Ko Dievs no tevis prasa? Ceļš uz evaņģelizācijas skolu Dacei aizsākās jau svētceļojumā no Liepājas uz Aglonu, kad viņa lūdza Dievmātes palīdzību, lai Baznīcā atrastu savu kalpošanas vietu. Pēc atgriešanās mājās iznāca tuvāk iepazīties ar šo skolu, un oktobrī Dace jau piedalījās pirmajā tās rīkotajā sesijā, kam divu gadu garumā sekoja arī nākamās. Pēc ”Evaņģelizācijas skolas” vasaras sesijas Dace devās svētceļojumā no Daugavpils uz Aglonu, kurā vēlējās ar Dievu pārrunāt savus argumentus, kuri, viņasprāt, bija nopietns šķērslis saklausītajam aicinājumam doties uz Ukrainu. Dace Dievam atklāti teica: ”Es neesmu jauna, man nav nekādu īpašu talantu, naudas arī man nav.” Trīs mēneši jau bija aizvadīti bez darba, bet tajā brīdī Dacei tika piedāvāta kapelānes vieta Liepājas Reģionālajā slimnīcā. Meditējot ar vārdiem no Atkārtotā likuma grāmatas: ”Israēl, ko tas Kungs, tavs Dievs, no tevis prasa? Neko citu kā vienīgi bīties To Kungu, savu Dievu, staigāt visur Viņa ceļos, Viņu mīlēt un Tam Kungam, savam Dievam, kalpot ar visu savu sirdi un visu savu dvēseli, turēt visus Tā Kunga baušļus un Viņa likumus, ko es šodien pavēlu tev par labu,” (At 10,12–13) bija skaidri redzams, ka tur netika minēta ne nauda, ne talants, ne izskats, un Dacei kļuva skaidrs, ka tas ir Dievs, kurš aicina. Izrādījās, ka Dievs jau visu bija laikus sācis kārtot, jo pasei septembrī beidzās derīguma termiņš, bet Dace jau bija to apmainījusi jūlijā, nauda makā arī bija tieši tik, cik nepieciešams braucienam uz Ukrainu. Tika pieņemts lēmums uz trim mēnešiem doties turp, bet slimnīcā Dace paziņoja, ka drīz atgriezīsies un tad būs labāk sagatavota šai kalpošanai. Mācoties aizritēja pirmie trīs mēneši Ukrainā, bet tad ”es jutu, ka Dievs mani aicina atdot visu gadu Jēzum,” atzīst Dace. Balstoties iepriekšējā pieredzē, Dace nolēma šī aicinājuma autentiskumu pārbaudīt, lūdzoties Pompejas Dievmātes novennu, kas ilga 54 dienas. Šajā laikā Dace Dievam upurēja lūgšanā rīta stundas, lai lūgtos visas 4 Rožukroņa daļas, izzinot Dieva gribu. Tā bija ļoti nopietna lūgšana, jo bija agri jāceļas, lai pēc tam vēl varētu paspēt piedalīties visā dienai paredzētajā programmā. Pēdējā novennas dienā viss kļuva skaidrs, un Daces tālākais ceļš veda uz Ņemirovu, kur viņa komandā bija kopā ar polieti un ukrainieti. ”Man nebija ne mazāko šaubu par to, ka tā ir Dieva griba, jo manā sirdī valdīja miers un prieks,” smaidot atceras Dace. Dievs, palīdzi man manā nespēkā! ”Dievs izmantoja manu nespēku, jo man nav talanta apgūt valodas. Es ļoti vāji zināju krievu valodu un tiku ielikta zemē, kur ir vajadzīga vai nu krievu, vai ukraiņu valoda. Mana lūgšana bija: Dievs, palīdzi man manā nespēkā! Dievs arī palīdzēja un darīja brīnumdarbus, jo Viņš mani izmantoja citādāk. Tā kā nevarēju labi sarunāties, tad Viņš man deva dāvanu sajust un teikto nojaust.” Otra lieta, caur kuru Dace tika mācīta, bija karadarbības iesākums Ukrainā 2014. gadā. ”Tad manī radās jautājums: vai tiešām, Dievs, tu mani ataicināji uz Ukrainu, lai es te nomirtu? Mani pārņēma reālas bailes, jo bija jau pirmie bojāgājušie, redzējām 15 km garu armijas tehnikas kolonnu, kas pārvietojās caur mūsu pilsētiņu. Es dzīvē nebiju redzējusi karu un nobijos. Tad kāds gudrs priesteris man teica, ka tas ir labi, ja parādās bailes, jo tas nozīmē, ka Dievs grib mani no tām izdziedināt. Tā arī notika, es pieņēmu Dieva gribu, un manī ienāca miers,” stāsta Dace. Evaņģelizācija Kalpošana bija saistīta ar ”Alfas kursa” vadīšanu un ticības padziļināšanas programmu, bija arī reizes, kad vajadzēja iziet ielās un runāt ar cilvēkiem. ”Es sekoju līdzi ziņām, Latvijā notiekošajam. Zināju, ka Latvijā Ukrainas atbalstam notiek dažādi lūgšanu pasākumi. To visu es stāstīju ukraiņiem, iedrošinot, ka viņi nav vieni savās bēdās, ka arī mana zeme ir vienota lūgšanā par mieru. Tas cilvēkus ļoti aizkustināja, vīriešiem mītiņos pat reizēm acīs bija asaras. Es teicu: “Esmu šeit, lai būtu kopā ar jums.” Tad arī man jautāja – kā tas var būt, ka Dievs atveda? Stāstīju, kā izzināju Dieva gribu. Tā bija dabīga liecība, evaņģelizācija. 