Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Svētais Nikolass Ouvens un "priesteru alas"
23.03.2017 pl. 13:42

22. martā Romas katoļu Baznīcā piemin svēto Nikolasu Ouvenu. Šis svētais, vairāk pazīstams kā “mazais Džons”, bija mazs augumā, taču liels saņemtās cieņas ziņā, ko viņam veltīja jezuītu biedri. Šis pazemīgais, Oksfordā dzimušais amatnieks izglāba daudzu priesteru un laju dzīvības Anglijā katoļu vajāšanu laikā (1559-1829), kad virkne likumdošanas aktu noteica katoļticīgo sodīšanu par savas ticības praktizēšanu. Gandrīz 20 gadu garumā Nikolass pielietoja savas amata prasmes un talantus, lai visā valstī būvētu slepenas paslēptuves priesteriem.

Slepenās istabas un slēptās durvis parasti ir tipiska spoku apsēstu māju īpatnība, taču 16. gadsimta Anglijā tās bija neatņemama mājas daļa, kas bija nepieciešamas, lai paglābtu katoļu priesteru dzīvību un uzturētu dzīvu arī pašu katoļticību. Līdz ar protestantu refomācijas straujo izplatīšanos un pieaugošajiem draudiem katoļticībai bēguļojošo katoļu garīdznieku no vajāšanām pasargāja drošo māju tīkls, kuras bija aprīkotas ar gudri paslēptām „priesteru alām“.

Kad 1558. gadā tronī kāpa protestantiskā karaliene Elizabete I, antikatoliskā nostāja britu monarhijas vairākuma starpā bija sasniegusi drudža apmērus. Viņas valdīšanas laikā Anglijā kļuva nelegāli praktizēt katoļticību, un ikviens, kurš pieķerts piedaloties katoļu rituālos, varēja saņemt sodu - sākot ar naudassodu līdz pat mūža ieslodzījumam.

Katoļu priesteri nonāca arvien lielākās briesmās. Vienādā mērā tiesājami par valsts nodevību (kas bieži bija sodāma ar nāvessodu) kļuva gan Anglijā ieradies katoļu priesteris, gan tas, kurš pieķerts priestera atbalstīšanā vai slēpšanā. Tas pats draudēja ikvienam, kurš pieķerts, mēģinot pievērst kādu ticībai, jo tika pieskaitīts Elizabetes gāšanas atbalstītājiem.

Lieki piebilst, ka priesterim tādos apstākļos bija smagi. Tomēr viņiem un viņu draudzes ļaudīm bija veikli veidi, kā tikt ar to galā. Dzīvojot Elizabetes valdīšanas laikā, dievbijīgie katoļi sāka noturēt dievkalpojumus slepeni, izveidojot priekš priesteriem un citiem "atkritējiem" māju tīklu, lai turpinātu ticību Anglijā. Šo māju apzīmēšanai tika lietoti slepeni simboli kā, piemēram, apaļas vaska plāksnes ar krusta zīmi vai jēru (simbolizē Dieva Jēru). Jezuītu priesteri tika slepus aizvesti uz laukiem, lai tur dzīvotu ticīgo ģimenēs, izliekoties par ciemos atbraukušu skolotāju vai radinieku.

Protams, valdība uzzināja par šīm slepenajām operācijām un sāka izsūtīt priesteru medniekus (sauktus par „izsekotājiem“) nodevīgo kleriķu izokšķerēšanai. Pēkšņas pārbaudes un reidi bagāto ģimeņu mājās nebija nekas neparasts. Ja priesteris tika atrasts, viņam nācās piedzīvot spīdzināšanu un nāvessoda izpildi.

