Galvenā uzmanība daudzajās diskusijās par draudžu apvienošanu bija saistīta ar svētdienas Svētās Mises nodrošināšanu. Nenoliedzami, tas ir svarīgi un ticīgajiem ir jābūt iespējai svētdienā piedalīties Svētajā Misē. Lai nu kā, bet viena joma, kura bieži iztrūkst šajos apsvērumos, ir kopienas lūgšanu dzīve pārējās nedēļas dienās. Daudzās draudzēs pēc reorganizācijām vairs nav ikdienas Svētās Mises, un tas nozīmē arī to, ka daudzas no mūsu baznīcu ēkām pārējās nedēļas dienās paliek slēgtas un neviesmīlīgas. Ir viegli atmest ikdienas Svētās Mises apmeklēšanas praksi. Daudzviet par šo dievkalpojumu atcelšanu vispār nav celti iebildumi, nav ne miņas no vēstulēm bīskapam vai dusmām, kas tiek piedzīvotas, ja nākas zaudēt svētdienu dievkalpojumus. Taču mēs patiesi esam nopietnās briesmās, ja lēmumu pieņemšanās fokusējas tikai uz to, lai būtu nodrošinātas svētdienas, nenovērtējot ikdienas Svētās Mises svarīgo ieguldījumu mūsu draudzes dzīvē un misijā. Kaut arī mūsu nedēļas vidus Svētās Mises var piesaistīt tikai skaitliski nelielu daļu no svētdienā sanākošās draudzes, šie nedaudzie tomēr nodrošina stingru lūgšanu pamatu, uz kura ir būvēta visa kopienas dzīve. Klusie un pieticīgie ikdienas dievkalpojumi ir dārgums, kurus ir risks pazaudēt, apdraudot visu draudzes dzīvi. Es domāju par Svētā Bernarda vārdiem: “Tu iegūsi vairāk no vienas vienīgas Svētās Mises, nekā izdalot visu savu bagātību trūkumcietējiem vai dodoties svētceļojumā uz kristietības pašām svētākajām svētnīcām.” (Svētais Bernards, 1090-1153) Lai gan manā draudzē tie, kas apmeklē ikdienas Svēto Misi, ir tikai daži pēc skaita, taču viņi ir tie, kas parasti uztur baznīcu. Viņi ir tie cilvēki, kurus es saukšu palīgā, kad kaut ko vajag izdarīt. Viņi ir tie, kas tīra baznīcu, vada katehēzes, plāno pasākumus un pārvalda finanses. Viņi ir arī tie, kuri ar savu finansiālo pienesumu un atbalstu sedz draudzes izdevumus. Ikdienas Svētā Mise ir stiprinājusi viņus un palīdzējusi viņiem augt ticībā. Ikdienas Svētā Mise ir palīdzējusi viņiem attīstīties arī attiecībās ar kopienu. Kaut arī daudzi cilvēki nevar formulēt to tieši šādā veidā, ikdienas Svētā Mise ir bijusi daļa no neskaitāmu draudzes līderu un darītāju formācijas. Kas aizvieto šo iespēju draudzēs, kur ikdienas dievkalpojumu nav vai arī tie ir sadalīti starp vairākiem centriem? Cilvēki ierodas uz ikdienas Svētajām Misēm gadījumos, kad viņus piemeklējušas personīgās krīzes, smagi zaudējumi vai skārusi tuvu cilvēku nāve. Nupat, pagājušajā nedēļā sieviete atnāca uz Svēto Misi, jo pēkšņi bija nomiris viņas tēvs. Viņa nav parastā darba dienu Svēto Mišu apmeklētāja, bet ieradās tāpēc, ka zināja, ka viņai tik vajadzīgajā brīdī tur būsim mēs un Jēzus būs klātesošs Vissvētākajā Sakramentā. Tas, ka ik dienu notiek Svētā Mise, pauž to, ka baznīca ir pieejama cilvēkiem. Tāpēc tam ir arī misionāriska nozīme. Kad draudzes tiek apvienotas, maz tiek domāts par to, kas aizvietos ikdienas Svēto Misi. Nevar īsti aizvietot pavēli “darīt to, ko Viņš mums saka”, un tas ir bēdīgi, ka draudzes ir zaudējušas šo nenovērtējamo iespēju kopienai sanākt kopā. Kāpēc tad, kad draudzes ir apvienotas, cilvēki netiek aicināti pulcēties kopā uz rīta lūgšanu vai lūgties Vissvētākā Sakramenta priekšā konkrētos laikos un pastāvīgi? Mūsdienās tik daudz katoļu izturas pret savu ticību kā pret svētdienu nodarbi, kas iederas starp izbraucieniem uz lielveikalu vai bērnu futbola spēlēm. Ikdienas Svētā Mise, izziņota uz informācijas lapiņām vai ziņojumu dēļa, sniedz klusu liecību par nepieciešamību pēc ticības, kas stiepjas visas nedēļas un visa atlikušā mūža garumā. Ar to, ka mums Svētās Mises ir vienīgi nedēļas nogalēs, mēs nostiprinām viedokli, ka pastāv iespēja būt tikai svētdienas katolim. Tāpat nevajadzētu novērtēt par zemu tā visa garīgo dimensiju. Ikdienas Svētā Mise ir kā draudzes sirdspuksti. Pat ja mēs esam skaitliski maz un sirdsdarbība šķiet vāja, saņemtās svētības priekš visas kopienas ir ļoti nozīmīgas. Es ceru, ka lielā dāvana – ikdienas Svētā Mise – var tikt novērtēta, kamēr vēl nav par vēlu. Catholicherald.co.uk
Tulk.: D.B. | 
