Komentējot šai dienai veltītos Svēto Rakstu lasījumus, Francisks Svētās Mises homīlijā atgādināja, ka, lai kādas grūtības mēs piedzīvotu, Dievs vienmēr ir uzticīgs savai derībai. Pirmajā lasījumā lasām par derību, ko Dievs noslēdza ar Ābrahamu (sal. Rad 17, 3-9), un kuru Jēzus un farizeji sauca par “tēvu”. Ābrahams uzticējās un paklausīja Dievam. Svētais tēvs atgādināja, ka viņš bija ticības vīrs. Viņš apzinājās, ka Dievs viņu nemānīja. Ābrahams, ticības un cerības vīrs, ieticēja, ka viņam ar Sāru, neraugoties uz savu 100 gadu vecumu un Sāras neauglību, būs bērns. Ja kāds gribētu aprakstīt Ābrahama dzīvi, tad varētu teikt, ka viņš bija sapņotājs. Pāvests atzina, ka zināmā mērā viņš bija sapņotājs, bet viņa sapnis bija “cerības sapnis”. Viņš nebija traks. Tad, kad viņam piedzimst un paaugas dēls, viņš tiek pārbaudīts, proti, Ābrahamam tiek prasīts upurēt savu dēlu. Viņš paklausīja un ticēja cerībai pat tad, kad cerības nebija (sal. Rom 4, 18). Mūsu tēvs Ābrahams gāja uz priekšu. Viņš ticēja Dieva apsolījumam. Viņš bija pārliecināts, ka Dievs ir uzticīgs savai derībai. Dievs apsolīja, ka viņa pēcnācēju daudzums būs tik liels, cik debesīs ir zvaigžņu un jūrmalā smilšu. Francisks piebilda, ka šodien mēs varam teikt: “Es esmu viena no šīm zvaigznēm. Es esmu smilšu graudiņš”. Evaņģēlijā lasām, ka Ābrahams ļoti priecājās, ka redzēs apsolījumu piepildīšanos (Jēzus vārdiem runājot: “…manu dienu”). Un viņš redzēja un bija iepriecināts (sal. Jņ 8, 51-59). Pāvests paskaidroja, ka starp Ābrahamu un mums ir kāds cits stāsts, cita vēsture. Tas ir stāsts par Debesu Tēvu un Jēzu. Lūk, te ir tā vēsts, ko mums atklāj šodienas lasījumi: Viņš redzēja un bija iepriecināts. Tāpēc Baznīca aicina mūs šodien apstāties un atskatīties uz “savām saknēm”, uz “mūsu tēvu”, kurš mūs izveidoja par lielu tautu. Ieskatīties vēsturē un redzēt, ka es neesmu viens. Mēs visi kopā veidojam lielu tautu. Mēs ejam kopā. Baznīca ir tauta. Tā ir Dieva izsapņota tauta. Tā ir tauta, kurai ir Tēvs un kurai ir Brālis, kurš atdeva savu dzīvību. Tādējādi mēs varam raudzīties uz Tēvu un pateikties; raudzīties uz Jēzu un pateikties; kā arī raudzīties uz Ābrahamu. Noslēdzot homīliju, pāvests aicināja šodien uz brīdi apstāties, ieskatīties vēsturē, lai redzētu Dieva mīlestības skaistumu. Dievs mūsu dzīvē darbojas ne tikai skaistajos, bet arī sāpju pilnajos brīžos. Ja apstāsimies, tad redzēsim, ka lielajā Dieva plānā ir vieta katram no mums. Francisks aicināja uz brīdi izslēgt radio, televīziju, apsēsties un padomāt – atskatīties gan uz laimīgiem, gan arī nelaimīgiem brīžiem, gan uz saņemtajām žēlastībām, gan arī grēkiem, lai redzētu, cik Dievs ir bijis un ir vienmēr uzticīgs. “Es esmu drošs, ka arī problēmu vidū – un tās ir katram, jo dzīvē ir daudz problēmu – saskatīsim Dieva mīlestības skaistumu, Viņa žēlastības skaistumu, cerības skaistumu. Turklāt es esmu drošs, ka tādā veidā mūs visus piepildīs prieks,” teica pāvests. Radiovaticana.va | 
