Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Kas notiek?  Ziņas no Vatikāna

Labākais līdzeklis garīgās vilšanās pārvarēšanai ir lūgšana
29.09.2016 pl. 14:38
Kas notiek mūsu sirdī, kad piedzīvojam „garīgo vilšanos”? – jautāja pāvests otrdienas rīta Svētās Mises homīlijā. Komentējot Bībeles lasījumus, Francisks atgādināja, ka, lai pārvarētu tumšos brīžus, liela nozīme ir klusumam un lūgšanai.

Tā kā 27. septembrī Baznīca atzīmē svētā Vincenta de Pola liturģiskās piemiņas dienu, tad Euharistija tika svinēta par viņa nodibinātā Žēlsirdības meitu ordeņa māsām, kuras kalpo Vatikāna viesu namā.

Šajās dienās Svētās Mises laikā dzirdam lasījumus no Ījaba grāmatas. Ījabs piedzīvoja lielu nelaimi. Viņš pazaudēja ne tikai materiālos labumus, bet arī savus bērnus. Viņš jutās pazudis jeb galīgi apjucis, bet tomēr nevērsās pie Dieva ar pārmetumiem vai lāstiem. Pāvests atzina, ka Ījabs piedzīvoja lielu „garīgo vilšanos” un viņš burtiski „izvirda” Dieva priekšā. Tomēr tas bija paļāvības pilns „izvirdums”, kāds ir raksturīgs bērnam pret savu tēvu. Francisks turpināja: „Lielākā vai mazākā mērā mēs visi piedzīvojam garīgo vilšanos. Tas ir tāds dvēseles stāvoklis, kam raksturīga tumsa, cerības trūkumus, neuzticēšanās, nevēlēšanās dzīvot, gaismas neredzēšana tuneļa galā, nemiers sirdī un prātā. Tad, kad to piedzīvojam, mums liekas, ka esam iekšēji salauzti. Mēs sakām: ‘Es nespēju’ vai ‘labāk, lai mirstu’. Tas līdzinās Ījaba izvirdumam. Labāk mirt nekā šādi dzīvot. Mums vajadzētu saprast, kad mēs piedzīvojam šīs lielās skumjas, kas gandrīz vai traucē elpot. Tas mums visiem gadās. Lielākā vai mazākā mērā..., bet visiem. Mums jāsaprot, kas notiek mūsu sirdī”.

Ko mums darīt, kad dažādu iemeslu dēļ (ģimenes traģēdija, slimība utt.) piedzīvojam šos tumšos brīžus? – jautāja pāvests. Kāds varbūt iedzer miega zāles, cits mēģina nedomāt par notiekošo, vēl cits – iedzer divas, trīs vai četras glāzītes. Tomēr tas nepalīdz! Atbildi uz izvirzīto jautājumu, proti, kā tikt galā ar „garīgo vilšanos”, nespēku, remdenumu, apātiju, atrodam šodienas liturģijā.

Kad piedzīvojam šādu dvēseles stāvokli, esam aicināti neatlaidīgi lūgties – uzsvēra Francisks. Mums jāsauc uz Dievu dienu un nakti, lai Viņš uzklausa mūsu lūgšanu. Mums jāklauvē pie durvīm ar lielu spēku. „Kungs, mana dvēsele ir bēdu pilna, un mana dzīve tuvojas pazemei (…). Tu mani esi ielicis dziļā bedrē, tumsības un nāves ēnā. Pār mani smagi guļ Tavas dusmas, un visi Tavi viļņi nāk pār mani” (Ps 88). Kas jūtamies salauzti, mums šādi jālūdzas. Tā ir patiesa lūgšana. Tāpat kā „izvirda” Ījabs, tā arī mēs varam kā dēli „izvirst”.

Pēc tam Ījaba grāmatā lasām par viņa draugu klusēšanu. Kad sastopam kādu, kurš cieš, ar vārdiem varam nodarīt vēl lielākas sāpes. Svarīgi, lai mēs būtu līdzās un lai otrs cilvēks sajustu mūsu klātbūtni. Taču garās runas nav vajadzīgas. Mēs varam palīdzēt cietējam ar savu kluso klātbūtni un lūgšanu.

Rezumējot iepriekš sacīto, pāvests, pirmkārt, aicināja censties saprast, kad un kāpēc mūs piemeklē tumsas un garīgās vilšanās brīži. Otrkārt, viņš mudināja būt neatlaidīgiem lūgšanā un teikt ar psalma vārdiem: „Mana lūgšana lai nonāk pie Tevis, Kungs!”. Treškārt, Svētais tēvs atgādināja, ka sastopoties ar cilvēku, kurš cieš, labāk ar lielu mīlestību paklusēt un vienkārši būt līdzās.

Radiovaticana.va