādu Likuma zinātāju, kurš, gribēdams Jēzu pārbaudīt, piecēlās un jautāja: “Mācītāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību? (..) “Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” (..) Jēzus viņam sacīja: “Dari tā, un tu dzīvosi.” (Lk 10, 25-28) Ar šiem vārdiem Jēzus izsaka savas mācības būtību: tas, kurš mīl Dievu pāri visam un tuvāko kā sevi pašu, varbūt pat vairāk nekā sevi, ir Viņa māceklis – kristietis –, un tam, kuram ir Dievs, netrūkst nekā, tam pieder viss.
Kristietība nav teorija, tā ir patiesība, realitāte, pestīšana. Bet kristietība kļūst par dzīves ceļu vienīgi tad, ja tiek pieņemts izšķirīgs lēmums, kas nosaka mūsu dzīvesveidu. Cik lielā mērā tas ietekmē cilvēka dzīvi, ir redzams Jēzus Mātes Marijas un svēto dzīves piemēros. Viņu dzīve atklāj to, kas ir pats svarīgākais kristietībā. Svētie ir cilvēki, kuri ir pieņēmuši lēmumu sekot Kristum un mīlestībā īstenot Viņa gribu savā dzīvē. Tikai tad, ja atsakāmies no sevis, mēs sevi atrodam un esam spējīgi pildīt Dieva gribu.
Labi pazīstamā līdzība par žēlsirdīgo samārieti vēsta par Dieva žēlsirdības noslēpumu. No tās mēs varam smelt daudz atziņu, taču šoreiz vēlos vērst uzmanību uz četrām, kas ir īpaši būtiskas mūsu garīgajā dzīvē.
Divi virzieni
Jēzus iesāka līdzību ar vārdiem kāds cilvēks – proti, grēcinieks, līdzinieks man un tev. Jeruzaleme simbolizē Debesis – dzīvi tuvās attiecībās ar Dievu. Savukārt Jērika bija pirmā pilsēta, kuru iekaroja izraēlieši, kad izgāja no Ēģiptes verdzības un ienāca Apsolītajā zemē. Tas, kurš iet no Jeruzalemes uz Jēriku, ir cilvēks, kurš griežas atpakaļ, bēg no Dieva un atkal nonāk Ēģiptē – grēka verdzībā. Viņš atgriežas savos pagātnes grēkos. Jeruzaleme atrodas kalnā, bet Jērika 800–1000 metrus zemāk. Tāpēc ir teikts, ka šis cilvēks kāpa lejā – gāja no augšas uz leju. Jērika atrodas netālu no Nāves jūras, kur nav dzīvības. Netālu no tās vietas atradās arī bēdīgi slavenā Sodomas pilsēta.
Kad cilvēks attālinās no Dieva, dzīvības Avota, viņš slīd lejā. Tā ir ikviena cilvēka dzīves vēsture. Mēs visi tā darījām, darām vai darīsim. Daudzviet Dievs tiek izstumts arī no sabiedrības, taču brīva vieta nekad nepaliek tukša. Tad Dieva vietu ieņem dažādi mūsdienu elki, un vispirms jau tas ir mūsu ego. Pat tik ļoti noderīgais zinātnes un tehnikas progress ir radījis cilvēkā ilūziju, ka viņš ir visvarens un pašpietiekams. Ne velti daudzi svētie teikuši, ka vispopulārākais sātana vārds ir “es”.
Nereti pie priestera atnāk cilvēki un stāsta, ka netiek galā ar skaudību, dusmām, slinkumu, egoismu un ka viņiem nav iekšējā miera. Tad es jautāju: “Bet kur visā minētajā tu vari atrast šo mieru?” Ja mēs aizejam projām no Dieva, dzīvības Avota, tad nav ko brīnīties, ka attālināmies arī no patiesā miera Avota. Miers, ko mums piedāvā šī pasaule, ir īslaicīgs un pārejošs.
