Kādēļ tika izvēlēts svētceļojums ar šādu mērķi? Vispirms jau tāpēc, ka svētceļojums pats par sevi ir īpaša zīme Svētajā Gadā. Kā norāda pāvests Francisks savā Jubilejas gada izsludināšanas bullā ”Misericordiae Vultus”: ”Svētceļojums ir ceļa ikona, ko veic katrs savā dzīvē. (..) Žēlsirdība ir mērķis, ko sasniegt un kas pieprasa apņemšanos un upuri.” (14) Otrs svarīgs iemesls attiecībā uz galamērķi Viļņā ir saistīts ar svētās Faustīnes Kovaļskas vārdu, jo viņa1929. gadā tur ieradās Dievmātes Žēlsirdības kongregācijas mājā. Šis periods ir svarīgs sv. Faustīnes dzīvē un Dieva Žēlsirdības kulta veidošanās vēsturē, jo tur tapa slavenā Žēlsirdīgā Jēzus svētglezna, Dieva Žēlsirdības kronītis un tur sv. Faustīne sāka rakstīt savu ”Dienasgrāmatu”. Māsa Faustīne atklāja savam garīgajam tēvam priesterim M. Sopočkam, ka vīzijās viņu apmeklē Jēzus, kurš aicināja uzgleznot Viņa tēlu. Savā ”Dienasgrāmatā” māsa Faustīne raksta: ”(..) es ieraudzīju Jēzu Kristu, tērptu baltās drānās. Vienu roku Viņš bija pacēlis svētīšanai, bet otra pieskārās pie apģērba uz krūtīm. No apģērba uz krūtīm izplūda divi plaši stari: viens – sarkans, otrs – zilgans.(..) Nedaudz vēlāk Jēzus man teica: Uzglezno šo tēlu, ko tu redzi, un pieliec uzrakstu ”Jēzu, es Tev uzticos.” (D 47) Es vēlos, lai glezna (..) tiktu svinīgi iesvētīta pirmajā svētdienā pēc Lieldienām. Šai svētdienai ir jākļūst par Dieva Žēlsirdības svētkiem (D 49).” Bija nepieciešams pusgads, lai taptu glezna. Tās vēsture bijusi visai raiba, bet kopš 1982. gada tā atkal atgriezusies Viļņā, tikusi restaurēta un uzstādīta Svētā Gara baznīcā. Tur sānu altārī tā atradusies līdz 2005. gadam, kad svētglezna pārvietota uz turpat blakus esošo Dieva Žēlsirdības kapelu. 1935. gada septembra naktī, klostera cellē Viļņā, Jēzus māsai Faustīnei nodiktēja Dieva Žēlsirdības kronīti. Šai lūgšanai tiek izmantotas Rožukroņa zīlītes, godinot Dieva Žēlsirdību. Tajā pašā cellē māsa Faustīne sāka rakstīt arī savu ”Dienasgrāmatu”, kas izdota vairākās valodās, iztulkota arī latviski un tiek gatavota izdošanai.
