Skaidrojot Gavēņa ceturtajai svētdienai paredzēto evaņģēlija fragmentu par aklā cilvēka izdziedināšanu, pāvests sacīja, ka “šajā notikumā Jēzus atklājas kā pasaules gaisma, bet aklais no dzimšanas prezentē katru no mums, kuri esam radīti, lai pazītu un mīlētu Dievu, bet grēka dēļ esam neredzīgi, un mums ir vajadzīga jauna gaisma, ticības gaisma, kuru dāvā Jēzus". Pirmais ticības sakraments ir Kristība, kas “atjauno mūs caur ūdeni un Svēto Garu, kā tas notika ar aklo cilvēku, kuram atvērās acis pēc nomazgāšanās Siloe dīķī,” – sacīja pāvests. Vai varam apgalvot, ka mēs neesam akli, ja neredzam, ka Jēzus ir pasaules gaisma, ja skatāmies uz citu pusi, ja apmierināmies ar vāju gaismu un taustāmies tumsā. Mēs esam aicināti būt par gaismas bērniem. Tas savukārt pieprasa domāšanas radikālu maiņu, kā arī spēju raudzīties uz cilvēkiem, lietām un notikumiem Kristus gaismā. Kristības sakraments pieprasa skaidru un stingru apņemšanos būt par gaismas bērniem un dzīvot gaismā, – sacīja Francisks. Pāvests paskaidroja, ka “dzīvot gaismā” nozīmē pirmām kārtām atmest visus maldinošos spīdekļus: auksto un muļķīgo aizdomu un neuzticības spīdekli. Mūsos dziest gaisma, kad sākam tenkot un aprunāt citus. Aizdomas izkropļo realitāti un rada sirdī naidu pret tiem, kurus tiesājam bez žēlsirdības. Svētais tēvs uzsvēra, ka ir vēl kāda cita maldinoša gaisma. Te runa ir par personīgajām interesēm. Ja cilvēkus un lietas vērtējam tikai pēc savas mērauklas, pēc izdevības un prestiža, tad mēs nedzīvojam patiesībā. Uzrunas noslēgumā pāvests pateicās par īpaši sirsnīgo uzņemšanu, kādu sestdien pieredzēja Lombardijas apgabala galvaspilsētā. “Milāna izlika sirdi uz delnas,” sacīja Francisks. Pāvests atgādināja, ka sestdien, 25. martā Spānijas pilsētā Almērijā altāru godā tika paaugstināti 20. gadsimta ticības mocekļi – priesteris Hozē Alvarezs Benavides Torre un viņa 114 biedri. Šie priesteri, konsekrētās personas un kristīgie laji bija drosmīgi Kristus miera un brālīgās izlīgšanas Evaņģēlija liecinieki. Viņi tika nogalināti Spānijas pilsoņu kara laikā. “Lai jauno svētīgo piemērs un aizbildniecība palīdz Baznīcai veidot mīlestības civilizāciju,” – vēlēja pāvests. Beatifikācijas svinībās, kas notika pilsētas centrālajā laukumā, piedalījās vairāki tūkstoši ticīgo, tostarp arī jauno svētīgo ģimeņu locekļi un tie, kuri mocekļus pazina dzīves laikā. Dievkalpojumu vadīja Kanonizācijas lietu kongregācijas prefekts kardināls Andželo Amato. Viņš atgādināja, ka pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Spānijā notika nežēlīgas vajāšanas. Garīdznieki, konsekrētās personas un laji tika nogalināti tikai tādēļ, ka bija katoļi. Nav tādas diecēzes, kas nebūtu devusi moceklības artavu, – sacīja kardināls Amato. Jauno svētīgo vidū ir arī Emīlija Fernandeza Rodrigeza. 23. gadus vecā Emīlija bija bērniņa gaidībās, kad viņa tika arestēta un ieslodzīta cietumā. Viena no celles biedrenēm iemācīja viņu lūgties Rožukroni. Kad niknā cietuma uzraudze pieprasīja nosaukt “katehētes” vārdu, apsolot labākus apstākļus, jaunā sieviete drosmīgi atteicās to darīt. Par šādu rīcību Emīlija tika ieslodzīta vieninieku kamerā, kur bez ārsta palīdzības laida pasaulē bērniņu un kur dažas dienas vēlāk viņa nomira. Cietuma iemītnieces slepus nokristīja meitenīti. Diemžēl bērns tika aiznests projām un nekas nav zināms par viņa likteni. Emīlija Fernandeza Rodrigeza ir pirmā čigānu izcelsmes sieviete, kuru Baznīca ir pasludinājusi par svētīgu. Radiovaticana.va | 