Mūsu dzīvē vienmēr ir divi virzieni: no Dieva un pie Dieva. Tas nozīmē, ka atgriešanās ir pastāvīgs kristieša dzīves uzdevums. Katru dienu mums ir dota iespēja sākt visu no jauna. Atgriešanās nenotiek reizi un uz visiem laikiem, tā ir process – visas mūsu dzīves iekšējais ceļš.
Grēks mūs degradē
Ceļā šim cilvēkam uzbruka laupītāji. Pietiek ar to, ka cilvēks izlemj doties ļaunuma virzienā, lai uzreiz nokļūtu dēmonu varā. Apustulis Jānis saka: “Ikviens, kas dara grēku, ir grēka vergs.” (Jņ 8, 34) Grēks Svētajos Rakstos nekad netiek skaidrots no jurisdikcijas viedokļa, bet gan vienmēr tiek attiecināts uz cilvēka būtību, viņa eksistenci, jo grēks ir visa ļaunuma dziļākā sakne un ir saistīts ar nespēku pretoties krišanai ļaunā gara varā.
Šajā līdzībā grēka sekas simbolizē konkrētā cilvēka nožēlojamo stāvokli. Laupītāji vispirms norāva viņam drēbes, tad viņu savainoja un pameta pusdzīvu. Šīs trīs realitātes ir trīs grēka sekas.
Aplaupīt nozīmē atstāt kailu. Izdarot grēku, cilvēks piedzīvo kaunu. Viņš mēģina to apslēpt vai arī noslēgties no citiem, kā to darīja Ādams pēc krišanas grēkā, slēpdamies no Dieva, jo bija kails (sal. Rad 3, 10). Izdarot grēku, cilvēks mēģina to racionalizēt, izskaidrot, attaisnot sevi, noliegdams grēka esamību, tomēr tas izrādās neiespējami.
Grēks ne tikai pazemo, atkailina un apzog cilvēku, bet arī viņu ievaino. Patiesībā grēks – tā ir vislielākā nelaime, jo ir pāridarījums pašam sev. To skaidri izsaka psalms Miserere, kas tiek piedēvēts karalim Dāvidam saistībā ar viņa divkāršo grēku: laulības pārkāpšanu un slepkavību. Dāvids, nožēlodams nodarījumu, atzīst, ka viņa grēks ir vērsts ne vien pret Dievu, bet arī pret viņu pašu: “Mans grēks arvien ir manu acu priekšā.” (Ps 50 (51), 5) Svētais Hieronīms šo teikumu iztulkoja precīzāk: “Mans grēks arvien ir pret mani,” – jo grēks cilvēku degradē, neļaudams viņam sasniegt pilnību.
Laupītāji, viņu pametuši pusdzīvu, aizgāja – kāds savāds apzīmējums! Ko nozīmē pusdzīvu? Tas nozīmē, ka bioloģiski šis cilvēks dzīvo, bet dvēsele ir mirusi: viņam vairs nav attiecību ar Dievu – dzīvības Avotu. Šis cilvēks dzīvo, elpo, ēd, kustas, bet iekšēji ir miris.
Kas notika ar Ādamu un Ievu, kad viņi sagrēkoja? Viņi piedzīvoja ontoloģisko jeb savas esības nāvi – attālināšanos no dievišķās mīlestības un klātbūtnes, tādējādi zaudējot savas dzīves jēgu. Fiziskā nāve un ciešanas nav nekas salīdzinājumā ar šo garīgo nāvi. Ādams izjuta milzīgas bailes. Cilvēks, saskardamies ar nebūtību, piedzīvo vēlmi būt, viņš baidās mirt, jo “nebūt” nozīmē netikt mīlētam. Vajadzība pēc mīlestības liek to meklēt bieži vien tur, kur tās nav: naudā, varā, slavā, karjerā, seksā, dažādās izpriecās. Cilvēks grib būt mīlēts, grib būt cienīts, jo tas nozīmē dzīvot. Dzīve bez mīlestības kļūst par elli – un tas ir neizturami.
