Priestera komentārs. Parastā liturģiskā laika XXVII svētdiena (02.10.2016) Pravietis Habakuks, kura vārdus dzirdam šīsdienas pirmajā lasījumā, dzīvoja Izraēļa karaļvalsts norieta periodā. Viņš bija spiests ar dziļām sāpēm noskatīties uz bezdievību, netaisnību un rupjiem pārkāpumiem pret cilvēku cieņu, taču vairāk par visu viņu satrauca Dieva klusēšana. Habakuka grāmata stāsta par cīņu, kas norisinās pravieša sirdī, par cilvēka centieniem paļauties un ticēt apstākļos, kad nelaimei seko nelaime un kad visapkārt ir ļoti daudz ļaunuma. |
Grāmata iesākas ar izmisīgu saucienu; pravietis grib saprast, kādēļ Dievs ir pieļāvis taisnīguma un kārtības sabrukumu, kādēļ Dievs neiesaistās, kādēļ Viņš klusē. “Cik ilgi vēl, Kungs, lai es saucu, un Tu mani neuzklausi? Cik ilgi lai kliedzu pēc Tevis: “Varmācība!” – un Tu nenāc izglābt?” Habakuks sauc uz Dievu, lūdz pēc glābiņa un saņem atbildi, taču cerētā mierinājuma vietā Dievs viņam norāda uz jauniem un vēl smagākiem pārbaudījumiem: “Redzi, Es likšu kaldiešiem celties, tā ir rūgta un nikna tauta, kas dodas zemes plašumos iemantot mājvietas, kas tiem nepieder!” (1, 6) Kaldiešu jeb babiloniešu karaspēks Habakuka grāmatā tiek salīdzināts ar zvejnieku, kuram cilvēku dzīvības ir līdzvērtīgas mēmām zivīm jūras dzīlēs (1, 14-16). Pravietis saprot, ka šis varenais un nežēlīgais spēks, kas tuvojas viņa zemei, ir vienīgi instruments Dieva rokā, instruments, kas kalpo kā rīkste par tautas noziegumiem, bet viņš nespēj saprast, kādēļ Dievs, kurš ir svēts un žēlsirdīgs, pieļauj, ka jau tā smagā situācija kļūst nepanesama.
Dievs pravietim neko nepaskaidro, bet aicina viņu ticēt un paļauties, un, par spīti daudziem neatbildētiem jautājumiem, Habakuks izvēlas paklausīt. Viņa uzticība Dievam nemazina apkārt notiekošā traģiskumu, taču tā dāvā viņam apjausmu par notiekošā dziļāko jēgu. Pateicoties savai uzticībai, Habakuks iemanto nesatricināmu pārliecību, ka Dievs valda pār radību un vēsturi un visam – arī tam, kas cilvēciski nav saprotams un panesams, – plašākos Dieva pestīšanas mērogos ir nozīme. Tādēļ atslēga pravieša Habakuka grāmatai ir vārdi: taisnīgais, pateicoties savai uzticībai, dzīvos (2, 4). Par spīti bēdām un postam, pravietis turpina ticēt un paļauties, un Habakuka grāmata noslēdzas ar vārdiem, kas ir pilni cerības un prieka: “Ja vīģes koks neziedēs un vīnakokam neienāksies ogas, ja olīvas nedos ražu un lauki neko ēdamu neienesīs, ja ganāmpulkā panīks avis un staļļos nebūs vēršu – es tomēr gavilēšu par Kungu, es līksmošu un priecāšos par savu glābēju Dievu!” (3, 17-18)
Pieredzot netaisnību un ciešanas, cilvēki nereti noslēdzas sevī un pagriež Dievam muguru. “Kāds man labums no jūsu ticības? Varu ticēt, varu neticēt, manas dzīves apstākļi no tā nemainīsies...” Taisnība, ir lietas un apstākļi, kurus nevaram izmainīt, taču mēs varam izvēlēties, ar kādu sirdi dzīvot šajā pasaulē. Mēs varam nocietināties un visur saskatīt apdraudējumu un briesmas, vai arī paļauties uz Dievu un pacietīgi kalpot Viņa godam. Ticība Dievam nav līdzeklis, ar ko piepildīt savas vēlmes, tā nevar būt pakārtota mūsu vajadzībām un iegribām, taču, pateicoties ticībai, mūsu dzīve iesakņojas Dieva dzīvē, un Viņam nekas nav neiespējams. Mieramtuvu.lv |
