Vispirms ieskatīsimies piemērā, kas liecina par labu pirmajam variantam, proti, tam, ka Martas un Marijas kalpošanas modeļi ir savstarpēji kontrastējoši. Piemērs atstāsta nesenu gadījumu rosīgā trimdas latviešu draudzē, kas pēc gada svinēs savas dibināšanas 70. gadadienu. Šī gada maijā draudze posās uz vietējā bīskapa vizīti, kuras laikā draudzes vecākajai – Anitas kundzei – par vairāk nekā 30 gadus ilgu kalpošanu biedrības vadītājas amatā bija paredzēts pasniegt diecēzes apbalvojumu ar zīmīgu nosaukumu Ora et labora (Lūdz Dievu un strādā!). Pazīstot draudzes vadītājas rakstura kvalitātes (bet vēl labāk pazīstot augustīnisko teoloģiju par to, ka Dieva žēlastību nevaram nopelnīt), ordinārijs piekrita idejai gaviļnieci iepriekš neinformēt par medaļas pasniegšanu. “Lai tas viņai nāk kā pārsteigums!” dziļdomīgi izteicās bīskaps. Draudzes aktīvajam kodolam izdevās saglabāt intrigu, un neviens biedrības vadītājai neizpļāpājās, ka vizitācijas laikā viņu aicinās nostāties altāra priekšā, lai saņemtu apbalvojumu.
Uzausa saulainais svētku dienas rīts. Trimdas latviešiem raksturīgajā manierē draudzes priekšnieces vadībā jau laikus katedrāles kafijas zālē sāka klāties svētku galds. Grūti iedomāties kādu tipisku latviešu saietu emigrācijā, vēl jo vairāk, ja lūgto viesu vidū ir mītnes zemes oficiālās autoritātes, kurā iztrūktu mūsu dzimtenes virtuvei raksturīgie gardumi. Neizprotamā kārtā draudzes dāmas bija pratušas atgādāt pat “Mārtiņa beķerejas” pīrādziņus, turklāt vēl gluži mīkstus (nedomāju, ka firmas iesaiņojuma kaste bija vienīgi butaforija), nemaz nerunājot par biedrības kasieres Mārītes izslavētajām ābolkūkām un sviestmaizēm. Viesu pārsteigumam kalpoja kaņepju sviests un zeltainu šprotu maizītes. Bīskapa sagaidīšanai bija sarūpēts tautisks dvielis un uz tā saritinājies kūpināta siera ritulis, radoša “sālsmaizes” rituāla modifikācija, ņemot vērā, ka sveštautieši īsti nezinātu, ko iesākt ar tradicionālo gandrīz vai visas Latvijas izmēra rupjmaizes kukuli.
Sākas svētku dievkalpojums. J. S. Baha mūziku aizrautīgi izspēlē flautiste un vijolnieks. Goda viesu vidū savu vietu ieņem Viņa Ekselence Latvijas vēstnieks ar dzīvesbiedri. Viss it kā kārtībā, bet kaut kā būtiska trūkst – draudzes vecākā joprojām nav apsēdusies kapelas pirmajā solā. Noklausāmies lasījumus, bīskaps, aiz cieņas pret vēstnieku, uzsāk otru sprediķi, pēc mītnes zemes valodas tagad arī angļu valodā, tūliņ jāseko priekšsēdētājas apbalvošanai, no virtuves kapelā sabirst pēdējie aktīvisti, bet Anitas joprojām kā nav, tā nav. Rūpīga namamāte pie svētku galda vienmēr taču atradīs kādu vēl nesalocītu salveti vai ko citu kārtojamu!
