Koncila mērķis – Baznīcas garīgās dzīves atjaunošana Varbūt kāds varētu jautāt – kāpēc vispār šodien tādi dokumenti ir vajadzīgi? Vispirms tāpēc, ka mēs dzīvojam vienotībā ar vispārējo Baznīcu, katolisko Baznīcu un bieži vien aizmirstam, ka tā ir Kristus Miesa, kurā mājo Svētais Gars un caur kuru Kristus ir klātesošs. Lasīt Baznīcas dokumentus nozīmē nezaudēt šo apziņu un jautāt – ko Svētais Gars ir gribējis teikt Baznīcai caur šo koncilu, kurā pulcējās vairāk nekā 2500 bīskapu no visas pasaules (starp viņiem bija arī Latvijas bīskapi trimdā un jauniesvētītais bīskaps J. Vaivods (1965. g.)), lai pārdomātu – kā mūsdienās nodot tālāk Kristus Labo vēsti. Pēdējā gadsimta laikā pasaule ir ļoti strauji mainījusies, notikuši traģiski kari, cilvēki apguvuši jaunas tehnoloģiskas iespējas, augusi labklājība. Bet kopā ar attīstību nācis arī ateisms, teorētiskais – ko sludināja komunisti, un praktiskais – ko veicināja patērētāju sabiedrības mentalitāte, kas veido kultūru, kurā cilvēks pat tad, ja tic, dzīvo tā, it kā Kristus un Baznīcas nebūtu. Tāpat arvien vairāk parādījās kritiskā domāšana, kas skāra arī ticīgos ļaudis. Baznīca saprata, ka ir jāatjaunojas, lai uzrunātu moderno cilvēku. Pāvests Jānis XXIII, izsludinot koncilu, runāja par atjaunotni. 1965. gadā kardināls J. Vaivods koncila jēgu raksturoja šādi: ”Koncila darbības mērķis ir Baznīcas garīgās dzīves atjaunošana, vispārējās cilvēka labklājības, miera un laimes veicināšana. Par miera nostiprināšanu, par pasaules pasargāšanu no jauna kara šausmām koncilā runāja daudzi tā dalībnieki, izcili katoļu Baznīcas pārstāvji.“ Līdzdalības principa attīstīšana Baznīcā un pasaulē Pāvests Jānis XXIII, atklājot koncilu, uzsvēra, ka Baznīcas tēvi ir sapulcējušies, lai pasaulei parādītu ceļu grūtībās, to darot ar maigumu, žēlsirdību un labestību kā mīloša māte. Koncila tēvi vēlas parādīt Kristu kā Patiesību un Ceļu, nenosodot, bet pievelkot. Viņi vēlas gan tuvināt kristīgo atklāsmi katram cilvēkam Baznīcā, gan arī uzsākt dialogu ar neticīgo pasauli, citu konfesiju kristiešiem un citu reliģiju ticīgajiem. Tāpēc līdzdalība ir viena no būtiskākajām kategorijām, kuras gaismā varam lasīt koncila pienesumu, kā par to runāja nākamais pāvests Jānis Pāvils II pēc atgriešanās no koncila. Koncils vēlējās attīstīt līdzdalības principu Baznīcā un pasaulē. Baznīca saprata, ka nevar stāvēt malā, nošķirta no pasaules aizstāvēšanas pozīcijas, jo pasaule attīstās bez viņas. Cilvēku domāšana bija atrauta no kristīgās Atklāsmes. Baznīca vairs nedrīkstēja palikt sakristejā, tai bija jādodas satikt sabiedrību. Koncils šim jautājumam ir veltījis vienu no saviem svarīgākajiem dokumentiem – ”Gaudium et spes” („Prieks un cerība”). Tas ir aktuāls vēl šodien un var kļūt par iedvesmu daudziem kristiešiem. Tagad, kad dokuments ir pieejams latviešu valodā, tajā katrs kristietis un labas gribas cilvēks var smelt domas, pēc kurām vadīties, ceļot humānāku sabiedrību. Līdzdalība pasaules procesos, vedot cilvēci pie patiesības, labā un skaistā, pieprasīja Baznīcai sevi no jauna labāk saprast un atjaunot veidu, kā runāt par Kristu. Arī šeit līdzdalības kategorija palīdz saprast koncila devumu Baznīcas izpratnē. Dokuments ”Lumen Gentium” („Pasaules gaisma”) izceļ Baznīcu kā noslēpumu. Tā vispirms nav jāsaprot kā organizācija ar noteiktu struktūru, kura funkcionē pēc šīs pasaules loģikas, kaut reizēm, no malas skatoties, tā var likties. Baznīca bieži tiek reducēta tikai kā hierarhija, kurai, protams, ir sava vērtība un ko Kristus ir vēlējies, bet Baznīcas tēvi uzsver, ka tā ir jāsaprot dziļāk. Baznīcu veido dzīvie akmeņi – visi kristīgie locekļi, kas piedalās Baznīcas dzīvē. Eiropa kļuvusi par misiju zemi Tāpēc par Baznīcu tiek runāts kā par komūniju, prasot katra tās locekļa dalību Baznīcas dzīvē un iesaistīšanos arī tiešā Evaņģēlija vārda sludināšanā. Tas lajiem dod iespēju ciešāk piedalīties Baznīcas attīstībā. Parādās arī jauni veidi, kā par Kristu liecināt ārpus draudzēm. Jaunās kustības vieno cilvēkus, kuri atsaucas uz zināmu harizmu, lai sasniegtu cilvēkus, kuri nenāk uz baznīcu. Priesterus nedrīkst atstāt vienus evaņģelizācijas darbā, jo Baznīcas dzīve nereducējas tikai ar