Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Kas notiek?  Ziņas no Vatikāna

Pāvests: "Raugieties nākotnē ar cerību!"
30.03.2017 pl. 12:37
Vai mūsos ir pārliecība, ka Dievs mūs mīl, ka Viņš vēl mums labu? – jautāja pāvests cerības tematam veltītajā katehēzes mācībā. Šoreiz Francisks pievērsās ciešajai saiknei starp ticību un cerību.

Īstā cerība sakņojas ticībā – viņš uzsvēra. Ko mums darīt, lai mūsu dzīve būtu drošas cerības piepildīta?

Uzrunājot Svētā Pētera laukumā sapulcējušos vispārējās audiences dalībniekus, Svētās tēvs balstījās uz apustuļa Pāvila Vēstules romiešiem fragmentu par mūsu tēva Ābrahama cerību (sal. Rom 4, 16-19a.22). Tur teikts, ka Ābrahams cerēja pretī cerībai. Viņš ir ne tikai ticības, bet arī cerības tēvs, jo viņš zināmā mērā vēstī par Augšāmcelšanos un jauno dzīvi. “Viņš ticēja uz Dievu, kas atdzīvina mirušos (…). Viņš nekļuva vājš ticībā, vērodams savu pamirušo miesu, jo bija jau gandrīz 100 gadu vecs, un Sāras pamirušo mātes klēpi.” Pāvests atgādināja, ka tādai jābūt arī mūsu cerībai. Dievs, kurš atklāj sevi Ābrahamam, ir Dievs, kurš glābj un palīdz tikt laukā no bezcerības un nāves. Tas ir Dievs, kurš aicina mūs dzīvot. Viņš izpilda savus apsolījumus. Viņa doto apsolījumu vainagojums ir Lieldienu noslēpums – Jēzus augšāmcelšanās (sal. Rom 4, 24), lai arī mēs varētu celties augšā no nāves un dzīvot.

Apustulis Pāvils minētajā Svēto Rakstu fragmentā palīdz mums izprast būtisko saikni starp ticību un cerību. Viņš apgalvo, ka Ābrahams ticēja, “cerēdams pretī cerībai”. Pāvests paskaidroja, ka mūsu cerība nebalstās uz prātojumiem, prognozēm un cilvēciskajiem apliecinājumiem. Mūsu cerība sakņojas ticībā – viņš uzsvēra. Tieši tādēļ tā pārsniedz jebkādu cilvēcisko cerību. Tā pamats ir nevis cilvēku teiktais, bet paša Dieva Vārds. Tāpēc kristīgā cerība parādās tur, kur vairs nav nekādas cerības. Tā tas notika Ābrahama dzīvē. Viņa sieva bija gados un neauglīga. Viņiem vairs nevarēja būt bērni. Tomēr Ābrahams ticēja, un tāpēc ir teikts, ka viņš “cerēja pretī cerībai”. Te atklājas kristīgās cerības lielums. Francisks atgādināja, ka mēs esam aicināti ņemt piemēru no Ābrahama un pilnībā paļauties uz Dievu, jo to, ko Dievs apsola, to arī izpilda.

“Es gribētu uzdot jums jautājumu,”, sacīja Svētais tēvs. “Vai mūsos ir pārliecība, ka Dievs mūs mīl, un ka visu, ko ir apsolījis, gatavs arī izpildīt? ‘Bet tēvs, cik mums par to jāmaksā?’, kāds varētu jautāt. Un Kungs atbildētu tā: ‘Samaksa ir sekojoša – atvērt sirdi’. Atveriet savas sirdis un Dievs savā spēkā virzīs lietas uz priekšu. Viņš panāks brīnumainas lietas un jums atklās, kas ir cerība. Tā ir vienīgā cena, proti, atvērt sirdi ticībai, bet pārējo izdarīs Viņš”.

Katehēzes noslēgumā Francisks aicināja lūgt no Kunga žēlastību spēt balstīties nevis uz saviem spēkiem un spējām, bet uz Dievu, kurš ir Augšāmcelšanās un Dzīvības Dievs. Viņš vienmēr tur savu doto vārdu. Svarīgi, lai mūsu sirds ir atvērta. Tad visi satiksimies “Debesu laukumā”, kur paliksim uz mūžu mūžiem. Tā ir mūsu cerība, kas dod mums spēku šinī pasaulē.

Vispārējā audiencē piedalījās dažādu reliģisko grupu pārstāvji no Irākas. Pāvests atzina, ka irākiešu tautas bagātība ir šī mozaīka – reliģiju dažādība. Šinī mozaīkā atklājas vienotība dažādībā, spēks vienotībā un uzplaukums harmonijā. “Dārgie brāļi, mudinu jūs iet tālāk šo ceļu un aicinu lūgties, lai Irākā, pateicoties dažādām etniskajām un reliģiskajām grupām piederīgo locekļu izlīgšanai un harmonijai, tiktu panākts miers, vienotība un labklājība”, sacīja Francisks, kurš reizē apliecināja savu solidaritāti Mosulas rietumu kvartālos iesprostotajiem civiliedzīvotājiem un visiem, kuri kara dēļ ir palikuši bez pajumtes. Pāvests pauda dziļas sāpes saistībā ar asiņainā konflikta upuriem un kārtējo reizi vērsās pie visas pasaules ar aicinājumu steidzami darīt visu iespējamo, lai pasargātu civiliedzīvotājus.

Radiovaticana.va