Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Cik mums būtu jādomā par savu pagātni?
28.01.2017 pl. 14:56
Pr. Maikls Šmics (Michael Schmitz)* atbild uz jautājumu: Cik lielu vērību man būtu jāpievērš savai pagātnei? Man ir teikts, ka man ir jāaizmirst pagātne un jāvirzās uz priekšu, tomēr šķiet, ka tājā slēpjas kas vairāk?

Kad runa ir par pagātni, daudziem no mums ir kārdinājums iekrist vienā no diviem slazdiem: vai nu mēs izvēlamies ignorēt pagātni, vai arī dzīvot pagātnē. Tomēr abas šīs izvēles traucēs mums sasniegt vienu no dzīves gala mērķiem – kļūt gudriem.

Kļūšana gudriem ir viens no labi nodzīvotas dzīves mērķiem. Daudz svarīgāka nekā bauda, daudz noturīgāka par fitnesu un daudz sasniedzamāka par bagātību, gudrība ir nezūdoša, visiem pieejama un cilvēka dabai piemītoša.

Lai nu kā, bet izsenis par gudrību tiek uzskatīta divu lietu - patiesības un pieredzes – iegūšanas.

Mēs ignorējam pagātni, ja neapstājamies, lai pienācīgi novērtētu un izprastu visu, ko esam piedzīvojuši.

Kad mēs nespējam atzīt to, kā mūsu lēmumi ir ietekmējuši mūsu dzīvi un citu cilvēku dzīves mums apkārt, un kad mums neizdodas atpazīt to, kā citu cilvēku lēmumi ir ietekmējuši mūsu pašu dzīves, rodas īssavienojums vienā no būtiskākajiem pieugšanas gudrībā elementiem.

Ignorēt kāda pagātni var būt absolūti postoši labai dzīvei. To mēs varam ieraudzīt vai nu paši savā pieredzē, vai mums līdzās esošo cilvēku pieredzē. Mēs katrs noteikti pazīstam kādu personu, kura pastāvīgi iet uz randiņiem ar vienu “nejēgu” pēc otra. Tā vietā, lai macītos no savas pagātnes, šī persona ne vien turpina satikties ar nejēgām, bet pat tiekas ar viena un tā paša veida nejēgām! Uz šiem cilvēkiem es gribētu attiecināt citātu: “Nekas nenotiek nejauši. Dažreiz notikušā iemesls ir tas, ka tu sastrādā muļķības un pieņem nepareizus lēmumus.” Tas var likties skarbi teikts (lai gan, protams, ar to drīzāk ir domāts bezrūpīgā veidā norādīt uz tendenci izdarīt muļķīgas izvēles), bet bieži vien tā ir patiesība par tiem, kas atsakās atzīt pagātni.

Ja gudrība ir patiesības un pieredzes apvienojuma rezultāts, tad, lai kļūtu gudrs, ir jāskatās uz savu pagātni un tā jānovērtē. Tas ir viens no pārsteidzošajiem labumiem, ko iegūstam, regulāri izmeklējot sirdsapziņu.

Vēl daudz vairāk par “sirdsapziņas izmeklēšanu” es vēlētos ieteikt to, ko dēvē par “apziņas eksāmenu”. Var izklausīties, ka tas ir viens un tas pats, tomēr ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs. Ar apziņas eksāmenu mēs vismaz reizi dienā apstāsimies un pārskatīsim savu dienu. Sākdami ar lūgumu Svētajam Garam pēc vadības, mēs ejam cauri mūsu dienai, meklējot tajā brīžus, kad Dievs tajā ir bijis klātesošs. Patiesībā, mēs meklējam to, kādā veidā Dievs uz mums ir runājis caur šo dienu vai svētījis mūs šajā dienā. Pēc tam, kad esam novērtējuši Dieva klātbūtni un darbību, mēs pateicamies Dievam. Tad mēs pārskatām savu dienu vēlreiz, pievēršot uzmanību visām tām reizēm, kad Dievs ir mēģinājis runāt uz mums vai aicinājis mūs rīkoties, bet mēs esam pateikuši “nē” Dieva aicinājumam. Pēc šī atskata un šo reižu novērtēšanas mēs to nožēlojam (mēs lūdzam Dievu piedot mums un pieņemam lēmumu turpmāk pievērsties Viņam vairāk).

Šis paņēmiens, regulāri atkārtots, palīdzēs personai pieaugt gudrībā. Tā vietā, lai “imitētu rosību” un pašplūsmā dreifētu pa dzīvi, mēs sāksim virzīties cauri dzīvei apzināti un mērķtiecīgi. Mūsu izvēles (gan labās, gan sliktās) varēs kļūt par nepieciešamo degvielu gudrībai un palīdzēs mums iezīmēt vajadzīgo kursu nākotnei.

Mēs izvairīsimies no neiedomājami muļķīgām lamatām, sakot tādas lietas kā “Nenožēlo neko no savas pagātnes. Tā ir izveidojusi tevi par to, kas tu esi tagad.” Tas ir absurds vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas liek pieņemt to, ka esi mācījies no sliktajām un labajām lietām, un tāpēc tagad esi labāks cilvēks. Bieži vien mūsu pieredzes var veicināt to, ka kļūstam vēl ļaunāki un vēl lielāki muļķi. Vienīgi uzlūkojot savu pagātni, izvērtējot savu pagātni, mācoties no savas pagātnes un izdarot korekcijas (t.i. nožēlojot), mums ir iespēja kļūt labākiem un gudrākiem.

Otras lamatas, kurās daudzi cilvēki iekrīt, ir dzīvošana pagātnē. Es runāju par tiem cilvēkiem, kuri atkal un atkal sevi šausta par sen pieņemtiem lēmumiem. Tie ir tie, kuri pat pēc tam, kad mācījušies no pagātnes un visu nožēlojuši, izvēlas turpināt sevi definēt ar savām neveiksmēm (vai saviem sasniegumiem). Ir neiespējami kļūt gudram, ja neizvēlas mācīties no pagātnes, pēc tam atstājot to mierā. Tāpēc, ka gudrībai ir jābūt praktiskai. Un praktiskai gudrībai ir jāspēj pielietot to, ko kāds ir iemācījies tagadējā situācijā, lai dotos uz priekšu vislabākajā iespējamā veidā.

Pēdējais. Ir cilvēki, kuri, kā šķiet, nekādi nevar izrauties no pagātnes. Man ir tikai viens padoms viņiem: smiekli. Smejieties par sevi. Tik daudzi no mums ir iestrēguši pagātnē, jo ņem sevi pārāk nopietni. Tieši šī iemesla dēļ mūs sakropļo katra no reizēm, kad atceramies kaut ko no pagātnē izdarītā sliktā. Kristieši ir tie, kuriem nevajag uztvert sevi tik nopietni. Mēs uztveram Dievu nopietni. Mēs uztveram citus cilvēkus nopietni. Mums jāuztver grēks nopietni. Bet mums nevajag uztvert savu „drāmu“ pārlieku nopietni.

Ja jūs spēsiet sevi uztvert ne tik nopietni, jūs tapsiet brīvi, lai mācītos no pagātnes un nedzīvotu pagātnē.

* - Pr. Šmics ir pusaudžu un jauniešu kalpošanas vadītājs Dulutas diecēzē un Ņūmena centra kapelāns Minesotas universitātē Dulutā.

Thecatholicspirit.com
Tulk.: D.B.
Foto: Flickr.com/Moyan Brenn