Piedalīšanās Olimpiskajās spēlēs tēvam Ficdžeraldam bija milzīgs saviļņojums, bet tas nobāl salīdzinājumā ar kalpošanu Dievam. Tagad viņš, kā atbildīgais par aicinājumiem Rokvillsentas (Rokville Centre) diecēzē Ņujorkā, ikdienas strādā, lai atrastu arī citus vīriešus, kuri gribētu dalīties šī kalpojuma priekā. Tēvs Džo Ficdžeralds sniedza interviju Amerikas katoļu ziņu medijam “National Catholic Register” Riodežaneiro olimpisko spēļu priekšvakarā. Kā tu sāki spēlēt rokasbumbu? Es gribēju iet līdzi uz sporta treniņiem savam brālim Tomasam, kurš ir piecus ar pusi gadus vecāks par mani. Man patika būt līdzās vecākiem bērniem, darot lietas, ko gribēju darīt. Es skatījos uz viņiem un nevarēju sagaidīt, kad varēšu iet ārā un skraidīt apkārt tāpat kā viņi. Man nebija ne jausmas, ka 1996. gadā ASV olimpiskajā rokasbumbas komandā es spēlēšu kopā ar savu brāli. Kad kļuvu vecāks un spēlēju pats savās komandās, Ziemeļbabilonas (North Babylon) vidusskolas fiziskās audzināšanas skolotājs un skolas direktors vienojās, ka rokasbumba būtu veids, kā apvienot visus dažādos bērnus vienā komandā. Mums tas ļoti patika, un mums bija diezgan labi sasniegumi; un nekad nešķita, ka tas traucē maniem citu sporta nodarbību – futbola, basketbola un beisbola - grafikiem. Kā lielākā daļa koledžas spēlētāju, es nedevos uz NFL (red.: Nacionālā futbola līga), bet sāku spēlēt rokasbumbu daudz intensīvāk, apceļojot apmēram piecdesmit valstis, lai piedalītos sacensībās. Lielākais notikums bija spēlēšana ASV olimpiskajā komandā kopā ar brāli 1996. gadā. Tik daudz pūļu tika veltīts šīs komandas izveidošanai, un kopējā spēļu pieredze bija tik pārsteidzoša, ka es nejutos slikti, neizcīnot medaļu. Tas būtu bijis jauki, bet, kā Olimpiskais zvērests nosaka, runa ir vairāk par iespēju piedalīties, nekā uzvaru. Vai tu vienmēr zināji, ka būsi priesteris? Būdams bērns, es nebiju pārliecināts, ka būšu priesteris, bet biju atvērts tādai iespējai. Es domāju, ka varbūt apprecēšos vai būšu priesteris, tādejādi uz spēles bija likti abi aicinājumi. Mans brālis, divas māsas un es bijām vecāku iedrošināti īstenot jebkuru aicinājumu, kurš mums varētu būt, un mans tēvocis bija priesteris, tādējādi tas padarīja priesterību man pamanāmāku. No 1994. līdz 2000. gadam es dzīvoju Atlantas apgabalā un iepazinos ar Life Teen (red.: katoļu jauniešu kustība un organizācija ASV). Tas notika vienā no viņu rekolekcijām, kuras palīdzēju vadīt, kad Kungs patiešām ieguva manu uzmanību. Tas notika Euharistiskās adorācijas lūgšanu laikā, - tas kļuva tik skaidrs, ka man vairs nepietika tikai ar runāšanu par būšanu Kristus sekotājam; patiesībā man personīgi bija kaut kas vairāk jādara, lai pats sekotu Kristum. Es biju pieņēmis dažus patiešām dumjus lēmumus un nedzīvoju Dievam patīkamu dzīvi. Es sapratu, ka būt remdenam nav izeja, un ka man bija izvēle starp debesīm un elli. Dievs vēlējās, lai es pilnībā piederu Viņam, bet mani darbi saskanēja ar vārdiem vienīgi tad, kad tas man bija ērti. Es