Kā radās doma par diecēzes svētceļojuma organizēšanu? Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins: 3. jūnijā Jubilejas gada priesteru dienā visi diecēzes priesteri tikāmies Talsos un tur sākām spriest par to, ko varētu kopīgi izdarīt, lai atzīmētu Žēlsirdības jubilejas gadu. Radās doma par iespēju apmeklēt kādu Žēlsirdības sanktuāriju. Sapratām, ka Krakova ir par tālu un turp jau vasarā Jauniešu dienās devās jaunieši. Bet kādēļ gan nevarētu braukt tepat uz Viļņu? Tad šī doma pamazām nobrieda un dominikāņu tēvs Sergejs Ivanovs palīdzēja mums sarunāt laiku Svētās Mises svinēšanai Žēlsirdības kapelā. Patiesībā tas bija vienkārši, kā jau viss šajā dzīvē notiek. Kāda bija cilvēku atsaucība? Es domāju – kā nu tas būs, jo nekas līdzīgs līdz šim diecēzes mērogā nav ticis organizēts. Paldies Dievam, radās doma, ka dažas tuvākās draudzes, kas pašas par sevi šādu braucienu nevar noorganizēt, varētu pievienoties citām draudzēm. Tas ļoti labi darbojās, jo apvienojās Kuldīga ar Alsungu, Saldus ar Talsiem un Liepāja ar Priekuli, Aizputi. Esmu priecīgs, ka tā viss notika – saorganizējāmies, sabraucām un piepildījām šo nelielo baznīciņu. Kā, jūsuprāt, izdevās šis brauciens? Man kāds svētceļnieks no citas grupas teica – tā bija skaista diena kopā ar Jēzu un Mariju, es domāju, ka tas visu izsaka. Gribu pateikties visiem, kas iesaistījās svētceļojuma īstenošanā, kas brauca, atlicināja tam laiku. Kopīga lūgšana ir ļoti svarīga, un tā palīdz mums justies kā vienotai diecēzei. Es domāju, ka mums jau jāsāk domāt par diecēzes 80. gadadienu, kas tuvojas, un jāorganizē vēl kaut kas. Kā nolēmāt, ka vēlaties pievienoties šim svētceļojumam? Zaiga Gunika no Aizputes draudzes: Tas notika ļoti spontāni. Kad priesteris Mariušs Kempa izsludināja iespēju pieteikties šim braucienam, kāda iekšēja balss manī uzreiz teica – es braucu! Kā tagad, jau mājupceļā, skatāties uz piedzīvoto? Tas bija kaut kas ļoti brīnišķīgs! Es pirmo reizi biju Viļņā. Man patika pilnīgi viss. Vai ir kāds īpaši spilgts iespaids? Mani ļoti uzrunāja pati Žēlsirdības kapela, kur viss bija tik balts. Tur ir ļoti laba akustika, un, kad sākās Svētā Mise, visi vienā balsī vienojās dziesmā – tas lika domāt, ka mēs tomēr esam daudz. Tas bija stiprinājums. Svarīga bija arī kopības sajūta. Svētceļojumā satiku arī cilvēkus no Priekules, kurus nebiju redzējusi 4 – 5 gadus, kamēr mums Aizputē nav Marijas leģions. Šie tiešām bija satikšanās svētki. Slava un pateicība Dievam! Kāds ir bijis šis Žēlsirdības jubilejas gads? Es domāju, ka es nepārtraukti saņemu Dieva žēlastības un tās visas saliekot kopā, man šķiet, ka gada garumā redzu, ka šis tiešām ir bijis Dieva žēlsirdības gads. Tās mazās ikdienišķās lietiņas ir tās, kas to veido. Kas palīdz to saskatīt? Grūti pateikt. Es visu mūžu mācos, vēroju un visā cenšos ieklausīties. Katrā Svētajā Misē, katrā sprediķa vārdā – visā ir kaut kas, ko varu attiecināt uz sevi. Piemēram, šodien, es uzskatu, ka Dievs mūs lutina, kaut vai skatoties uz laika apstākļiem. Tas bija vienkārši burvīgs! Gribu pateikties Dievam un mūsu bīskapam Viktoram par šo braucienu. Kā sapratāt, ka gribat doties svētceļojumā uz Viļņu? Mārīte Galdika no Priekules: Es sākumā nevarēju izvēlēties – vai braukt uz rekolekcijām Rīgā, vai doties svētceļojumā. Raimonds Galdiks no Priekules: Viss notika pēdējā mirklī. Mārīte: Tad es māsai