Marijas Debesīs uzņemšana ir tik ļoti apžilbinoša. Pat iztēlē bagātākie no mums nespēj aptvert tās skaistumu! Īpašās liturģiskās svinības, izcilie dziedājumi, dekorācijas – tas viss ir mēģinājums pateikt, ka te mēs pieskaramies kam pavisam īpašam. Tomēr, uzlūkojot kaut ko pārāk spožu, paradoksāli, bet mēs vairs neredzam praktiski neko. Protams, ir iespējams sagādāt papildaprīkojumu redzēšanai lielā tumsā vai lielā gaismā, tomēr nekāda tehnoloģija mūs nevar aprīkot Debesu godības uzlūkošanai. Marijas ieiešanu tieši šajā godībā mēs šodien svinam. Kā lai neapžilbst?
Tad, apjukumā, mēs sākam domāt un runāt vienalga ko. Iepriekšējos gadsimtos neoficiāli pat esot ticis uzskatīts, ka priesterim parastā sprediķī ir tiesības uz vienu herēziju, tomēr, ja sprediķis bija par Mariju – tad uz veselām divām… Te pārcensties nebija iespējams. Jo elpu aizraujošāks stāsts par kādām kolorītām Jēzus vai Marijas bērnības ainām, jo labāk. Un tas nekas, ka Evaņģēlijā neko tādu neatrodam. Loģika pavisam vienkārša – ja jau svēto dzīvē reizēm ir notikuši visādi brīnumi, mēs taču drīkstam ekstrapolēt un izdarīt pieņēmumu, ka Vissvētā dzīvoja nemitīgā brīnumā, vai ne?
Šī aplamā attieksme ir pamatoti sadusmojusi ne vienu vien lielu svēto. Varbūt slavenākais piemērs ir svētā Terēze no Bērna Jēzus, kura savas dzīves izskaņā saka: “Cik ļoti es būtu vēlējusies būt priesteris, lai varētu sludināt par svēto Jaunavu! Ar vienu reizi man pietiktu, lai pateiktu visu, ko es par to domāju. Vispirms es liktu saprast, cik ļoti maz mēs pazīstam viņas dzīvi. Nevajadzētu stāstīt mazticamas lietas vai to, ko mēs nezinām ... Lai sprediķis par svēto Jaunavu man patiktu un nāktu par labu, man ir jāredz viņas reālā dzīve, nevis izdomātā; un es esmu droša, ka viņas reālajai dzīvei bija jābūt pavisam vienkāršai. Mums viņu rāda nepieejamu, bet vajadzētu viņu parādīt atdarināmu, izcelt viņas tikumus, teikt, ka viņa dzīvoja no ticības, tāpat kā mēs, minot pierādījumus no Evaņģēlija, kur mēs lasām: “Viņi nesaprata to, ko Viņš tiem sacīja.” Un vēl šo, ne mazāk noslēpumaino: “Viņa vecāki brīnījās par to, kas tika par Viņu sacīts.” Šī brīnīšanās taču nozīmē zināmu pārsteigumu, vai jums tā nešķiet?”
Šo domu svētā Terēze izsaka arī vienā no saviem skaistākajiem dzejoļiem (Nr. 54), kurā katra no divdesmit piecām (!) astoņrindēm atbild uz jautājumu “Kāpēc es tevi mīlu, Marija?”. Lūk, neliels tā fragments (brīvā atdzejojumā):
Es dziedāt vēlētos, kādēļ es tevi mīlu,
Kādēļ tavs maigais vārds liek sirdij nodrebēt
Un kādēļ, apdomājot tavu augsto godu,
Tas nespēj iedvest bailes manā dvēselē.
Ja tevi uzlūkotu tavā slavas spozmē,
Kas pārspēj visu svētlaimīgo mirdzumu,
Ka esmu es tavs bērns, tam nespētu es ticēt,
Ak, Marij, tavā priekšā es acis nolaistu…
[..] Bet, apdomājot tavu dzīvi Evaņģēlijā,
Tevi uzlūkot un tuvoties tev uzdrīkstos,
Ka esmu es tavs bērns, tam ticēt man nav grūti,
Jo redzu, ka tu ciet, tāpat kā ciešu es.
Marijas mūžs bija izcils ticīgas kristietes dzīves paraugs visai cilvēcei, un tās turpinājums mūžībā, ko šodien svinam, ir atgādinājums ikvienam par dzīves skaistāko daļu, kas mūžībā sagaida arī mūs. Kamēr daži noliegs jebkādas īpašas Dievmātes privilēģijas, bet daži citi aizmirsīs par Marijas cilvēciskumu, mēs centīsimies palikt uz zelta vidusceļa, kur, Debesu godības apžilbināti, vienlaicīgi apzināsimies, ka Marija bija, ir un vienmēr būs viena no mums un ka mēs drīkstam viņu uzlūkot, viņai tuvoties, viņu uzrunāt, viņu atdarināt un būt viņas labākie draugi gan te, gan mūžībā. Mieramtuvu.lv |