iestājos Bezvainīgās Ieņemšanas seminārā Daglastonā, Ņujorkā, 2001. gada 30. augustā, kas bija arī mana 30. dzimšanas diena. Īsi pēc tam un tikai pāris jūdžu tālāk notika 11. septembra uzbrukums Pasaules Tirdzniecības centram. Tas bija ļoti satricinošs laiks. Tas parādīja, cik stipri bija nepieciešama labestība un cerība tajā veidā, kā tās izpaužas, izdzīvojot aicinājumu uz priesterību. Mani ordinēja 2007. gada 9. jūnijā, un tagad es, kā diecēzes garīgais vadītājs aicinājumu jautājumos, vēlos iedrošināt citus vīriešus ņemt dalību šajā augstsirdības un mīlestības dzīvē, ko dod priesterība. Trīsdesmit viens drosmīgs vīrs, kas studē mūsu diecēzē, ir lielākais skaits pēdējos 30 gados, un, izskatās, tas kļūs arvien lielāks, jo vīri tiek izrauti no pasaulīgām rūpēm un vairāk atvērti uz to, ko Dievs viņiem sagatavojis. Vai tev priekš jaunajiem cilvēkiem ir kāds padoms, kā atpazīt aicinājumu? Pirmais svarīgais solis Dieva balss sadzirdēšanā ir izslēgt tehnoloģijas un ieiet tajā, ko es saucu par „klusuma kultūru”. Mēs nevaram labi lūgties vai pat labi domāt, ja troksnis novērš mūsu uzmanību ik uz soļa. Mūsu laikmetā ir ļoti viegli kļūt pārpildītam ar visa veida nevajadzīgu informāciju, kas traucē mums ieiet dialogā ar Dievu. Tikko kā tehnoloģijas tiek reducētas līdz minimumam, mūsu attiecības ar Dievu stiprinās ar Euharistiju un Svētajiem Rakstiem. Es vēlos ieteikt pēc iespējas biežākai dalībai Svētajā Misē, pievienot arī Bībeles lasīšanu un Euharistisko adorāciju. Bībele ir Dieva rakstītais Vārds, un Euharistija ir Vārds, kas ir tapis Miesa, tādejādi tā ir spēcīga savienība. Nākamais solis ir būt blakus cilvēkiem, kas dzīvo tajā aicinājumā, kuru apsverat. Kad es biju izlemšanas procesā, man šo pamata vēsti kāds priesteris pateica jautri jocīgā veidā. Viņš teica: „Vecīt, tu esi gājis uz randiņiem ar pusi Ņujorkas sieviešu un pusi Atlantas sieviešu; tagad vajag iet uz randiņu ar priesterību.” Tas mani sākumā izbiedēja, bet tas, ko viņš ar to domāja, bija: tu nevari izlemt tikai teorētiskā līmenī. Tev jāredz un jāiepazīst tuvumā, kāds tavs iespējamais aicinājums ir: manā gadījumā – būt blakus priesteriem un redzēt, ko viņi ikdienā dara Baznīcā. Vai tu esi laimīgs par savu lēmumu? Ļoti laimīgs. Savā pēdējā rokasbumbas mačā es iemetu 8 vārtus un nekad neskatījos atpakaļ. Esmu pilnīgā mierā, pamezdams sportu un veltoties priesterībai. Manā aicinājumā ir kas tāds, ko es nekad neiegūtu rokasbumbā vai jebkurā citā sporta veidā. Esmu dzirdējis par pētījumiem, kuros cilvēkiem jautāts, vai viņi rekomendētu savu profesiju citiem. Parasti apmēram 60% no viņiem saka: „Jā,” bet priesteru gadījumā tie ir 90%. Priesteri, lielākoties, gūst gandarījumu par savu darbu un aicinājumu. Labi izdzīvota priestera dzīve ir tik piepildīta, tāpēc ka priesterība, kā sv. Jānis Marija Vianejs teicis, ir Jēzus Sirds mīlestība. Kādu padomu tu dotu olimpiešiem? Lai būtu olimpietis, tev nav jābūt vistalantīgākajam. Bija puiši ar dabiskākām spējām, nekā