pateicu, ka gribu braukt, un viņa mani pierakstīja, bet par vīru nezināju, jo viņš tikai pirms dažām dienām atlidoja no Anglijas. Dažas dienas pirms svētceļojuma runāju ar vīru, viņš piekrita un Dievs mums vienu vietu tieši bija pasargājis. Kāds jums šķiet šis ceļš, vai bija vērts tajā doties? Raimonds: Ļoti labs ceļojums. Man gribējās pašam savām acīm redzēt Aušras vārtu Dievmātes svētgleznu, ko iepriekš biju redzējis tikai televīzijā. Tagad es tur biju pats. Mārīte: Es jau reiz pie Aušras vārtu Dievmātes svētgleznas biju, tas notika pagājušajā gadā diezgan interesantā veidā. Pavasarī no Anglijas atgriezos Latvijā, bet vīrs palika tur. Mājās lūdzos, bet tur viss tukšs – bērnu nav, vīra nav. Kopš 2007. gada es klausos ”Radio Marija” lietuviešu valodā, un tur stāstīja par šo svētvietu Viļņā, un man tā gribējās tur nokļūt, bet nevarēju sadūšoties aizbraukt. Tad sazinājos ar vienu mūsu Priekules draudzes locekli, kura uzreiz piekrita braukt ar mani, un tā mēs vienkārši ar satiksmes autobusu aizbraucām. Tur bijām tieši Žēlsirdības svētdienā un ar aizdegtām svecītēm rokās gājām procesijā no Aušras vārtiem līdz Žēlsirdības svētnīcai, kopā bijām katoļi, pareizticīgie, luterāņi. Visu nakti adorējām un no rīta vēl nokļuvām sv. Faustīnes mājiņā. Adorācija man nozīmē ļoti daudz, jo tajās es esmu saņēmusi ļoti daudz Dieva žēlastības un atbildes uz saviem jautājumiem. Reiz aizbraucu uz Saldu un Jēzum adorācijā teicu: ”Es tik ilgi neiešu prom, kamēr Tu man neatbildēsi.” Mani tur aicināja uz zupu, bet teicu, ka nevaru iet, kamēr nesapratīšu, ko Jēzus man saka. Arī tagad lūdzos vairākos nodomos, bet vienmēr piebilstot – lai notiek Tavs prāts, ne mans. Vai mājās dodaties ar piepildījuma sajūtu? Jā, ir piepildījums, jo abi varējām pabūt kopā un kopā lūgties. Mājās mēs arī kopā ar vīru lūdzamies, bet tagad pēdējie pieci mēneši, kad bijām šķirti, bija grūti. Skaipā kopā lūdzāmies Žēlsirdības kronīti. Ar šo lūgšanu man ir liela draudzība. Reiz bija tā, ka tad, kad strādāju slimnīcā, kāds gados jauns vīrietis nevarēja aiziet mūžībā un tad terapijas nodaļas vadītāja lūdza, lai aizeju pie viņa palūgties. Paņēmu rožukroņa krellītes un gāju. Sāku lūgties Žēlsirdības kronīti, un šis cilvēks aizgāja mierā. Vai lēmums doties svētceļojumā uz Viļņu tika pieņemts bez svārstīšanās? Silvestra Laukgale no Liepājas: Sākumā mana attieksme bija diezgan rezervēta, bet tad nolēmu, ka jābrauc. Es jau nezināju, uz ko es parakstos. Tikai pēc tam sapratu, ka šajā ceļā dodas visas Liepājas diecēzes draudzes. Pirms Mises domāju – ko mēs gaidām, kādēļ vēl nesākas dievkalpojums? Bet izrādījās, ka mēs gaidām vēl citas savējo grupas no Kurzemes. Kas īpaši uzrunāja no piedzīvotā? Kad sākās Svētā Mise, mani pārņēma tāda sajūta, ka es būtu Dziesmu svētkos, jo visa sapulcējusies draudze dziedāja. Bija padomāts par to, lai visiem būtu dziesmu lapiņas un visi varētu vienoties kopīgās dziesmās. Man nedaudz bija žēl, ka nebija laika iepazīties tuvāk ar citu draudžu cilvēkiem. Tad es iedomājos par mūsu Liepājas Sv. Jāzepa katedrāles draudzi un par kopā būšanu. Mēs kopā gājām uz Žēlsirdības kapelu un atpakaļ no tās, šis gājiens man atgādināja Lielās Piektdienas krustaceļu, kur mēs visi vienojamies kopīgam mērķim. Te es arī izjutu šo vienotību un tā man ļoti patika. Ceru, ka mūsu draudzē varēs sakārtoties daudzas lietas un mēs vairāk būsim