Ar jūsmīgiem aplausiem viņa šogad tika godināta Sanremo mūzikas festivālā, un par viņas brīnišķīgo dzīvesstāstu jau agrāk uzņemta dokumentālā filma „Maria Pollacci, una vita per la vita“ (Marija Pollači, dzīve dzīvībai). Daktere Pollači uzskata, ka viņas darbs ir „visskaistākais pasaulē“ un saka, ka tā „nav profesija, bet gan misija“ (it.val. - non è una professione, è una missione). „Tas ir darbs, kas jādara ar mīlestību, laipnību un meistarību. Kad esmu nostājusies aci pret aci ar mazo, es nedaru darbu. Es mīlu,“ viņa sacīja. „Lai būtu par vecmāti, ir nepieciešama mīlestība, aizrautība un profesionālisms.“ Marija Pollači vēl aizvien atceras gan savu pirmo darbdienu 1945. gada 3. septembrī, gan saņemtā bērna vārdu. Viņu sauc Frančesko, un tagad viņš ir 72 gadus vecs. „Es satiku viņu, kad viņam bija 25 gadi. Es biju Lamamokoņjo, pilsētā Modēnas provincē Itālijā, kur esmu dzimusi. Tur bija svinības, un ļaudis dejoja,“ viņa atceras. „Jauns, izskatīgs vīrietis pienāca pie manis un teica: „Vai man būtu tas gods lūgt uz deju personu, kura pieņēmusi mani?“ Kopš tās reizes mēs tiekamies katru gadu.“ „Arī uz mājām kaut uz mazu brītiņu mani ienāk apraudzīt bērni, puikas un meitenes, kuri dzimuši manās rokās. Esmu ļoti aizkustināta, kad viņi saka, ka esmu viņu otrā mamma,“ viņa teica. Vēl janvāra beigās viņa ņēma dalību dzemdībās Pedavenā Belluno provincē Ziemeļitālijā, kur viņa dzīvo un strādā. Catholicnewsagency.com
Tulk.: D.B. | 