Nemānīsim paši sevi
Ievainotajam cilvēkam garām gāja priesteris un levīts. Viņi redzēja, ka šī cilvēka situācija ir traģiska, bet pagāja garām. Vecās derības priesteri un levīti labi zināja Svētos Rakstus, ievēroja visus priekšrakstus un likumus, daudz lūdzās un gavēja, bet bija nocietinājuši savu sirdi attiecībās ar līdzcilvēkiem. Pret tuvākmīlestību var grēkot dažādi: ar vienaldzību, nepateicību, iedomību, naidu, skaudību, aprunāšanu, nepiedošanu.
Pēc pirmgrēka mūsu daba ir ievainota un iekšēji sašķelta, tādēļ mēs spējam sevi mānīt un darīt pāri paši sev, būdami pastāvīgi apdraudēti ar dažāda veida ilūzijām. Mēs spējam sevi apmānīt pat lūdzoties. Jo kas gan ir vieglāk: stundu adorēt Jēzu Vissvētākajā Sakramentā vai arī izlīgt ar cilvēku, dažreiz pat vistuvāko, kurš dara tev pāri, tevi kaitina, ieļauno...? Bieži vien mēs, netiekot galā ar savām dusmām, bēgam dievbijībā, kas var būt maldinoša, jo mums var šķist, ka esam mīloši tādēļ vien, ka daudz lūdzamies, bet tad Dievs dāvā mūsu dzīves ceļā kādu cilvēku un saka: “Paskaties, tu dzīvo melos!” Jēzus taču mūs brīdina: “Visu, ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, jūs esat man darījuši.” (Mt 25, 40) Ģimene vai arī kopiena var man palīdzēt atklāt patiesību pašam par sevi – to, ka esmu grēcinieks, ka nespēju mīlēt tuvākos, ka visu laiku viņus tiesāju.
Jaunajā Derībā ir teikts: “Ja kāds saka: “Es mīlu Dievu!” – bet nīst savu brāli, tas ir melis, jo tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, nevar mīlēt Dievu, ko viņš neredz.” (1 Jņ 4, 19) Ja mēs nemīlam savu tuvāko, tas nozīmē, ka nemīlam arī Kristu. Te beidzas mūsu dievbijība – mēs vairs nevaram mānīt sevi. Jēzus šos abus baušļus – mīlestību pret Dievu un mīlestību pret tuvāko – apvienoja vienā bauslī. Taču mēs gribētu tos atdalīt. Baznīcā mēs mīlam Kristu, bet Viņš saka: “Parādi to savā ikdienā, mīli mani otrā cilvēkā!”
Svētais Bernards no Klervo mācīja, ka ikvienā kopienā jābūt vismaz vienam grūti paciešamam brālim, lai viņš citiem būtu par mīlestības skolotāju, bet, ja tāda cilvēka nav, tad viņš jālūdz no Dieva, jo tur, kur parādās grūtības, vienmēr ir izaugsmes iespēja.
Žēlsirdīgais samārietis
Pa ceļu gāja kāds samārietis. Kas bija šis cilvēks? Vārds “samārietis” (ebreju valodā “šemer”) tiek tulkots kā sargs, aizstāvis, labvēlis, aizbildnis. Kurš tad ir cilvēka patiesais aizstāvis un labvēlis? Jūdi Jēzum sacīja: “Vai mēs nesakām pareizi, ka Tu esi samārietis?” (Jņ 8, 48) Ne visi Jēzu pieņēma un apbrīnoja, bija arī tādi, kuri par Viņu sacīja: Viņš ir sajucis prātā, Viņš ir apsēsts, Viņš ir herētiķis, Viņš ir samārietis! Tātad no Evaņģēlija izriet, ka samārietis, par kuru līdzībā stāsta Jēzus, – ir Viņš pats.