2014. gadā gandrīz visur Ukrainā vēl bija saglabājušies Ļeņina pieminekļi, arī Ņemirovā. Parasti baznīca un piemineklis atradās tajā pašā laukumā, un vienu rītu mēs nolēmām iet apkārt piemineklim, lūdzoties Rožukroni. Vakarā piemineklis tika nogāzts un mums likās, ka arī esam izcīnījuši kādu kauju. Novērtējām lūgšanas spēku.” Kalpošana Ļubļačā ir rehabilitācijas centrs sievietēm, kuras atbrīvojas no ieslodzījuma, tur Dace piedzīvoja ”svētīgu šķīstīšanās laiku”. Dacei bija jau iepriekšēja pieredze cietuma kalpošanā kā psiholoģei, bet te bija kaut kas pavisam cits. Šīs sievietes sākumā nemaz nav šķitušas kā dāvana, bet ”manai dvēselei tas nāca par labu”, tagad spriež Dace. ”Tur es varēju izmantot visas tās zināšanas, kuras savas dzīves laikā biju guvusi – gan šūšanā, dārzkopībā, gan sociālajā darbā un psiholoģijā. Sapratu, ka viss Dieva dotais ir ar mērķi un tur es visu to varēju likt lietā. Es piedzīvoju dažādu attieksmi – no mīlestības līdz naidam. Vienu brīdi manī pat bija nostāja, ka kādai no šīm sievietēm, kas pret mani naidīgi izturējās, es negribēju piedot. Teoriju es zināju, bet praksē nespēju. Tad nolēmu Jēzus dēļ piedot un devos uz grēksūdzi. Pēc tam notika brīnums, šī sieviete man uzdāvināja ļoti skaistu kaklarotu un teica, ka viņai līdz šim dzīvē neviens nav neko labu teicis un mācījis,” stāsta Dace. Kalpošana Dacei ļāvusi gūt pieredzi arī atkarīgo vīriešu rehabilitācijas centrā, kur vadīts ”Alfa kurss”, tajā iesaistot vietējās draudzes locekļus un kopīgi izveidojot komandu. Ko tālāk, Dievs? Gads beidzās, un tālākais ceļš varēja vest mājās, bet Dace turpināja Dievam uzdot jautājumus. Pompejas Dievmātes novenna bija jau pārbaudīts instruments Dieva gribas izzināšanai, tādēļ arī šoreiz tā tika ņemta palīgā. Dievs nesteidzās ar atbildi, bet 54. novennas dienā tā nāca caur ”Evaņģelizācijas skolas” atbildīgo priesteri Pjotru Kurkeviču, kurš, pie Daces pienācis, teica: ”Ja paliksi, varēsi veidot sieviešu rehabilitācijas centru un tur kalpot.” Vispirms kalpoju jaunajiem misionāriem, un tad sekoja garīgais tuksnesis – dzīve meža mājiņā kopā ar kādu meiteni no Ukrainas, kur dienas ritmu veidoja gavēnis, lūgšana un klusums. Atceroties šo laiku, Dace stāsta: ”Tur Dievs Sevi atklāja un man parādīja visu manu dzīvi, tur es gāju arī uz savas dzīves grēksūdzi un saņēmu aicinājumu turpināt kalpošanu.” ”Evaņģelizācijas skolas” ietvaros piecus gadus pastāv Marijas Svētā Gara klostermāsu kongregācija, kas kalpo skolas vajadzībām, un Dace tur redz savu tālāko ceļu. Šobrīd uzsākts jau pirmais šī ceļa posms – kandidatūra, kas turpināsies gadu, kad būs laiks mācībām, garīgai pilnveidei. Ja Dievs vēlēsies, tālāk sekos postulāts un noviciāts. Dace šajā aicinājumā Dievam ir teikusi ”jā” un ir atvērta turpmākajam ceļam. Dace uzskata: ”Daudzas lietas redzu tuvredzīgi, bet, atskatoties atpakaļ, varu saskatīt Dieva vadību. Piemēram, mana pieaugusī meita iepriekš man pārmeta fanātismu, tāpat arī citi mudināja kalpot tepat Latvijā, bet es sapratu, ka Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem. Šobrīd situācija ir mainījusies un meita atzīst, ka ar mani lepojas, jo dzīvē es beidzot daru to, ko gribu. Tagad es redzu augļus, kas pirms trim gadiem vēl nebija nojaušami.” Dacei īpaši nozīmīgs ir Marka evaņģēlija fragments, kura vārdos viņa smeļ spēku un iedrošinājumu tālākajam ceļam: ”Jēzus atbildēdams sacīja: Patiesi es jums saku: nav neviena, kas manis un evaņģēlija dēļ būtu atstājis namu vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai bērnus, vai tīrumus, kas tagad, šinī laikā, nesaņemtu simtkārt tik daudz, kaut caur vajāšanām, namus un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, un nākamajā laikā mūžīgo dzīvi.” (Mk 10,29–30) Laikraksts "Nāc", Nr.92 |
