Svinot Lielo Ceturtdienu un Priesterības sakramenta iestādīšanas dienu, dzirdējām šos pravieša Isaja vārdus. Lasījuma sākumā ir runa par pravieša iesvaidīšanu un misiju. Pravietis ir Kunga Gara svaidīts, un viņa misija ir žēlsirdības pasludināšana, Kunga žēlastības gada pasludināšana. Patiesībai par mūsu līdzdalību Kristus priesterībā ir jāpalīdz mums apzināties savu identitāti Kristus noslēpuma gaismā, kas ir izteikta mums labi zināmajā teicienā: sacerdos alter Christus (priesteris - otrs Kristus). No šī redzespunkta katrs priesteris ir liels, jo viņa sūtība ir iegremdēta Dievā. Tomēr šī apziņa lai neļauj mūsos dzimt kārdinājumam paaugstināties. Kaut arī mūsu vārdam priekšā rakstam burtus “pr.” - priesteris, tomēr mūsu krūtīs pukst normāla, cilvēciska sirds. Kad bijām bērni, mēs skraidījām, un draugi mūs neuzskatīja par svētajiem. Neviens, mūs ieraugot, nesveicināja: “Lai top slavēts Jēzus Kristus!” jo mēs nepiedzimām ar balto apkaklīti. Visi zināja, ka neesam nokrituši no debesīm, bet dzīvojām kā parasti cilvēki privātā vai daudzstāvu mājā. Pagalmā labprāt dauzījāmies kopā ar citiem, un, kad nebijām sagatavojušies, lēni gājām uz skolu. Vēl daudzas citas labas vai ne visai labas lietas darījām, kuras darīja arī mūsu vienaudži. Daudzi no tiem, ar kuriem kopā gājām skolā, kopā dauzījāmies un kuri mūs pazina, droši vien saderētu ar mums, ka tādiem, kā mēs, sutana vai habits nepiestāvēs. Arī lūgšanu vai Mises laikā bijām nemierīgi. Ja kāds bija ministrants, tad nemiera gars urdīja pie altāra. Un tomēr - Dievs mūs paņēma no šīs bērnišķības un jauneklības, ieģērba sutanā vai habitā un 5, 6 vai 7 gadus nopūlējās ar mums, līdz iesvētīja par priesteriem. Patiesi varam apbrīnot Viņu par šo lēmumu, kuru līdz galam nesaprotam. Varbūt līdz pat šai dienai jautājam: kādēļ tieši es? Taču pēc tam bija jāatgriežas parastajā ikdienas dzīvē. Tagad ir pagājuši daudzi mūsu priesterības gadi, katram savi, kuros svētdiena, līdzīgi kā citiem, ir reizi septiņās dienās, bet Ziemassvētki un Lieldienas - ne biežāk kā reizi gadā. Vairāk ir parastu, pelēku ikdienas dzīves brīžu, kuri atgādina un māca, ko nozīmē būt normālam, parastam tāpat kā agrāk. Ņemot to visu vērā - gan pelēko, parasto, ikdienišķo dzīvi, gan mūsu līdzdalību Kristus priesterībā, šodien varam pajautāt sev: - Vai mēs aizvien mīlam pildīt mūsu priesterisko pienākumu - lūgties breviāra lūgšanas? To lūdzoties, sastopamies ar psalmiem, kuri pārsteidzoši mūs uzrunā. Dažkārt tie vārds vārdā runā par mūsu ikdienu, par mūsu vājībām, kritieniem, mūsu dvēseles saucieniem un mūsu mazajām uzvarām. - Kad parastajā ikdienā mūs pārsteidz kāds, kurš gadiem ilgi nav bijis pie grēksūdzes, un nu atnāk patiesas nožēlas vadīts. Vai mums sagādā prieku tas, ka varam būt līdzdalīgi pie viņa atgriešanās un pasludinām viņam: “... un