Skaidrs, ka tā ir par kaut ko vairāk nekā tikai laulību; tā ir žēlsirdība darbībā. Mīlestībai, ko apustulis Pāvils svin kā vislielāko un visilgstošāko tikumu, ir paredzēts būt par paraugu ikkatrām cilvēku attiecībām. Tāpēc pāvesta Franciska pārdomas (Amoris Laetitia 112. –113. paragrāfos) par frāzi „[Mīlestība] panes visu” aizrāva mani. Pirmkārt, Pāvils saka, ka mīlestība „panes visu” (panta stégei). Tas ir kas vairāk nekā vienkārši samierināties ar ļaunumu; tam ir saistība ar mēles lietošanu. Tas var nozīmēt „saglabāt klusēšanu” jeb „ciest klusu” par negatīvo, kas varētu būt otrā cilvēkā. [..] Aizstāvot dievišķo likumu, mēs nekad nedrīkstam aizmirst šo specifisko mīlestības nosacījumu (AL, 112) Kāds no Jubilejas gada norādījumiem kā praktizēt žēlsirdību (#17) nav tikai izvēles variants darbībām, ko varētu paveikt, bet gan „specifisks mīlestības noteikums”: Valdi. Savu. Mēli. Daudz biežāk nekā gribētos atzīt, tieši klusuciešana un apklušana ir tas žēlsirdības darbs, mīlestības darbs, ko nāktos paveikt. Tā nav nekāda novitāte. Jēkaba vēstulē skaidri un neko neslēpjot tiek runāts par nežēlīgām, ļaunām runām starp pirmajiem kristiešiem. Lūk, cik maza uguns aizdedzina lielu mežu! Arī mēle ir uguns, netaisnības pasaule. Mēle tādā stāvoklī atrodas starp mūsu locekļiem, ka apgāna visu ķermeni un aizdedzina dzīves gājumu, pati būdama elles iededzinātāja. (Jēk 3, 5-6) Mūsdienās būtu jāveic labojumi Jēkaba aprakstā, iekļaujot tajā arī rakstošos pirkstus un ziņu drukājošos īkšķus, kas ir tieši tāpat spējīgi iededzināt elli un līdzvērtīgi aizdedzināt dzīves ar ļaunprātību. Te būs tikai dažas no daudzām situācijām, kurās man jāliek lietā žēlsirdība, valdot savu mēli – un pie viena, jāgandara par tām reizēm, kad neesmu to darījis. - Kad man noteikti vajag pateikt pēdējo vārdu. Vienalga, vai tā ir cīņa ar ģimenes locekļiem par darāmajiem darbiem vai par to, kurš ko ir iesācis, vai tiešsaistes politisks arguments, es reti zinu īsto brīdi, kad to pārtraukt. Bet mīlestībā un žēlsirdībā nav punktu skaitīšanas (jo kur gan mēs grēcinieki būtu?). Nevienam no mums nav 100 % taisnība visu laiku, un lietas, par kurām mēs strīdamies, reti ir svarīgākas par 10%. Te ir pamats tam, kāpēc mēs dažus cilvēkus saucam par „laipnajiem zaudētājiem” – tāpēc, ka žēlsirdība viņiem kalpo tam, kā saglabāt savu mieru. - Kad esmu ticis pie sulīga tenku kumosa. Pāvests Francisks tenkošanas trīsas, īpaši par kādu, kas mums nepatīk, sauc par „ļauno līksmi”. Atzīstos, tas mani kārdina pat vairāk nekā melnā šokolāde. Bet runāt ļaunu par citiem ir patiešām tas pats, kas aizdedzināt nesaudzīgu sērkociņu uz sausumā izkaltušas kalna nogāzes. Svētais Filips Neri lieliski ieteicis tenkas iedomāties kā stiprās vēja brāzmās pārplēstu spalvu spilvenu – un tad mēģināt salasīt katru dūnu. Turēt manu tenkojošo mēli aiz zobiem bieži vien nozīmē arī aktīvi atteikties lasīt vai klausīties tenkas. - Kad domāju, ka esmu visgudrākais. Es uzaugu tādā kā īru ģimenē, kur sarkasms bija šķietamā mīlestības valoda. No mums sagaidīja, lai mēs norūdītos ķircināšanā līdzīgi kā dzelzi norūda par tēraudu. Mani joki bija tik dzēlīgi, ka tas sagādāja zaudējumus attiecībās. Šekspīra lugā „Liela brēka, maza vilna”, strīdīgie mīlnieki aizvainoja viens otru ar savu gudrību. „Ak Dievs, kungs,” saka Benedikts (pats nebūdams sliņķis sarkasma lauciņā) par Beatriči, „te ir ēdiens, kas man negaršo. Es nevaru izturēt šo Lēdiju Mēli.” Var būt, ka ir jau par vēlu nebūt tādam ēdienam, bet es varu piestrādāt pie tā, lai atteiktos to likt galdā katru dienu. - Kad es tikai cenšos palīdzēt, sasodīts! Šis ir slazds, kurā daudzi no mums iekrīt, steidzoties palīgā citu klusumam vai skumjām, vai vajadzībām ar nelūgtu padomu plūdiem. Gandrīz katrā šādā situācijā žēlsirdīga un patiesi noderīga izturēšanās ir izprotošs klusums, uzklausoša klātbūtne, būšana līdzās. Tā vietā es pārāk bieži reaģēju ar to, ka sūtu citiem saites uz medicīnas vietnēm, „palīdzu” ar amatierisku psihoanalīzi vai (vēl ļaunāk) anekdotēm par to, cik daudz bēdīgāka bijusi mana pašas pieredze. Katra no šīm reakcijām rada necieņu pret personu, kurai domāju, ka palīdzu. Laikam man uz datora darbvirsmas vajadzīgs atgādinājums – APKLUSTI UN LŪDZIES. JĀ, TU. TIEŠI TAGAD. Šajā Jubilejas gadā un arī pēc tā es praktizēšu pievaldīt savu mēli, apklust žēlsirdības vārdā. Vai tu lūgsies par mani? Jā, tu. Tieši tagad. Aleteia.org
Tulk.: D.B.
Foto: Flickr.com/June West | 
