Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Attiecības vai aktivitātes?
25.10.2016 pl. 10:02
Priesteris Džons Bartuneks (John Bartunek LC, S.Th.D.) sniedz atbildi kādam lasītājam, kurš jautā: vai tajā ir kas nepareizi, ka lieku pārāk lielu uzsvaru uz savu dedzību kalpošanā, uz savu apustulātu?

Instrukcijas par to Jēzus deva tad, kad Viņš izsūtīja pirmos kristiešu misionārus, tai skaitā dodot interesantu rīkojumu: “Bet kurā pilsētā vai ciemā jūs ieiesit, pajautājiet, kas tanī cienīgs; tur arī palieciet, kamēr iziesiet!” (Mt 10,11).

Kristīgā misija ir saistīta ar cilvēkiem

Norādījumi ir skaidri: kristietim misija vispirmām kārtām ir cilvēki. Visa Pestīšanas vēsture attīstās pēc viena un tā paša modeļa. Dievs sāk atklāt savu atbrīvošanas plānu līdz ar attiecību izveidi ar izraudzīto Izraēļa tautu, un šīs attiecības kļūst par Izraēļa visīstākās identitātes galveno raksturlielumu.

„Un Es ņemšu jūs Sev par tautu un būšu jums par Dievu… Un Es staigāšu jūsu vidū un būšu jums par Dievu, un jūs būsit Man par tautu… „Tā jūs būsit Mana tauta, un Es būšu jūsu Dievs.”” (Izc 6,7; Lev 26,12; Jer 30,22)

Caur Iemiesošanos Dievs attiecības ar mums paceļ šokējoši jaunā līmenī. Pieņemot cilvēka dabu, Viņš ļauj mums mijiedarboties ar Viņu tieši tāpat, kā mēs mijiedarbojamies ar ikvienu cilvēcisku būtni: “Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nezina, ko viņa kungs dara; bet es jūs saucu par draugiem, jo visu, ko dzirdēju no sava Tēva, es jums pasludināju.” ( 15,15).

Pirmdzimtais grēks sagrāva uzticēšanās attiecības starp Dievu un cilvēku cilti: “Cilvēks, velna kārdināts, savā sirdī ir ļāvis nomirt paļāvībai uz Radītāju” (KBK, 397). Dievs sākotnēji iedibināja šīs attiecības, lai tās būtu jēgas un prieka avots cilvēku dzimumam: “Cilvēks ir radīts, lai dzīvotu komūnijā - vienotībā ar Dievu, kurā viņš atrod savu laimi” (KBK, 45). Un tā ir pilnīgi skaidra jēga tam, ka Dieva plāns mūsu pestīšanai no grēka ietver reālu, starppersonu attiecību atjaunošanu ar cilvēku dzimumu un katru tās locekli, bet ne vienkārši bojātās sociālās sistēmas optimizēšanu vai tehniskas kļūmes novēršanu.

Patiesā reliģijas nozīme

Kad vien mēs aizmirstam par attiecību centrālo lomu kristiešu pasaules uzskatā, mēs dodam priekšroku kritiķiem un ciniķiem, kuri uzskata reliģiju par neko vairāk kā tukšiem rituāliem un bezpersoniskām formalitātēm. Mēs visi zinām cilvēkus, kuri pametuši Baznīcu šo iemeslu dēļ. Viņi iemācījās, kā pārmest krusta zīmi; viņi iemācījās katehēzēs dažas atbildes uz jautājumiem; viņi iemācījās, kad celties un kad krist ceļos Svētās Mises laikā; bet viņi nekad nepiedzīvoja personisku sastapšanos ar Dievu. Jēzus viņiem atgādina miglainu vēsturisku tēlu, bet ne reālu personu, kura patiesi ir kvēli ieinteresēta viņu dzīvēs.

Attīstīt personiskas attiecības ar Dievu Viņa ģimeni veidojošās ticīgo kopības kontekstā – tas ir īstais reliģijas kodols. Padarīt to iespējamu bija Jēzus Kristus radikālās, revolucionārās vēsts centrālā daļa.

Un tā, cenšoties rast radošus veidus, kā izplatīt šo vēsti, mums attiecības ir jāuzstāda kā prioritāte. Pretējā gadījumā mēs nonāksim pie neuzticēšanās pašai idejai, kuru mēs mēģinām darīt zināmu. Jēzus mums ir pavēlējis: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu!” (Mt 22,39). Mīlestība nozīmē attiecības, personīgu ieguldījumu, starppersonu zināšanas un savstarpēju cieņu. Lai būtu par Kristus vēstnešiem pasaulē, Viņa apustuļiem un misionāriem - tas no mums attiecīgi pieprasa rūpēties par cilvēkiem, kurus Jēzus nāca glābt, būt gataviem kļūt viegli ievainojamiem un ieiet attiecībās ar viņiem: “Bet kurā pilsētā vai ciemā jūs ieiesit, pajautājiet, kas tanī cienīgs; tur arī palieciet, kamēr iziesiet!” (Mt 10,11).