es tevi atbrīvoju no taviem grēkiem…”? Vai šādos brīžos no aizkustinājuma nespiežas kamols kaklā? Un tad, kad pie grēksūdzes atnāk garīgi skaista dvēsele, vai spējam priecāties par Dieva darbu šajā cilvēkā un pateikties par stiprinājumu mūsu priesterībai? - Un Svētā Mise… katra no tām ir vienādi svēta: gan primīcijas Mise, kuru svinējām kopā ar saviem tuvākajiem un draugiem, gan tā, kuru svinam vienatnē priecīgā pateicībā vai ar galvas sāpēm, norūpējušies vai slimībā. Vai katrā no tām, ņemot rokās maizi, kaut arī tikai ticības acīm, saskatām Kristu, kurš mūsu rokās maizi pārveido par savu Miesu? Vai mūsu priesterība mums ir kā maize: vienkārša, ikdienišķa un vienlaicīgi dievišķa, jo šo vienkāršo cilvēcisko barību Dievs pārveido par savu Miesu? Ar priesterību ir tāpat, kā ar maizi Euharistijā. Tās brīnumainums un spēks atklājas vājumā, pelēcīgumā un ikdienībā. - Pajautāsim sev: vai vairāk piedzīvojam savu priesterību, vai vairāk jūtamies kā priesteri, kad līdzīgi, kā maize, kura kļūst cilvēkiem par Euharistiju, varam tuvoties viņiem, būt ar viņiem, proti, mācāmies būt ar viņiem? Būt ar cilvēkiem ir visgrūtākā, bet vienlaicīgi visbūtiskākā mūsu priesterības daļa. Ne tādēļ kļuvām priesteri, lai ieslēgtos savās mājās, sakristejās vai skaistajās baznīcās. Jo, kas no tā, ka baznīca ir visskaistākā, bet bez cilvēkiem! - Vai tad, kad mūsu iesvētīšanas dienā solījām uzticību Dievam, nesolījām arī vientulību? Tā nav viegla, bet varbūt tieši tādēļ ir skaista. Šādos brīžos varam būt kopā ar Kristu tajos Viņa lūgšanu brīžos, kurus Viņš pavadīja vienatnē kalnā, arī Tabora kalnā un Ģetsemanes dārzā. - Vai mīlam mūsu priesterisko mājokli, kurā sagatavojamies uz tikšanos ar cilvēkiem un cilvēka tikšanos ar Dievu? Priestera mājoklim ir līdzība ar kalnākāpēja apmetni. Tajā var atpūsties, apdomāt tālāko ceļu, var uzņemt citus, bet ar neilgu uzkavēšanos, jo tas ir tikai īslaicīga mājvieta. Visskaistākais gaida aiz durvīm. Tas ir ceļš un cilvēki, ar kuriem jākāpj tālāk kalnā. Viņiem nepieciešams priesteris, nepieciešams ceļa pavadonis. Priesterim nepieciešami cilvēki, viņu labvēlība, sirds, dažkārt - padomi, bet visvairāk lūgšanas. Jo priesteris ir parasts cilvēks. Viņš nekļūst svētāks tādēļ, ka valkā sutanu vai habitu. Tāpat kā Kristus evaņģēlijā, priesteris ir un paliek parasts un vienkāršs cilvēks, kaut arī viņam tālu līdz savam Mācītajam, līdz Viņa mīlestībai, labestībai un sirds tīrībai. Šī diena mums ir priesterisko solījumu atjaunošanas diena. To darīsim pēc brīža visi kopā un ticīgo priekšā. Tomēr gribētu aicināt mūs katru, vakarā, kad diena būs pagājusi, vēlreiz pārdomāt šos jautājumus. Pārdomāt tos vienatnē, Kunga priekšā un godīgi uz tiem atbildēt, lai tas mūs stiprinātu mūsu kalpošanā gan šajās svētku dienās, gan parastajā ikdienā. Amen. O.A.M.D.G. | 