kopā. Man patika, ka bīskaps mūs vēl ieveda arī Svētā Gara baznīcā, kas bija tik grezna un skaista, tur viss mani uzrunāja. Vēsturiskā un senā arhitektūra ir tās, kas cilvēkam palīdz pacelt domas uz Dievu. Vai jūtaties bagātināta? Ļoti. Šis tiešām bija ļoti dziļš piedzīvojums. Gribētos vēl kādus līdzīgus pasākumus. Varbūt šis bija labs sākums kaut kam nākotnē. Esmu ļoti pateicīga tam brīdim, kad manī nāca apskaidrība, ka man ir jāpierakstās šim braucienam. Pateicība bīskapam Viktoram, kurš uzņēmās šī svētceļojuma organizēšanu. Eduards Talalass no Liepājas ir pārliecināts, ka ceļā uz Viļņu devies, paklausot iekšējai balsij. Par svētceļojumu uzzinājis, lasot avīzi ”Nāc”. Ceļa grūtības nemaz neesot biedējušas, jo mērķis ir tas, kas par to neļauj domāt. Šajā sakarā viņš atceras sarunu ar mūžībā aizgājušo bīskapu Ā. A. Brumani, kurš atteicis, ka savā kalpošanā par grūtībām nedomā, tādu pašu attieksmi saglabā arī Eduards. Viss notiekošais no Eduarda puses tiek uzlūkots kā normāls process kopā ar draudzi: ”Patīkami būt kopā ar pazīstamiem, tuviem cilvēkiem un būt ar viņiem uz viena viļņa, man tas ir ļoti svarīgi.” Jautāts par Dieva vadību ikdienā, Eduards atzīst, ka to izjūt nepārtraukti. ”Kad es palūdzos, aizeju uz Svēto Misi, tad pēc tam saņemu atbildes uz saviem jautājumiem. Pa ielu ejot, man nekad tādas domas neienāktu prātā, bet tieši tas notiek Vissvētākā Sakramenta priekšā,” stāsta Eduards. Dieva tuvums Eduarda dzīvē atklājas bieži, piedaloties Svētajā Misē, saņemot Svēto Komūniju. Rīta Svētā Mise viņa dienā ir neiztrūkstoša, bet reizēm kājas uz baznīcu pašas aizved arī vakarā. ”Tā ir iekšēja vajadzība, un, ja tai paklausa, tad viss notiek un viss nepieciešamais tiek piemests klāt,” Eduards noslēdz. Zinta Rozentāle no Liepājas atklāj, ka Dievs ir tas, kurš nolēmis, ka viņai jādodas šajā svētceļojumā. Ceļa grūtības, pēc Zintas domām, ir vērts panest tādēļ, lai piedzīvotu tādu Dieva mīlestības pieskārienu, kāds valdīja šajā svētceļojumā. Visvairāk no šī brauciena atmiņā iespiedies skats, uzlūkojot svētceļniekus no Kuldīgas un Alsungas, kuri ceļā nomaldījās, tādēļ nokavēja Svētās Mises sākumu. Šo cilvēku sejās atspoguļojās dziļas skumjas un acīs – dvēseles smeldze. ”Es nebiju cilvēkos redzējusi tik dziļas ilgas pēc Svētās Mises,” stāsta Zinta. Kāds ir bijis Žēlsirdības jubilejas gads un vai saskatāt kādus īpašus Dieva žēlsirdīgās mīlestības pieskārienus? Šis gads man ir bijis ļoti bagāts. Tas sākās ar klusuma rekolekcijām, kuru noslēgumā to vadītājs priesteris teica, ka mums būs jāatklāj šo rekolekciju augļi un Dievs tos pamazām atklāj. Dzīvē ir kādi punkti, kuros Dievs atklāj, ka Viņš ir nepārtraukti klātesošs. Tiek izgaismotas dažādas situācijas, kurās nokļūstu, saprotu – kāda ir bijusi to dziļākā jēga. Vēl mani uzrunā mūsu katedrāles Žēlsirdības durvis, caur kurām ejot, ne vienmēr atceramies to nozīmi, jo tās nav īpaši iezīmētas, bet tās tur ir kā zīme šim gadam. Kā ikdienā Dievs palīdz piedzīvot savu klātbūtni un tuvumu? Man visu laiku ir Dieva klātesamības sajūta. Piemēram, ceturtdien biju aizgājusi uz adorāciju, bet pirms tam man bija ļoti slikti, un adorācijas laikā viss vienkārši noskaidrojās. Patiesībā tas notiek katru mirkli, tāpat kā mēs visu laiku elpojam, tāpat Dieva klātesamību nevar izslēgt, jo tā ir tikpat nepārtraukta. Laikraksts "Nāc", Nr.93
Foto: Katedrāle.lv 
| 
;)