Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Mieram tuvu

Mūsu dzīve ir sagatavošanās mūžībai
07.08.2016 pl. 09:56

Priesteris Dmitrijs Artjomovs MIC

Priestera komentārs. Parastā liturģiskā laika XIX svētdiena (07.08.2016)

Atslēgas vārds šīsdienas Evaņģēlija fragmentam ir “gaidīšana”. Jau pašā sākumā Kristus apsola, ka Dievam ir labpaticis dot mums Valstību. Tas paliek kā apsolījums. Katoliskajā teoloģijā tiek runāts par to, ka Dieva valstība mums jau pieder un arī vēl nepieder. Esam Viņa valstības mantinieki, jo Kristus jau ir mūs atpircis, bet tā vēl nav mūsu īpašumā, jo esam vēl ceļā.

Mēs visi esam aicināti uz to, lai sasniegtu svētlaimi Dievā, tomēr bieži, apzināti vai ne, mēs kļūdāmies, jo, runājot par svētlaimi, par to, ka tā mums jau ir dota, aizmirstam, ka vēl ne, ne visā pilnībā varam to piedzīvot.

Mēs varam salīdzināt savu ticību ar uzgaidāmo telpu. Kaut arī cilvēki mēdz bēgt no šīs domas, nedrīkstam aizmirst, ka mūsu šejienes dzīve beigsies. Visiem būs jāiziet no šīs uzgaidāmās telpas tad, kad Saimnieks mūs aicinās – agri vai vēlu.

Mūsu dzīve ir sagatavošanās mūžībai. Kristietis var būt kristietis tikai tad, ja dzīvo ar šādu perspektīvu. Kad notiek bērna kristības, viens no šī rita jautājumiem ir: “Ko jūs vēlaties bērnam no Dieva Baznīcas?” Astoņi no desmit vecākiem atbild: veselību, laimi, aizsardzību. Kaut arī pareizā atbilde ir “Kristību”. Tādas atbildes liecina ne tikai par nezināšanu, kādēļ Kristības sakraments ir vajadzīgs. Tā ir arī mūsu, priesteru, vaina, jo laikam slikti skaidrojam. Bet tādā atbildē slēpjas arī mūsdienu izpratne par ticību, reliģiju. It kā viss būtu domāts tam, lai mēs kļūtu laimīgi jau šeit. Cik liela vilšanās, kad atklājas, ka tomēr nekas nenotiek pats no sevis!

Vai arī grēksūdzēs – bieži gadās labot kādu, kurš izsūdz kā grēku savu slikto garastāvokli vai slimību. Tā ir taisnība, ka pēc patiesas grēku nožēlas dzīvot paliek vieglāk, tomēr Grēksūdzes sakraments nav vizīte pie psihologa (un droši varu apgalvot, ka priesteri nav tie labākie psihologi!) vai pie ārsta (priesteri ir vēl sliktāki ārsti!). Tomēr katrs priesteris var dot to, kas nav no šīs pasaules, – grēku piedošanu, bagātību, ko nav iespējams izmērīt ar mūsu mērauklu un kas vienlaikus ir tik diskrēta, ka netiek novērtēta, tiek atstāta novārtā, jo mūsu emocijas mums šķiet svarīgākas par visu.

Ar šīsdienas Evaņģēlija fragmenta vārdiem Kristus vērš mūsu uzmanību uz to, ka, lai arī mūsu ticība un reliģiskā dzīve ar visām tās praksēm sākas jau šajā pasaulē, tomēr mērķis ir ārpus tās. Tā var vest uz dziedināšanu, bet atcerēsimies Lācaru vai jaunekli no Naimas – kaut arī viņi tika izglābti no nāves važām, tomēr nomira, jo Kungs viņiem sagatavoja ko labāku.

Es nevēlos, lai Evaņģēlija mācība mums šķistu tik pesimistiska, it kā Dievam nerūpētu, kā mums klājas šejienes “gaidīšanas telpā”. Viņš noteikti vēlas, lai arī šis laiks mums būtu pēc iespējas ērtāks un labāks, bet šīs telpas mērķis ir sagatavoties tālākiešanai. Šīs telpas neērtības ļauj mums mācīties. Visvairāk es brīnos par to, ka šīs neērtības ir katram citas. Bet jautājums viens: kā es pavadīšu šo laiku?

Līdzība par kalpu nav nejauša. Neviens nezina, kad mēs tiksim ielūgti doties tālāk. Mūsu mūžība ar Dievu sakņojas šajā dzīvē. Ja esmu koncen­trējies vienīgi uz šo dzīvi, tad kā varēšu būt laimīgs tur? Bet, ja dzīvoju ar cerību uz Dieva valstību, tas man palīdz šajā dzīvē atšķirt svarīgo no mazāk svarīgā.

Kristīga cilvēka dzīvē brīnums notiek tad, kad viņš ir gatavs būt “krietnais kalps” – dzīvot, gaidot savu Kungu. Tad rimstas emocijas, slimības tiek pieņemtas, bet dažreiz arī dziedinātas, sirds sāpes vairs netiek uztvertas kā lāsts un nerada izmisumu. Dievs kļūst tuvāks, un tuvākais kļūst par brāli, pat ja kaitina. Mīlestība kļūst iespējama, un it viss nostājas savās īstajās vietās.

Mieramtuvu.lv