man, bet viņi nebija neatlaidīgi. Viņi viens pēc otra padevās, kamēr es trenējos divreiz dienā sešas dienas nedēļā un vienreiz svētdienās. Manas apņemšanās dēļ kļūt par elites sportistu, es palaidu garām vairākas ģimenes kāzas, kristības un kopā sanākšanas. Visam ir sava cena, un olimpiādes cena ir augsta. Pat ja es labprātīgi maksāju šo cenu un izbaudīju piedzīvojumu, tas viss patiesībā var būt par smagu nastu. Cilvēki saka: „Skat, olimpietis,” un viņi gaida no tevis daudz. Tas var sabojāt tavus uzskatus un likt tev domāt, ka būt par lielu sportistu ir vissvarīgākais. Tiem, kuri gatavojas sacensties Rio, es vēlos teikt, ka neraugoties uz visu ieguldīto darbu un tam veltīto uzmanību, treniņi, spēles un medaļas nenosaka, kas tu esi. Neskatoties uz to, cik medaļu varētu iegūt, viņu lielākais tituls ir būt Dieva mīļotajam dēlam vai meitai. Zinot to, viņiem nevajadzētu sacensties par savu personīgo slavu, bet gan par Dieva slavu. Es vēlētos, kaut es to būtu sapratis agrāk, bet es bieži vien ņēmu sevi un sportu pārāk nopietni. Man ir stāsts no Atlantas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas, kas to lieliski ilustrē. Kā ASV sportistiem, iegājušiem Olimpiskajā stadionā Atlantā, mums bija jāiet augšup uz rampu, kura veda uz Senteniāles Olimpiskā stadiona vidusdaļu, kamēr tūkstoši labāko sportistu no visas pasaules gāja parādē apkārt 100 000 skatītāju piepildītajam stadionam. Tur bija valstu vadītāji un citas slavenības, un man bija izdevība redzēt viņus visus pavisam tuvu, kamēr amerikāņi kā rīkotājvalsts komanda pēdējie ienāca stadionā. Tas bija vienreizīgs skats, un tā nu, gribēdams to paildzināt, cik ilgi vien iespējams, es apstājos rampas augšgalā un aizkavējos kādu brīdi. Mazā pavadone savā dienvidnieces akcentā teica man: „Kungs, Jums nāksies kustēt uz priekšu.” Viņa gribēja būt droša, ka mēs visi iziesim gājienā kā plānots, bet es nebiju vēl īsti gatavs ieiet stadionā. Tad kāds uzgrūdās man no mugurpuses. Es iztrūkos un ar savu Ņujorkas attieksmi* biju gatavs apgriezties un viņam uz vietas gāzt. Labi, es pagriezos, un ko es redzēju? Šakilu O’Nīlu. Mana Ņujorkas attieksme atslāba Losandželosas centra (red.: centra uzbrucējs) priekšā, tā kā šī, gandrīz 7 pēdu garā un 325 mārciņu smagā (red.: 2,16 m garš un 147 kg smags), NBA zvaigzne skatījās lejup un teica man: „Mans sliktais, mazais cilvēks.” Būdams gandrīz 6 pēdas garš un 190 mārciņas smags, es biju mazs salīdzinājumā ar Šaku, un tas parādīja, cik niecīgas manas prioritātes bija. Es ņēmu sevi un personīgo pieredzi pārāk nopietni – un es neņēmu Dieva gribu pietiekoši nopietni. Tas bija neaizmirstams gadījums, kas, atskatoties atpakaļ, droši vien palīdzēja man nokļūt uz pareizā ceļa. * red.: izteiciens “Ņujorkas attieksme” apzīmē ņujorkiešu izturēšanās veidu, ko vietējie raksturo kā sīkstumu, drosmi, mērķtiecību un pārslogotību ar darbu, bet kas svešiniekiem var šķist kā augstprātīga, rupja un pat ļoti rupja uzvedība. Ncregister.com
Tulk. D.B. | 