Līdzībā ir teikts: “Kāds samārietis, viņu ieraudzījis, iežēlojās.” Evaņģēlijā vārds “iežēlojās” sastopams brīžos, kad Jēzus vēlējās izdarīt kaut ko brīnišķīgu: pirms maizes pavairošanas Jēzus iežēlojās par cilvēkiem un juta viņiem līdzi, jo tie bija noguruši un apjukuši kā avis bez gana; kad redzēja slimus vai apsēstus cilvēkus, Viņš iežēlojās un tos dziedināja. Līdzībā par pazudušo dēlu tēvs viņu ieraudzīja, kad tas vēl bija tālu, un iežēlojās par viņu (sal. Lk 15, 20). Tās nav vienkārši emocijas, tā ir Dieva īpašība. Samārietis viņu neizsmēja, netiesāja, nenorāja, nepagāja garām, bet iežēlojās par nelaimīgo.
Un ko šis samārietis darīja tālāk? Viņš piegāja ievainotajam klāt. Zemē guļošs, pusdzīvs cilvēks pats neko nespēj. Kad esam iegrimuši grēka purvā, mēs nespējam rīkoties. Ciešanas, slimība un grēks mūs paralizē, liek centrēties pašiem uz sevi. Mēs neredzam neko citu kā vienīgi savas sāpes, ciešanas vai arī savus grēkus.
Tad samārietis pārsēja viņa brūces, ieliedams tajās eļļu un vīnu. Eļļa un vīns simbolizē divus vissvarīgākos sakramentus: vīns – Euharistiju, kas mūs savieno ar Kristu, un eļļa – grēksūdzi, kurā mēs ar Viņu izlīgstam. Baznīcā mums ir dāvāti atjaunošanas un dziedināšanas sakramenti, kas mūs atbrīvo no grēka un stiprina, kad esam fiziski un garīgi nespēcīgi. Lai tikai mēs protam novērtēt un pielietot šos līdzekļus visas dzīves laikā!
Uzcēlis viņu uz sava jājamlopa, tas viņu aizveda uz mājvietu un apkopa. Kristus mīlestība atklājas tajā, ka Viņš meklē pazudušos un dziedina savainotos. Viņš mīl ikvienu grēcinieku un cenšas to glābt. Viņš mūs aizvien atrod uz dažādiem ceļiem: ievainotus, nomaldījušos, pusdzīvus, izmisušus. Kristus nes mūs turp, kur varam tikt dziedināti. Mājvieta, kurā visi tiek pieņemti, ir Baznīca. Pāvests Francisks bieži atkārto, ka Baznīca šodien ir kā “kara hospitālis”, kā “slimnīca zem klajas debess”. Lai gan dzīvē mēs nevaram izvairīties no ievainojumiem un ciešanām, tomēr ar sakramentu starpniecību varam piedzīvot Jēzus dziedinošās mīlestības pieskārienu. Baznīcas misija ir iet pretī mūsdienu cilvēkiem, lai atklātu viņiem Kristu, dziedētu grēka cirstos ievainojumus, lai viņus stiprinātu, vienotu un rādītu pestīšanas ceļu.
Līdzība par žēlsirdīgo samārieti atklāj, ka būt žēlsirdīgam nozīmē nepaiet otram cilvēkam garām, bet steigties viņam palīgā un dziedināt viņa brūces ar mīlestības zālēm. Būtībā kristietis ir tas, kuram ir atvērta un līdzjūtīga sirds. Paskatīsimies apkārt! Vienmēr atradīsies kāds, kuram vajadzīga mūsu pastieptā roka, smaids, mīlestība. Žēlsirdības gadā pāvests Francisks mūs visus aicina: “Esiet žēlsirdīgi, ļoti žēlsirdīgi! Neaizveriet cilvēkiem durvis uz Baznīcu.” (Vatikānā, 11.05.2014.)
Dārgais draugs, pateiksimies šodien Dievam par Kristus dāvāto mīlestību un pestīšanu, par Baznīcu, kurā ikviens var atrast visu, kas viņam ir vajadzīgs, lai ticētu, dzīvotu kristīgi un kļūtu svēts, pateiksimies par sakramentiem, kuri uztur un stiprina ticību, par diviem mīlestības baušļiem, ko līdzībā simbolizē divi denāriji, un par to, ka mums vēl ir dots laiks un iespēja paust žēlsirdību ar darbiem, vārdiem un lūgšanu. Mieramtuvu.lv |