Beidzas arī otrs sprediķis, bīskaps jau sāk sniegties pēc medaļas, bet nav apbalvojamās. Satraukums sasniedz kulmināciju, jāsūta ministrants Anitas kundzi pasaukt un jāpaskaidro sveštautiešiem, ka pie mums, latviešiem, bībeliskā Martas un Marijas kalpošanas dalīšana joprojām spēkā. Beidzot vīra un abu bērnu pavadībā kriptā ielido viegli aizelsusies Anita, kurai turpat jau jāstājas altāra priekšā, lai saņemtu apbalvojumu Ora et labora. No kapelas otrā sola draudzes priekšnieces tante Zuzanna, atceroties vēl pirms bēgļu gaitām klasiskajā ģimnāzijā apgūtos latīņu valodas pamatus, Anitai labsirdīgi uzsauc: “Non labora!” Mises noslēgums un saviesīgā daļa norit bez starpgadījumiem, bet visiem paliks atmiņā, ka labi domātais “pārsteigums Anitai” gandrīz izvērtās par pārsteigumu draudzei un ka tāpēc nākamreiz laikam būs jāpasūta mītnes zemes kafejnīcas pakalpojumi.
Bet vai būtu korekti interpretēt, ka draudzes zālē līdz pēdējai minūtei noslogotā draudzes komitejas priekšsēdētāja ir klasiska Marta, bet pārējie dievlūdzēju solos sasēdušie tautieši – Marija? Tradicionāli Mariju uzteic par “labākās daļas” izvēli, par gatavību kavēties garīgo pārdomu augstumos, savukārt Martu pieklājīgi cildina par spēju kalpot Jēzum, uzņemoties tūkstoš un vienu dienišķo rūpi. Bet vai no vienas vai dažām reizēm sabiedriskās dzīves ritumā iespējams klasificēt konkrēta kristieša piederību vienai vai otrai kalpošanas kārtai? Vēl vairāk – vai pat vispilnīgākajā Marijas modeļa īstenošanā kontemplatīvajā jeb klauzūras klosterī nevar gadīties pasaulīgu rūpju nomāktas personas? Ko Terēze no Avilas rakstīja par savu pirmo pieredzi sieviešu klosterī? Garīgajām pārdomām paredzētais laiks māsām neciešami vilkās, bet parlatorijā, viesu pieņemamajā zālē, nekad nebija par grūtu kavēties tukšās sarunās! Savukārt īsta Marta – daudzbērnu māmiņa, kas ar iepirkumu groziem sabiedriskajā transportā brauc no darba uz mājām un var tikai sapņot par iespēju vakaros ieskriet uz Misi baznīcā, – vai viņa tramvaja trokšņu vidū nevar uz brīdi ieslēgties savā dvēseles pilī? Var, “Vēstulēs no tuksneša” raksta viens no pēdējā gadsimta garīgās dzīves lielmeistariem Karlo Kareto, turklāt pat tad, ja viņas lūgšanu dzīves kvantitāte spēs atļauties tikai visīsāko šautru lūgšanu “Kungs, apžēlojies”.
Tā, kas Martu un Mariju vieno, ir viņu uzticība Jēzum. Viņas abas mēs pieskaitām Jēzus mācekļu pulkam, vēl vairāk, Baznīcas tradīcija Martu padarīs par nesalaužamu misionāri, kas pēc Vidusjūras šķērsošanas evaņģelizēs Provansu un ar krustu un svētīto ūdeni Taraskonā uzvarēs pūķi Tarasko. Šie dievbijīgie nostāsti par Martu nevarētu izveidoties, ja Baznīcas tradīcija viņu cienītu mazāk nekā viņas kontemplatīvo māsu Mariju. Ne viena, ne otra nespētu palikt Jēzus mācekļu rindās, ja temperaments vai garīgās dzīves izpausmes kādai no viņām kavētu saglabāt Jēzus vārdu īstenošanai atvērtu dvēseli.
Mans dārgais sarunas biedr! Šis gadalaiks aicināt aicina doties pelnītā atvaļinājumā. Daudziem no mums būs iespēja baudīt Latgales lauku viesmīlību. Kādi mēs esam atvaļinājumā? Izvēlamies tradicionālo Martas vai Marijas lomu? Vai arī spējam integrēt abas? Gan izmantot brīvdienas garīgās dzīves atsvaidzināšanai, gan pielikt roku lauku māju labiekārtošanai un zemes kopšanas darbiem? Novēlu, lai veicas pie abiem. Jo Jēzus māceklis to prot! Mieramtuvu.lv |
