Šīs dienas pirmajā lasījumā atklājam, ka Dieva tauta Viņu pievīla (sal. Izc 32, 7-14). Tauta pagatavoja no metāla izlietu teļu un to pielūdza. Tā aizmirsa Dievu, kurš to izglāba no verdzības Ēģiptē. Francisks norādīja, ka cilvēka sirdī vienmēr pastāv kārdinājums novērsties no Kunga. Cilvēks tiecas būt neuzticīgs. Viņš nav apmierināts ar Dievu, ar Viņa uzticīgo mīlestību. Cilvēkam pietrūkst pacietības, viņš neprot gaidīt. Dievam tas sagādā vilšanos. “Tautas neuzticība sagādā Dievam vilšanos,” turpināja pāvests. “Arī mēs piederam Dieva tautai un zinām, kāda ir mūsu sirds. Mēs zinām, ka katru dienu mums ir jāsāk no jauna, lai lēnām nenoslīdētu līdz elkiem, savām fantāzijām, lai neieslīgtu īstā pasaulīgumā un īstā neuzticībā. Domāju, ka šodien mums nāks par labu padomāt par vīlušos Kungu: ‘Kungs, saki man, vai Tu esi manī vīlies?’ Noteikti ir kaut kas, par ko Viņš varētu būt vīlies. Padomāsim par to un uzdosim šo jautājumu”. Homīlijā pāvests atgādināja, ka Dieva sirds ir maiga. Tā ir tēva sirds. Viņš atgādināja arī to, ka Jēzus raudāja par Jeruzalemi. Kā ir ar mani? – esam aicināti sev pajautāt. Vai Dievs raud arī par mani? Vai Viņš ir manī vīlies? Vai es neesmu no Viņa attālinājies un pievērsies kādam elkam? Noslēgumā Francisks aicināja šajā Lielā gavēņa laikā izmeklēt savu sirdsapziņu, pie tam – darīt to ik dienas, lūdzot, lai, Kungs mums parāda, kur esam kļūdījušies. Un par brīnumu, mēs atklāsim, ka Dievs vienmēr mūs gaida. Tāpat kā tēvs gaidīja pārnākam savu pazudušo dēlu, tāpat arī Dievs gaida mūs – piebilda Svētais tēvs. Radiovaticana.va | 
