Mans draugs nav vienīgais man zināmais cilvēks, kurš jūtas tieši tāpat. Pirms vairākiem gadiem, vadot kādas rekolekcijas, satiku sievieti, kura sacīja, ka uz grēksūdzi nav gājusi 20 gadus. Viņas iemesls arī bija nepatīkama pieredze ar priesteri Sakramenta laikā. Ja atceros pareizi, viņš bija rājis par to, ka viņa nenāk biežāk. Es viņai atbildēju ar jautājumu: “Ja Jums ir bijusi slikta pieredze ar ārstu, vai tas Jūs nekad vairs neietu pie ārsta?” Taču pat pēc mūsu sarunas par viņas pieredzi viņa tomēr vilcinājās atgriezties. Mūsu garīgās pavadības tikšanās reize bija īsa, un mums atvēlētais 20 minūšu laiks ātri beidzās, bija pienākusi cita dalībnieka rinda. Tādēļ man nav ne jausmas, vai viņa kādreiz atgriezās pie biktskrēsla. Dažreiz šādās reizēs es jūtos kā ar sasietu mēli. Ne jau tāpēc, ka par cilvēkiem šajās situācijās spriestu kā par sliktiem katoļiem vai arī ka nezinātu kādu noderīgu padomu, kā tikt galā ar šiem bieži sastopamajiem šķēršļiem. Drīzāk gan tāpēc, ka pats pie grēksūdzes eju bieži. Ļoti bieži. Un man tas patīk. Jāatzīst, ka man, protams, to izdarīt ir daudz vieglāk, jo dzīvoju priesteru pilnā mājā, un sevišķi tāpēc, ka mans garīgais pavadītājs ir no manas kopienas. Ja kādreiz jūtos grēka apgrūtināts vai sagrēkojis, man atliek tikai pieklauvēt pie kāda durvīm un paprasīt. No otras puses, tas varbūt nākas pat grūtāk, jo tie ir vīri, ar kuriem kopā dzīvoju un daudzos gadījumos arī strādāju. Pēc tam, kad esi izsūdzējis kādam savus grēkus, nākošajā rītā vari satikt šo biedru pie brokastu galda. Vai redakcijas apspriedē. Taču tas man nekad nav traucējis, jo pieņemu, ka ikviens, kas dzīvo vai strādā kopā ar mani, sen zina, ka neesmu ideāls. Es bieži prātoju, kas mani padara vairāk uz to [grēksūdzi] tendētu par manis iepriekš minētajiem ļaudīm. Es pilnīgi noteikti neesmu svētāks par jebkuru citu - ne par mata tiesu. Arī ne tas, ka man ir mazāk grēku. Varbūt tas ir biežums. Es eju uz grēksūdzi vienreiz mēnesī, ja ne pat biežāk. Esmu pie tā pieradis. Tā rezultātā pazūd jebkādas iedomājamās bailes. Līdzīgi kā cilvēkam, kuram iepriekš bijis bail lidot, nu nāktos lidot 50 reizes gadā, un tad pēkšņi viņš atskārstu, ka lidmašīnā jūtas komfortabli. Viņš zina, ka lidojumā neizbēgami būs turbulence, bet viņš var teikt: “Esmu pie tā pieradis. Un nav tik traki, kā domāju.” Dažreiz bailīgiem katoļiem saku, cik brīnišķīga sajūta ir būt Sakramentā vaļsirdīgam ar Dievu. Vecais arguments pret grēksūdzi, - ka vienmēr jau var savus grēkus tāpat izstāstīt Dievam, ir labs. Protams, jūs to varat. Bet bieži vien to nedarāt. Bez tam, grēksūdze palīdz sarunā ar citu personu ietērpt vārdos jūsu grēkus. Un dzirdēt absolūcijas vārdus viva voce (red.: no latīņu val. – dzīvā balsī, mutiski) ir daudz pārliecinošāk, nekā intuitīvi to mēģināt nojaust lūgšanā. Vismaz man. Mans komforta līmenis var būt veidojies no grēksūdžu pieredzes arī no pretējās puses. Kad tiek klausīta grēksūdze un pasludināta absolūcija, es redzu, cik atviegloti jūtas cilvēki. Viņi uzelpo. Viņi atslābst. Viņi smaida. Un es redzu, cik pateicīgi viņi ir par to, ka viņiem piedots tas, kas viņiem licies nepiedodams. Tas viss grēksūdzi manās acīs dara nenovērtējamu. Bet visvairāk man patīk, kā jūtos pēc tās – it kā Dievs man būtu devis otro iespēju, kura, protams, Dievam ir. Un nav no svara, vai es uzklausu grēksūdzi, vai pats eju pie grēksūdzes. Vienmēr atceros, ko manai klasei teica mūsu teoloģijas profesors Pīters Finks SJ (Peter Fink S.J.): “Grēksūdze nav par to, cik jūs esat slikti, bet gan par to, cik Dievs ir labs.” Es vēlos, kaut varētu aicināt atgriezties ikvienu, kurš attālinājies. Un repatrianti, es ceru, jūs pa savam sadzirdat vārdus, ko saku cilvēkiem, kuri nav bijuši pie grēksūdzes gadiem ilgi: “Laipni lūgti atpakaļ!” Americamagazine.org
Tulk.: D.B.
Foto: Catholic.com | 