Lai izvairītos no tāda likteņa, daudzās mājās ierīkoja slēptus nodalījumus, sauktus par priesteru alām, kur katoļticības sludinātājam noslēpties inspicēšanas gadījumā. Šīs mazās, šaurās paslēptuves bieži bija izbūvētas zem kāpnēm, kamīnos, bēniņos, skursteņos vai aiz viltus sienām, paneļiem. (Pat ja neslēpa bēgli, priesteru alas bija lieliskas vietas, kur noslēpt sveces, krucifiksus un citus katoļu piederumus.) Dažās mājās varēja būt vairākas, pa visu māju izvietotas priesteru alas, kā piemēram, Hindlipholā, kurā atrodas 12 atsevišķas slēptuves. Daž slēpņi varēja būt paslēpti aiz slepeniem paneļiem citās priesteru alās kā papildus piesardzības pasākums. Paslēptuves parasti bija ļoti mazas - tik tikko pietika vietas, lai tajā ietilptu nobriedis pieaugušais, taču mērķis bija sasniegts.

Priesteru mednieki uzoda par šīm alām un attiecīgi pastiprināja meklēšanu. Viņi gribēja izklauvēt māju sienas, lai pārliecinātos, vai aiz tām nav tukšums, vai izmērīt mājas iekšpusi un ārpusi, lai pārliecinātos, vai mēri saskan. Viņi sāka skaitīt logus un uzlauzt grīdas. Reizēm viņi gribēja māju uzmanīt dienām vai nedēļām, lai tikai sagaidītu brīdi, kad katoļu priesteris pabāzīs galvu ārā no savas alas. Šad tad priesteri gāja pat bojā savos slēpņos, jo nevarēja tikt pie ēdiena vai ūdens. Lai ar to cīnītos, dažas priesteru alas bija aprīkotas ar slēptām barošanas caurulēm.

Šo slēpņu - alu slepenības dēļ nav nekur fiksēts precīzi, cik to bija izbūvēts. Tomēr bija viens vīrs, kurš izceļas kā sava amata meistars. Jezuītu laju brālis Nikolass Ouvens (Nicholas Owen), sava nelielā auguma dēļ iesaukts par „mazo Džonu“ (Little John), ap 1580. gadu iesāka projektēt un būvēt slepenos kambarus. Nākamo 20 gadu laikā viņš ievadīja un apmācīja šajā mākslā bēguļojošos priesterus. Būdams galvenais arhitekts un būvnieks, Ouvens bija pazīstams ar savu talantu radīt tādus slepenus kambarus, kurus priesteru mednieki velti pūlējās atklāt.

Savas darbības laikā Ouvens vairākkārt gandrīz tika pieķerts, bet 1594. gadā kopā ar jezuītu priesteri Džonu Džerādu (John Gerard) tika arestēts un spīdzināts. Taču, pat novests līdz agonijai, viņš neizpauda ne cita priestera atrašanās vietu, ne to, kur meklēt paša būvētās alas. Tiek uzskatīt, ka Nikolass ir atbildīgs par priestera Džerāda un vēl kāda jezuīta dramatisku izbēgšanu no Londonas Tauera 1597. gadā. Kad 1606. gadā tika notverts pēdējoreiz, viņš padevās, lai novērstu uzmanību no pārējiem un priesteriem, kas slēpās mājā. Viņš tika aizvests uz Londonas Taueru un spīdzināts līdz nāvei, bet napiekāpās ne par mata tiesu. Par viņa darbu, izveidojot priesteru alas, kas glābušas neskaitāmas dzīvības, pāvests Pāvils VI 1970. gadā Ouvenu (red.: - kā vienu no 40 Anglijas un Velsas mocekļiem) pasludināja par svēto, un viņš ir pazīstams kā iluzionistu aizbildnis.

Līdz mūsdienām saglabājušies vairāki lieliski priesteru alu paraugi vēsturiskajās angļu mājās, piemēram, Hārvingtonholā, Hindlipholā un Nāvardkāslā. Vecos koka dēļus vēl aizvien var pavilk malā, skatienam atklājot šaurās spraugas, kas palīdzēja katoļticībai pārciest nemierīgos laikus.

Atlasobscura.com/Catholic.org
Tulk.: D.B.

Priesteru ala bibliotēkā Hārvingtonholā
Foto: Quodvultdeus - CC BY-SA 3.0, https://commons.wikimedia.org

Priesteru ala Oxburgh Hall Norfolkā
Foto: lmschairman.org

Priestera ala trepēs
Foto: http://english.op.org