Iepazīstieties ar svēto Jāni Bosko. Ja vēlaties, varat cieņpilnā mīlestībā viņu uzrunāt “Dons” (red.: - muižnieku, garīdznieku un cienījamu cilvēku uzrunas forma Itālijā, no lat. val. dominus - "kungs"). Dons Bosko pilnīgi noteikti zina, kam ejat cauri, jo viņš visu savu dzīvi veltīja jaunu, dumpīgu puiku formācijai. Viņš pieņēma simtiem jauniešu no nelabvēlīgām ģimenēm, izglītojot viņus un visu savu enerģiju ieguldot tajā, lai šie puikas kļūtu par goda vīriem, kuri kalpotu lielākam sabiedrības labumam. Tā kā viņa centieni auga plašumā, Jānim Bosko bija vajadzīga citu cilvēku palīdzība. Tas nozīmēja arī jaunu skolotāju sagatavošanu. Savās vēstulēs skolotājiem Jānis Bosko detalizēti izklāsta audzināšanas ‘Preventīvo sistēmu’, kas tiecas noskaņot “skolniekus paklausīt nevis aiz bailēm vai piespiešanas, bet gan aiz pārliecības. Šajā sistēmā jāizslēdz jebkāda spēka lietošana. Tā vietā ikvienas darbības dzinulim jābūt žēlsirdībai.” Te būs 7 padomi, ko svētais Jānis Bosko devis saviem skolotājiem un kas vēl aizvien ir aktuāli mūsdienās, un kas var palīdzēt nogurušajiem vecākiem vai frustrētajiem skolotājiem vadīt bērnus tikumības ceļā: 1) Sodam būtu jābūt galējam līdzeklim Cik bieži manā lielajā audzinātāja pieredzē nācies to atskārst! Nešaubīgi, desmitreiz vieglāk ir zaudēt pacietību un piedraudēt puikam, nekā sevi kontrolēt un pārliecināt viņu. Nav šaubu, ka arī mūsu lepnumam daudzreiz patīkamāk ir sodīt tos, kuri pretojas mums, nekā pacietīgi panest viņus ar nelokāmu laipnību. Svētais Pāvils bieži vaimanāja par to, ka daži konvertīti pārāk ātri atgriezušies atpakaļ pie saviem senajiem paradumiem, tomēr viņš pacietībā panesa to tik aizrautīgi, ka tas bija apbrīnojami. Tāda veida pacietība mums vajadzīga darbā ar jaunatni. 2) Audzinātājam jācenšas, lai audzēkņi viņu mīl, ja viņš vēlas iemantot viņu respektu. Kad viņam tas būs izdevies, tad kā labvēlības zīme kalpos soda atlaišana, kas audzēkņu starpā no jauna iekvēlinās savstarpēju sacensību, atjaunos drosmi un nekad nepazemos. Katram audzinātājam jācenšas būt mīlamam, ja viņš vēlas, lai no viņa baidās. Viņš šo izcilību sasniegs, ja skaidri pateiks vārdos, un vēl jo vairāk savos darbos, ka visas viņa rūpes un gādība ir vērstas tikai uz viņa audzēkņu garīgo un laicīgo labklājību. 3) Izņemot ļoti retus gadījumus, sodus un rājienus nevajadzētu izteikt publiski, bet gan privāti, aiz slēgtām durvīm un savrup no citiem. Mums vajadzētu viņiem norādīt uz kļūdām tēva pacietībā. Nekad, cik vien tas iespējams, nerāt publiski citu acu priekšā, bet privāti, vai kā saka – in camera caritatis* – nost no citu acīm. Vienīgi gadījumos, kad jānovērš vai jāizlīdzina nopietns skandāls, es pieļauju publiskus rājienus vai sodīšanas. 4) Kādu jebkādā veidā sist, likt tupēt uz ceļiem mokošā pozā, raut aiz ausīm - šie un citi līdzīgi soda veidi pilnīgi jāizslēdz. Likums to aizliedz, un šādi sodi stipri aizkaitina puikas un pazemina audzinātāja reputāciju. 5) Audzinātājam jāpārredz, vai disciplīnas noteikumi ar atlīdzībām un sodiem ir savstarpēji saistīti un tie ir darīti zināmi skolniekiem; tā, lai neviens nevar attaisnoties ar to, ka nav zinājis, kas ir atļauts vai aizliegts. (Citiem vārdiem sakot, bērniem ir nepieciešamas robežas un labi jāievēro tās. Darot kaut ko uz labu laimi, neviens nejūtas droši un vienmēr cietīs neveiksmi.) 6) Esiet prasīgi, kad tas ir pienākuma jautājums, nelokāmi, tiecoties uz labo, drosmīgi ļaunā novēršanā, bet vienmēr lēnprātīgi un apdomīgi. Es galvoju, ka īsti panākumi var rasties vienīgi no pacietības. Nepacietība skolniekos iedveš tikai riebumu, un labāko starpā izplata neapmierinātību. Ilgā pieredze man mācījusi, ka pacietība ir vienīgais līdzeklis, pat pašos ļaunākajos nepaklausības un uztveres trūkuma gadījumos puiku starpā. Dažreiz, negūstot panākumus pēc daudziem pacietīgiem pūliņiem, es uzskatīju par nepieciešamu ķerties pie bargiem pasākumiem. Tomēr ar tiem nekad neizdevās jebko sasniegt, un beigās es nonācu pie tā, ka žēlsirdība beidzot triumfēja tur, kur bardzība cieta zaudējumu. Žēlsirdība ir panaceja, lai arī tai bieži var būt lēna ārstnieciskā iedarbība. 7) Lai būtu īsti tēvi, darbojoties ar jauniešiem, mēs nedrīkstam pieļaut, ka dusmas aizēno mūsu savaldību. Ja laiku pa laikam tiekam pārsteigti nesagatavoti, ļaujiet mūsu prāta gaišajam rāmumam nekavējoties izklīdzināt nepacietības mākoņus. Paškontrolei jāvalda pār visu mūsu ķermeni – mūsu prātu, mūsu sirdi, mūsu lūpām. Kad kāds pie kaut kā ir vainīgs, uzmodiniet līdzjūtību savā sirdī un lolojiet cerību par viņu savā prātā; tad jūsu norāšana dos viņam labumu. Atsevišķos grūtos brīžos pazemīga lūgšana Dievam ir daudz vairāk noderīga, nekā niknu dusmu izvirdums. Jūsu audzēkņi pilnīgi noteikti negūs nekādu labumu no jūsu nepacietības, un jūs nebūsiet pamācījuši nevienu, kas jūs tādu būs redzējis. * red.: - lat.val. “mīlestības istabā” jeb pārnestā nozīmē “atsevišķā telpā”, “vietā, kur neviens cits neredz” vai “tikai starp mums”, kas nozīmē izteikt draudzīgus pārmetumus, runājot privāti, personiski. Aleteia.org
Tulk.: D.B. | 