sakramentu svinēšanu, pat ja tā ir Baznīcas dzīves centrā. Bet tādēļ, ka lielākā daļa cilvēku nenāk uz baznīcu, jādodas viņus meklēt, un tas ir jādara mums visiem gan ģimenē, darbā, gan visā sabiedrībā. Sv. Jānis Pāvils II pasvītro, ka Eiropa ir kļuvusi jaunā misiju zeme, kas ir jāevaņģelizē, un tieši tāpēc koncils meklē jaunus ceļus, lai sasniegtu mūsdienu cilvēku. Pirms Francijas revolūcijas, kad vēl valdīja kristīgais sabiedrības modelis, priesteris bija galvenā persona, kura visu diriģēja, un tad varēja iztikt bez laju palīdzības. Cilvēks savu pilnīgo identitāti atrod Kristū Koncils no jauna atklāja vispārējo priesterību, kurā līdzdalīgs ir ikviens kristietis, un atgādina, ka katrs ir aicināts svētdarīt savu dzīvi un darbu, aktīvi piedaloties gan Baznīcas, gan sabiedrības dzīvē. Iestiprināšanas sakraments ir jāsaprot kā Vasarsvētku sakraments, kas ikvienu sūta pasaulē sludināt Evaņģēlija prieku. Tieši tāpēc priesteri apdomīgi ir aicināti sadarboties ar lajiem, veicināt viņu piedalīšanos arī garīgajā draudzes dzīves attīstībā, neslāpējot Svētā Gara jaunās iedvesmas, kas parādās kristiešu vidū. Koncils arī atgādina, ka aicinājums uz svētumu nav domāts tikai konsekrētajiem ļaudīm, mūkiem un mūķenēm, bet visai tautai, jo tā ir konsekrēta ar Kristības un Iestiprināšanas sakramentiem, tāpēc aicināta uz mīlestības izcilību. Tikai Kristū cilvēka noslēpums atrod savu galīgo atbildi. Modernais laikmets nolika cilvēku sabiedrības centrā. Franču revolūcija uzsvēra cilvēka brīvību, brālību starp cilvēkiem un vienlīdzību. Bet cilvēks sevi sāka vērtēt neatkarīgi no Dieva, ieslēdzot sevi ierobežotā cilvēka vīzijā. Koncils parāda, ka Dievs un cilvēks nav jānoliek pretstatā. Dievs neapdraud cilvēka brīvību. Tieši otrādi. Ja cilvēks saprot, ka ir aicināts piedalīties dievišķajā dabā, dzīvojot komūnijā ar Kristu un kļūstot kā Kristus, tad viņš ir sapratis savu un katra cilvēka izcilo cieņu. Tāds cilvēks būs spējīgs uzsākt dialogu ar citiem, nezaudējot savu identitāti. Dieva Vārda un Tradīcijas vienotība Koncils atgādina, ka arvien vairāk jāapzinās kristietības būtība, lai kristietis varētu attīstīties kā jauna būtne Kristū. To var tad, ja vispirms atgriežamies pie labākas izpratnes par dievišķo Atklāsmi. Bieži vien notika konfrontācija starp tiem, kas akcentēja tradīciju, un tiem, kas uzsver rakstīto Dieva Vārdu. Teoloģijā Svētie Raksti vairs nebija dvēsele, bet tikai apstiprinājums paustajām idejām. Arī ticīgā tauta Svētos Rakstus neuzskatīja par būtiskiem ikdienas garīgajā un morālajā dzīvē. To varam novērot arī šodien, jo ticīgā tauta reizēm vairāk tic privātām atklāsmēm nekā Kristus Atklāsmei evaņģēlijos. Koncils šo problēmu risina, pasvītrojot, ka Dievs Sevi ir atklājis un pilnībā komunicējis Kristū. Kristus ir patiesais Dieva Vārds, kas ir pamats Svētajiem Rakstiem un Tradīcijai. Svētos Rakstus nevar lasīt, aizmirstot, ka tie nāk no viena avota – Kristus, tāpat nedrīkst mazvērtēt Tradīciju, kas, Svētā Gara iedvesmota, interpretē apustulisko mantojumu. Nedrīkstam uzlūkot Tradīciju neatkarīgi no Svētajiem Rakstiem. Ņemot vērā Dieva Vārda centralitāti un nepieciešamību apzināties kristieša identitāti, šajā apziņā augot, Baznīca nolēma uzsākt liturģisko reformu. Tā ticīgajiem palīdz pilnīgāk piedalīties Sv. Mises svinēšanā, tur atrodot stiprinājumu savai ticībai, izprotot un labāk piedzīvojot Euharistiju kā mīlestības sakramentu. Visa dzīve kļūst par liturģiju, ja kristietis, aktīvāk piedaloties Svētajā Misē, saņem spēku, kas izriet no Euharistijas. Diemžēl neesam vienoti. Kristus Miesa ir sadalīta un ievainota. Koncils apzinās, ka ir pienācis laiks, lai atjaunotu Baznīcas vienotību, dziedinot laika cirstās brūces, kas ievaino Kristus Baznīcu. Koncils aicina visus kristiešus meklēt ceļus, kurus ejot, kādu dienu būtu iespēja Svēto Liturģiju svinēt kopā, sniedzot pasaulei kopīgu mīlestības liecību. Koncils ir patiesi liela žēlastība, ko Dievs ir dāvājis mūs laikmetam, lai mēs kā kristieši labāk saprastu mūsu uzdevumu mūsdienu pasaulē un arī Latvijā. Katrs ir aicināts kļūt par mīlestības liecinieku tur, kur dzīvo, strādā, lai tuvotos Kristum, ieejot Evaņģēlija priekā. Laikraksts "Nāc", Nr. 94 |
