Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Svētrunas

Bez pazemības nespēsim garīgi augt
01.09.2016 pl. 12:16
Priestera Andra Marijas Jerumaņa sprediķis Alsungas Svētā Miķeļa baznīcā 2016. gada 28. augustā.

Dārgie brāļi un māsas Kristū! Ir liels prieks būt kopā ar jums šeit un ar jūsu prāvestu, kas mani saista ar šo draudzi.

Esmu dzimis Beļģijā. Tur bija divi priesteri: pr. Pēteris A. Dupats un pr. Ārvaldis A. Brumanis, kuri bieži nāca pie mums uz mājām. Pr. P.Dupats stāstīja par šo vietu, kur bija dzimis, un baznīcu, kurā bija kristīts. Šobrīd pr. Dupatam ir 94 gadi, viņš dzīvo veco ļaužu mītnē, katru dienu lūdzas Rožukroni, piedalās Sv. Misē un gaida, kad pienāks tā stunda, kad būs jāaiziet pie Tēva. Izteicis vēlēšanos būt apbedīts šeit, savā dzimtajā vietā. Priesteris Ā. A. Brumanis no Gudeniekiem tāpat liecināja par visu šo apgabalu. Liecināja par šo vidi un runāja par Kristu. Mums ir jāapzinās, ka mēs katrs no kāda cilvēka, viņa piemēra, esam mantojuši ticību. Un šajā laikā vairāk nekā jebkad mums ir vajadzīgi piemēri. Kristus ir mūsu vislielākais piemērs. Viņš ir mūsu piemērs savā pazemībā.

Mūsu pasaule mirst, iet bojā. Pasaulē strīdas, kaujas tikai tāpēc, ka pietrūkst pazemības. Lepnība iznīcina mūsu attiecības – tā ir Svēto Rakstu gudrība, ko mēs dzirdējām pirmajā lasījumā. Lepnība ir visa ļaunuma sākums. Jēzus Kristus savā mācībā, savā dzīvē parādīja, ka mums ir jāturas pazemībā. Un pazemība ir tas tikums vai tā sirds stāja, par kuru es nekad nevaru teikt: es esmu pazemīgs, jo tajā brīdī es nebūšu pazemīgs. Divpadsmit pakāpes ir pazemībai, teica svētais Benedikts. Pazemības trūkums iznīcina ģimenes dzīvi, pazemības trūkums iznīcina draudzes dzīvi, pazemības trūkums iznīcina Baznīcas dzīvi. Pazemība un tuvākmīlestība ir kopā. Šodien pieminam arī svēto Augustīnu, kurš rakstīja tādus vārdus: „Tur, kur ir pazemība, tur ir mīlestība, tur, kur ir mīlestība, tur ir pazemība.” Cilvēks, kurš nav pazemīgs, ir uzpūties, viņš domā tikai par sevi, un citam nav vietas. Viņš nespēj mīlēt.

Lepnība izjauca attiecības starp Ādamu un Dievu un starp Ādamu un Ievu. Lepnība! Dārgie brāļi un māsas Kristū, ja mēs to apzinātos, tad mēs arī būtu gudrāki. Un mūsu dzīvē būtu patiešām īsti augļi. Bet mēs cenšamies sekot pasaules loģikai. Prominenti cilvēki dzīvo pēc lepnības principa. Pietiek atvērt vaļā kādu žurnālu, kurā rakstīts, kā dzīvo dziedātāji, politiķi, pazīstamas personības, un mēs redzam, kā lepnība iznīcina visu viņu dzīvēs; laulības dzīvi, ģimenes dzīvi, bērni saceļas pret vecākiem lepnības dēļ, strīdi lepnības dēļ izjauc labās attiecības. Dārgie brāļi un māsas Kristū, Kristus revolūcija ir pazemības revolūcija. Nav citas revolūcijas. Tā ir Kristus krusta revolūcija, pazemības revolūcija, kam mums ir jāseko.

Bet kā es varu kļūt par pazemīgu cilvēku? Es kļūstu par pazemīgu tad, kad es tieku pazemots. Kad es tieku pazemots, es pārdomāju, bet kāpēc man tas nav izdevies? Es tieku pazemots vienreiz, divreiz, trīsreiz savā dzīvē. Un caur daudziem pazemojumiem es pakāpeniski kāpju pa trepēm no lepnības uz pazemību. Es kļūstu mazāks, kā saka Jānis Kristītājs. Bez pazemojumiem, bez grūtībām nav iespējams kļūt pazemīgam. Svētie Raksti to māca, bet arī mūsu piemērs.

