To aizmirstot, nevaram saprast dažas pretrunas, kas pēc būtības nav pretrunas, bet atbilst paša Dieva pedagoģijai. Dievs ir taisnīgs un žēlsirdīgs. Dievs brīdina un mierina. Dievs dziedina un salauž grēcinieku. Lūk, tikai daži šķietamu pretrunu piemēri, bet ir būtiski tos pamanīt un izprast, lai pareizi uztvertu šīsdienas Evaņģēlija fragmenta vārdus, kas otrajā Adventa svētdienā mūs sasniedz, sacīti ar Jāņa Kristītāja muti: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu!”; “Saucēja balss tuksnesī: gatavojiet Kunga ceļu, dariet taisnas Viņa takas!”, no vienas puses, un, no otras: “Jūs, odžu dzimums! Kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības? Nesiet tad atgriešanās cienīgus augļus!” – un vēl: “Ikviens koks, kas nenes labus augļus, tiks nocirsts un iemests ugunī.” Šie pēdējie ir patiešām baisi vārdi, kas var izraisīt vienā dziļas pārdomas, otrā bailes un viņu paralizēt, bet vēl citam likt uztvert visu kristietību apokaliptiskā un traģiskā veidā. Šie vārdi ir jālasa visa Evaņģēlija kontekstā, lai pareizi izprastu, ko īsti tie nozīmē.
Adventa laikā esam aicināti iziet no savas vienaldzības un iestigšanas ierastajā dzīvesveidā, ko bieži vien raksturo samierināšanās ar ļaunumu vai ar minimālismu kristīgajā dzīvē. Adventa laiks aicina paraudzīties uz mūsu kristīgo dzīvi dinamiski – kā uz procesu, kuram jāvirzās uz kristīgo pilnību un kuram nepietiek ar minimumu; uz procesu, kurš atceras paša Kristus Kalna sprediķī teiktos vārdus “Esiet svēti, kā jūsu Debesu Tēvs ir svēts” (Mt 5, 48), kas atbilst Vecās Derības aicinājumam “Esiet svēti, jo Es esmu svēts – Es, Kungs, jūsu Dievs” (Lv 19, 1).
Adventa laiks mudina padomāt par to, kas mums ir “jāizmet ārā”, jāsadedzina. Katram cilvēkam ir savs iekšējais sirds dārzs, bet bieži vien tajā aug nezāles, ir cieti akmeņi un pat dzīvo čūskas, ērces un tarakāni. Tie ir tā saucamie septiņi netikumi, kurus ir īpaši izcēlis svētais Gregors Lielais un kurus sauc: lepnība, mantkārība, skaudība, dusmas, nešķīstība, negausība, slinkums jeb acēdija. Šos netikumus sauc par galvenajiem, jo tie ir kā galva daudzām citām vājībām, tie ir kā durvis nāvīgam grēkam. Varam arī vadīties pēc Vēstules galatiešiem, kurā apustulis Pāvils runā par darbiem, kas ir nevis no Svētā Gara, bet no miesas; proti, ir runa par cilvēka sirdi, kas neļauj, lai to vadītu Dievs Svētais Gars. “Bet miesas darbi ir zināmi, tie ir: netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpošana dievekļiem, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, nesaticība, šķelšanās, skaudība, dzeršana, pļēgurošana un tām līdzīgas lietas. Par tām es jums iepriekš saku, kā biju jau sacījis, ka tie, kas tādas lietas dara, Dieva valstību neiemantos.” (Gal 5, 19-21)
Adventa laiks ir domāts tam, lai mēs katrs apstātos un ieskatītos sevī. Senajā Grieķijā virs ieejas Apollona templī Delfos varēja lasīt vārdus: “Pazīsti pats sevi!” Tas nozīmē, ka ikviens cilvēks, kurš nāca meklēt reliģisku palīdzību, bija aicināts apzināties, kas viņš pēc būtības ir, – tikai mirstīga, ierobežota būtne. Sokrāts to iztulkoja, skaidrojot, kā kļūt par saprātīgu cilvēku, – proti, atsakoties no sava egoisma un narcisisma. Kristieši šo Delfu orākulu ir izmantojuši, tulkojot to šādi: tas ir aicinājums pazīt sevi kā Dieva bērnu, kurš ir radīts pēc Viņa attēla un līdzības un kuru Dievs ir tā mīlējis, ka ir atdevis savu Dēlu, lai viņu izglābtu. Jānis Pāvils II enciklikā Fides et Ratio par ticību un prātu pasvītro, ka tas šodien liek uzdot jautājumu par patiesību. Šodien, kad dzīvojam relatīvisma laikmetā, kad jebkura atziņa ir tikai viedoklis, patiesības jautājums ir ārkārtīgi būtisks. Konkrēti tas nozīmē to, ka Adventa laikā mums ir biežāk jājautā un jāmeklē augstākais mūsu dzīves mērs, pēc kura mēs vadāmies un saskaņā ar kuru atceramies, ka Kristus ir patiesība, ceļš, dzīvība (sal. Jņ 14, 6).
Bet kā atrast ceļu, patiesību un dzīvību? Adventa laikā esam aicināti veltīt vairāk laika tam, lai atvērtu Svētos Rakstus un ļautu, lai tie mūs uzrunā. Lasīsim tos uzmanīgi! Praktizēsim lectio divina! Šīsdienas otrajā lasījumā, fragmentā no Vēstules romiešiem apustulis Pāvils raksta: “Viss, kas agrāk ir rakstīts, ir rakstīts mūsu pamācībai, lai ar pacietību un iepriecinājumu, ko nes Raksti, mēs uzturētu cerību.” Lasot Svētos Rakstus un meklējot to satura nozīmi, mēs iegūsim Dieva atklāto gudrību, kas apgaismos mūsu cilvēcisko prātu, atklājot tam lietu pilnīgo būtību un pamācot iet pa dzīvības ceļu, ieliekot mūsu sirdī cerību. Patiesībā Svētie Raksti ir visizcilākā cerības grāmata, kas cilvēku iedrošina iet tālāk savas dzīves ceļā, virzoties pretī mūžīgajai svētlaimei. Šī pārliecība palīdz piecelties pēc kritiena un neļauties izmisumam, jo ir izskanējuši Dieva žēlsirdīgā taisnīguma vārdi, ka Viņš nevēlas grēcinieka nāvi, bet gan to, lai ikviens cilvēks atgrieztos (sal. Ez 33, 11). Šādā gaismā mums ir jāuzklausa bargie Jāņa Kristītāja vārdi, ko lasām šajā svētdienā. Nekad nedrīkstam aizmirst Kristus aicinājumu: “Nāciet pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs atspirdzināšu. Ņemiet manu jūgu uz sevis, mācieties no manis, jo Es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi; tad jūs atradīsiet mieru savai dvēselei. Jo mans jūgs ir maigs, un mana nasta viegla.” (Mt 11, 28-30) Mieramtuvu.lv |