Tas, kas ir aiz tehniskiem paņēmieniem

Ikvienai apustuliskai aktivitātei, kurā iesaistāmies, būtu jāietver, vai vismaz būtu jābūt atvērtai uz šo dimensiju. Kristietība nav tehniskie paņēmieni, ko cilvēki var iemācīties un pielietot ar bezkaislīgi augstu precizitāti. Kristietība ir ticībā balstītu attiecību tīklojums, kas izplūst no personiskas sastapšanās ar vienīgo, patieso, Trīsvienīgo Dievu – Tēvu, Dēlu un Svēto Garu – kas ir attiecības un pieprasa attiecības: ”Kas nemīl, tas nav Dievu pazinis, jo Dievs ir mīlestība” (1 Jņ 4,8). Mūsu apustuliskajiem centieniem jābūt iecerētiem un realizētiem, izejot no šīs perspektīvas.

Apustulāti, tādi kā nometnes, skolas, Bībeles studijas, kalpošanas projekti, izdevniecības, portāli, hospitāļi, profesionālās apvienības, konferences, radio šovi, formācijas programmas un pat veselas draudzes, - tie paši par sevi nekad nebeidzas. Drīzāk, katrs apustulāts ir mēģinājums radīt vidi vai situāciju, kurā būtu labvēlīgāki apstākļi, lai esošo vai potenciālo Kristus Miesas locekļu starpā notiktu un uzplauktu šīs personiskās satikšanās ar Kristu. Apustuliskās aktivitātes ir domātas tam, lai tās būtu kā katalizators, kas rosina vai padziļina kristieša pieredzi, kas vienmēr savā ziņā ir Dieva un Dieva ģimenes pieredze.

Izvairīties no viltīgas elkdievības

Un tāpēc mums jāturas pretī kārdinājumam dievināt mūsu apustulātus, it kā perfektam apustulātam būtu iespēja uzvarēt ļaunumu un ievest jaunā kristietības zelta laikmetā. Nav nekāda zelta laikmeta, un nekad nebūs. Katram periodam Baznīcas vēsturē ir bijušas gan savas krīzes, gan savi svētie. Laikmets, kurā mēs dzīvojam, nav izņēmums. Mūsu kristīgā misija mudina mūs meklēt radošus evaņģelizācijas veidus, izgudrot jaunus apustulātus, kas mūsu pasaulē var paplašināt Kristus vēsts izplatīšanos – gan plašumā, gan dziļumā - bet beigu beigās jārēķinās ar to, ka tie ir tikai instrumenti. Evaņģelizācijas īstā sirds ir meklējama ne jau perfektās pastorālās programmās vai superjaunās aplikācijās un tehnoloģijās, kas ir tikai noderīgi rīki, bet gan mīlestības attiecībās – mīlestībā uz Kristu un mīlestībā uz līdzcilvēku.

Pāvests Benedikts XVI to skaisti ir izteicis savā pirmajā enciklikā “Dievs ir mīlestība” („Deus caritas est”):

“Pateicoties tam, kļūst iespējama tuvākmīlestība Bībelē un Jēzus norādītajā nozīmē. Tuvākā mīlestība balstās tieši tajā, ka mīlu Dievu un līdz ar Dievu arī citu cilvēku, kuru konkrētajā brīdī varbūt nemaz nepazīstu vai pret kuru nejūtu simpātijas. Tāda mīlestība var tikt realizēta vienīgi tad, ja tās izejas punkts ir intīma tikšanās ar Dievu, tikšanās, kas kļuvusi par gribu vienotību un kura modina arī jūtas. Tieši tad es mācos lūkoties uz citu personu ne tikai vienīgi ar savām acīm un caur manām jūtām, bet arī no Jēzus Kristus perspektīvas. Viņa draugs ir mans draugs. Pārvarot to, kas otrā cilvēkā ir ārējs, es pamanu viņa dziļās iekšējās gaidas uz mīlestības žestu, uz uzmanības veltīšanu, ko es nevaru viņam sniegt tikai ar šiem mērķiem paredzēto organizāciju starpniecību, akceptējot to varbūt vienīgi kā politisku nepieciešamību. Es lūkojos ar Kristus acīm un varu dot otram daudz vairāk, nekā ārēji saredzams - viņam nepieciešamo mīlestības skatienu.” (Deus caritas est, 18)

“Viņa draugs ir mans draugs” – šī ir apustuliskās aktivitātes sirds. Es vēlos citiem dot to, ko Jēzus ir devis man, un es gribu tā darīt, jo Jēzus vēlas, lai es to darītu. Evaņģelizācija nekad nav mehāniska; tā nekad nav tehnokrātiska. Tā ir saistīta ar cilvēkiem un attiecībām un dzīvošanu Dievā, kurš ir klātesošs tajā visā.

“Visi cilvēki kāro atstāt paliekošas pēdas. Bet kas tad paliek? Nauda nē. Pat ēkas nē, un grāmatas nē. Pēc kāda noteikta laika, īsāka vai garāka, visas lietas aiziet zudībā. Vienīgā lieta, kas paliek mūžīgi, ir cilvēka dvēsele, mūžībai Dieva radītā cilvēka persona. [..] Te parādās kristieša, apustuļa dzīves dinamisms: Es izvēlējos jūs, lai dotos tālāk. Mums jābūt atdzīvinātiem ar svēto nemieru; nemieru nest ikvienam ticības dāvanu, Kristus draudzību. Patiesi, mums tika dāvātas Dieva mīlestība un draudzība, un tādēļ mums tajās jādalās ar citiem. Mēs esam saņēmuši ticību, lai dotu to citiem. [..] Un mums jānes augļi, kuri nezudīs.” (kardināla J. Racingera 18.04.2005. homīlija).

Spiritualdirection.com
Tulk.: D.B.