Olimpiskais medaļnieks, peldētājs Maikls Felpss, kas ir izcīnījis savā mūžā 28 medaļas, pirms pāris nedēļām sniedza skaistu liecību. Pirms trīs gadiem savas lepnības dēļ viņš bija visu zaudējis. „Jo es ticēju muskuļiem, es neticēju Dievam,” viņš teica. „Es sapratu, ka tikai viens zelts ir svarīgs, tas ir Dievs. Un tad es iekritu depresijā, iekritu atkarībās un tad es izjaucu savu dzīvi. Bet tad caur šo tukšumu es sapratu, ka tikai Dievs var piepildīt tukšumu.” Par šo skaisto liecību, ko viņš deva Riodežaneiro, maz runā pasaules prese, jo nepatīk to dzirdēt. Jo lepnības princips valda medijos, politikā, lepnība ir iestājusies visu sirdīs, un pēkšņi viena pasaules sporta slavenība pasaka, ka zelts, par kuru ir vērts cīnīties, ir Dievs. Lepnības dēļ mēs aizmirstam savu tēviju, savu dzimteni, lepnības dēļ dodamies prom no saviem laukiem, lepnības dēļ aizmirstam to, ko esam saņēmuši no vecākiem, mūsu saknes. Dārgie! Katru svētdienu, ja mēs ejam uz baznīcu, tad ejam pareizā virzienā, jo, ienākot baznīcā, mēs kļūstam pazemīgāki. Jo es atzīstu, ka laiks pieder Dievam. Ja es atrodu vienu stundu nedēļā, ko es veltu Dievam, es kļūstu pazemīgāks. Es saprotu, ka Viņš ir mans Radītājs, ka es neesmu Dievs. Lielākās pasaules nelaimes rodas no tā, ka cilvēks iedomājas, ka ir kā Dievs. Bet mēs neesam kā Dievs, neviens no mums sevi nav radījis. Neviens no mums savu dzīvi nav izgudrojis. Dievs ceļā iet pa priekšu. Vai tas mums patīk vai nepatīk, ar prātu mēs nonākam pie secinājuma, ka mana dzīvība ir dārga. Es nevarēju sevi izgudrot, mani vecāki nevarēja sevi izgudrot... Es kļūstu pazemīgāks tad, kad es apzinos, ka esmu radība. Ka es neesamu sevi radījis. Apzināties to caur prātu un arī caur lūgšanu. Cilvēks, kas lūdzas, kļūst pazemīgs. Ja es, iesākot katru dienu, nometos ceļos, es apzinos, ka piederu Dievam. Ja es dienas beigās izmeklēju sirdsapziņu, es saprotu, ka esmu grēcinieks. Es saprotu, ka nevaru visu izpildīt, kā Dievs to vēlas, un lūdzu piedošanu. Tad, kad es apzinos, ka esmu grēcinieks, tad es kļūstu pazemīgs. Es kļūstu pazemīgs arī tad, kad man izdodas kaut kas. Tad es pateicos Dievam. Jā, mums jāpriecājas, kad mums izdodas kaut kas. Mums jāpriecājas, kad mums izdodas darbs. Mums jāpriecājas arī, ka cilvēki runā pozitīvi par mums, bet mums tajā brīdī jāpasaka: paldies, Kungs, ka man kaut kas ir izdevies! Jo tad es patiešām atdodu Dievam to, ko Viņš man ir iedevis. Parasti jau, kad mums kaut kas ir izdevies un ja vēl saņemam uzslavu, mēs kļūstam lepni. Lai izvairītos no šīs lepnības, mums vienkārši ir jāpasaka: paldies, Kungs!

Par pazemības ceļu var runāt un runāt... Tas ir vienīgais, kas mums ir vajadzīgs, mūsu ģimenēm. Ja mēs būsim pazemīgi, tad mēs arī augsim. Ir trīs vārdi, ko pāvests Francisks iesaka piekopt ģimenē, un it īpaši, ja pazemīgi tos var apliecināt: piedod... lūdzu... paldies... Ja mēs šos trīs vārdus teiksim katru dienu, tad arī mēs kļūsim pazemīgi.

Cik reizes mēs sakām paldies? Pavēles mēs dodam, bet nesakām paldies. Cik skaisti būtu, ja mēs cits citam ģimenē teiktu paldies... Vīrs sievai, bērni vecākiem, vecāki bērniem. Kā gaisotne uzlabotos ģimenē?! Un vārds piedod – es atvainojos, es pārskatījos, es tevi ievainoju, es tevi neredzēju, es nedomāju par tevi... piedod! Ar šiem trīs vārdiem mēs varam virzīt mūsu ģimenes dzīvi pareizā virzienā. Tā mēs varam augt par labiem kristiešiem, mēs varam piedzīvot patiesu prieku. Šie trīs vārdi, kā saka pāvests Francisks, ir absolūti nepieciešami, lai ģimenē augtu mīlestība. Ja ģimenē neviens nesaka piedod, lūdzu, paldies, mīlestība mirst, mēs kļūstam cietsirdīgi, mēs ieraujamies sevī un nespējam vairs otru redzēt. Lai Kungs katram no mums palīdz iet šo ceļu, iet šo ceļu, lai šī draudze uzplauktu, lai no šejienes piedzimtu aicinājumi, lai šeit būtu svētas ģimenes. Kā mēs varam Latviju izglābt? Neviena ekonomiska programma, neviena partija to neizdarīs, ja mēs kā cilvēki neizkopsim savas sirdis. Sirds ir jāizkopj! Ja mana sirds būs pazemīga, ja tā atvērsies uz Dieva gudrību, tad es sapratīšu, ko Dievs vēlas no manis un kas man ir jādara, lai padarītu skaistu šo Dieva stūrīti, ko Dievs mums ir devis šai draudzei. Amen.

Katedrāle.lv