Tiem, kuri Adventa sākumā apņēmās šo liturģisko laiku pavadīt atbilstoši, bet tas kaut kā nav sanācis, šī ir lieliska iespēja ne vien piesēsties pie Dieva Vārda galda, bet vēl arī paspēt ieturēt veselīgu maltīti. Savukārt tiem, kuri no pirmās dienas ir cītīgi sekojuši Rakstu vārdiem, šis varētu būt laiks liel(isk)am desertam.
Labi sagatavotām konferencēm, rekolekcijām, pasākumiem, izstādēm, projektiem u. c. parasti ir kāds leitmotīvs, kāda kopīga tēma, kas palīdz gan organizētājiem, gan dalībniekiem nenovirzīties no mērķa un nonākt līdz daudz dziļākai lietas izpratnei. Reizēm tas var būt vesels teikums, bet vislabāk, ja tas ir viens vai daži vārdi, kas viegli paliek atmiņā. Un, šķiet, šīs svētdienas lasījumi mums sniedz šādu moto, lai mēs varētu ne tikai ik dienas arvien dievbijīgāk gatavoties Dieva Dēla, mūsu Pestītāja, atnākšanas svinībām, bet arī, pazinuši Kristus, Dieva Dēla, cilvēktapšanu, ar Viņa ciešanām un krustu tikt ievesti augšāmcelšanās godībā (skat. Mises ievada un noslēguma lūgšanas). Protams, ka runa ir par Kristus vārdu vai, pareizāk sakot, aprakstu Emanuēls – “Dievs ar mums”.
Šī frāze ir spējusi iedvesmot neskaitāmas cilvēku paaudzes doties cīņā par taisnīguma uzvaru, aizstāvot savu tautu un zemi. No vēlīnās Romas impērijas Nobiscum Deus!, Prūsijas Gott mit uns! un Krievijas Съ нами Богъ! līdz mūsdienām tā tomēr bieži vien tiek izmantota kā kaujas sauciens, dodoties arī netaisnīgos karos, piesaucot Dieva vārdu nelietīgi vai vismaz nevietā. Piemēram, uz KHL kādreizējās kaušļu komandas “Vitjaz” spēlētāju krekliem joprojām ir rakstīts С Hами Бог. Kā varam pārliecināties, lasot Bībeli, vēstures grāmatas vai klausoties sporta ziņas, ar Dieva vārda piesaukšanu vien nepietiek. Kari ir izkaroti, impērijas ir sabrukušas, un rezultātu tabulā var lasīt, ka šā gada 9. oktobrī “Dinamo Rīga” hokejisti pamanījās satriekt “Vitjaz” ar sauso uzvaru 4:0…
Ideja vai, pareizāk sakot, atklāsme “Dievs ar mums” ir vienlaicīgi provokatīva, spēcīga un skaista. Tā atgādina, ka, pat ja mēs gaidām Mesijas atnākšanu, Viņš nav atnācējs. Viņš jau te mājo. Šī ir Viņa pasaule, kurā ienācēji esam mēs. Vai Kristus Dzimšanas svētki nav par to, ka piedzimst jau deviņus mēnešus iepriekš cilvēktapušais Dievs? Viņš jau te bija – mēs tikai piedzīvojām Viņa atklāšanos. Un, protams, Viņš te arī paliek. Lai nu kā, bet doma, ka Dievs ir ar mums, nemaz nav tik pašsaprotama. Betlēme, Nācarete, Jeruzaleme ir tālu, un tas bija sen. Bet, kad cenšamies iztēloties Jēzu staigājam pa Purvciemu, ēdot hotdogu, dzerot kafiju, izmantojot sabiedrisko transportu vai labprāt ļaujot, lai kāds no mācekļiem uzņem selfiju ar Viņu, tas šķiet gandrīz vai zaimojoši.
Un tomēr “Dievs ar mums” ir viena no svarīgākajām domām, kas ir jāpatur prātā vienmēr, ne tikai šo svētdien vai šonedēļ. Vispirms, līdzīgi kā 124. psalmā, mēģināsim iztēloties, kā būtu, ja Kungs nebūtu bijis ar mums… Tad pāriesim pie pateicības par to, ka šāda iznīcinoša situācija cilvēci nekad nav piemeklējusi – Visumā nav tādas vietas un vēsturē nav bijis tāda mirkļa, kur/kad Dieva nebūtu. Un tad pāriesim pie konkrētiem soļiem, lai Dieva klātbūtni piedzīvotu visā pilnībā: mainīsim savu lūgšanu, lai tajā būtu mazāk vārdu, bet vairāk klātbūtnes; mainīsim attieksmi pret sevi, apzinoties, ka esam Dieva svētnīca; sapratīsim, ka Dievs mājo arī jebkurā cilvēkā; steigsimies ar savu dzīvi un vārdiem atklāt pasaulei šo visiepriecinošāko vēsti no visām – Dievs ir ar mums! Mieramtuvu.lv |
