Ar Jozefu Racingeru saistīta elpu aizraujoša vēsture, gadsimta biogrāfija. Zēns no vienkāršas vides, puisis no bavāriešu ciema Alpu pakājē kļūst par galvu lielākajai un vecākajai, un noslēpumainākajai pasaules institūcijai – katoļu Baznīcai ar tās 1,3 miljardiem locekļu! Vēl vairāk: vācietis kļūst par pontifiku, un tas notiek tikai 60 gadus pēc nežēlīgā pasaules kara, ko šī tauta uzsāka. Turklāt vēl tas bija kāds, kuru uzskatīja par bubuli, Baznīcas kapraci. Man vēl tagad ausīs skan viņa vīlušos pretinieku klaigāšana. Un arī pēc viņa atkāpšanās pastāvēja viedoklis: Racingers bija nepareiza izvēle, viņa lielākais darbs bija aiziešana no amata. Nekā no viņa nepaliks. Nekā nepaliks? Vai tiešām? Vai kardināli bija kļuvuši akli un klausīja ļaunajam garam, kad Jozefu Racingeru ar lielu vairākumu vienā no īsākajiem konklāviem vēsturē padarīja par savu virsganu? Es gribu apgalvot pretējo: Racingers bija labākais, kas varēja notikt ar katoļu Baznīcu pēc lielā Jāņa Pāvila II. Nevienam nebija tādas pieredzes, kvalitātes, kapacitātes, autoritātes, piemērotības, cēluma, galvas, sirds un ne pēdējā vietā stipras ticības un nepieciešamās pazemības, lai varētu pārņemt tāda gadsimta pāvesta, kāds bija Karols Vojtila, atstāto mantojumu. Abi bija ideāla komanda, kas pāri poļa nāvei savā veidā kā dubultpontifikāts rūpējās par to, lai Baznīcas kuģis laikmeta vētrā paliktu uz kursa. Un es domāju, ka nav pārāk tālu diena, kad par vācu pāvestu runās ne tikai kā par ievērojamu zinātnieku, priekšdomātāju, iespējams, lielāko teologu, kas sēdējis Pētera krēslā, bet arī kā par moderno Baznīcas skolotāju, kas pārliecina ne tikai ar savu gudrību, bet arī ar dzīves autentiskumu, ar kuru viņš mēģinājis pasaulei parādīt sekošanu Kristum. Kas veidojis Jozefu Racingeru/Benediktu XVI kā cilvēku, teologu, pāvestu? Vispirms tā ir nākšana no ticībā sevišķi stipras katoliskas ģimenes. Izšķiroša viņa izvēlei kļūt par priesteri, tā atzinās Racingers, bija arī „mūsu tēva spēcīgā, nešaubīgi reliģiozi orientētā personība”. Tā ir sakņošanās liberālajā un jēgpilnajā bavāriešu katolicisma reliģiozitātē un bērna sajūsmā par katoliskā kulta noslēpumiem. Tā ir antikristīgas, ateistiskas diktatūras pieredze, kas gribēja iznīdēt jūdu tautu un Baznīcas vietā likt „vācu kristietību” pēc nacistu priekšstatiem; laiks, kad bija nepieciešama ne tikai drosme apliecināt, bet arī spēja savu kristīgo pārliecību izskaidrot. Runa bija arī par jautājumu, vai patiesība ir radības objektīvs elements vai arī ar to var rīkoties pēc laika modes tendencēm un pēc tā, ko noteicis bieži tik vadāmo masu vairākums. Un kas attiecas uz Baznīcu, tad „kaila institucionālā garantija neko nelīdz, ja nav cilvēku, kas to iznes kā iekšēju pārliecību”. Tā ir nulles stunda pēc kara beigām 1945. gadā ar visu tās cerību un jauna iesākuma noskaņojumu. „Katoļu pavasari”, kas jaunajai valstij piešķīra tēlu un veidolu. Jauna sabiedrība, Eiropa ar nākotni var tikt uzbūvēta vienīgi uz Vakareiropas sakņu un kristīgā pasaules redzējuma pamata, pie šāda vienprātīga lēmuma nonāca sabiedrība pēc ateisma nāvīgās pieredzes. Tas ir jaunais profesors kā jauna zvaigzne pie teoloģijas debesīm. Viņš alkst pēc kā jauna, tikt ārā no vecajām shēmām. Kā 35 gadus vecs koncila padomnieks Racingers Vatikāna II koncilam dod būtiskus impulsus, par ko Jānis XXIII teicis, ka šis jaunais vācietis ar savu koncepciju ir izteicis tieši to, ko viņš bija domājis, taču tā nav varējis noformulēt. Tas ir arī agrākais Baznīcas attīstības kritiķis, jo tā daļēji virzījās turp, kurp koncila tēvi nebija gribējuši. Un ne tikai viņš, arī citi vadošie progresīvie koncila teologi kā Īvs Kongārs (Ives Congar) vai Anrī de Lubaks (Henry de Lubac) nonāca pie šās pārliecības. Jo progresivitāte tika saprasta citādi. Kā atjaunošanās no saknēm, nevis kā lēta, paštaisīta jaunbūve, ko liek vecās vietā – un kurā beigās nekas vairs neturas kopā. Racingeram pārmeta, ka viņš pēc sešdesmito lūzuma un studentu nemieriem pilnīgi pārvērties. Tībingenē viņš piedzīvoja traumu un mainīja virzienu. Viņa galvenais un pastāvīgais pretinieks Hanss Kings (Hans Küng) nenoguris katrā intervijā vēl piemetināja, ka Racingers grib sev uztaisīt karjeru. Viņš kārojot pēc amata un ar to saistītās varas. Līdz šim brīdim nav atradies neviens vērā ņemams pierādījums šai tēzei. Katrs, kas kaut mazliet ir papētījis Racingera biogrāfiju un vēl jo vairāk viņa teoloģiju, redz, ka viņam raksturīga vienreizēja nepārtrauktība. Viņa stāja un reiz atklātā teoloģija ir izsekojama, bieži gandrīz vārds vārdā līdz pat pirmajam izmēģinājuma sprediķim, ko viņš teicis vēl kā students. Un tas, ka Racingers tika izrauts no viņa kā profesora dzīves gaitas, kas bija viņa izsapņota un ko viņš uzskatīja par savu uzdevumu, un tika iecelts par Minhenes arhibīskapu un tad par Ticības mācības kongregācijas prefektu, nav vis personiskās zvaigžņu stundas, bet gan Jozefa Racingera personiskā drāma. Jo no šī brīža sākas kalpa vēsture, par kuru lielais teologs Eugēns Bisers (Eugen Biser) teicis, ka šis ir upurējis no savas dzīves laimes vairāk, nekā lielākā daļa cilvēku vispār var iedomāties. Pienāca 2005. gada 19. aprīlis. Racingers saka, ka tajā dienā viņš redzējis „giljotīnu” gāžamies pār viņu. Tas, ka viņš kā jaunievēlētais pontifiks aizvadīs pavisam īsu pontifikātu, viņam bija skaidrs kā „āmen” baznīcā. Viņš savus spēkus necik augstu nevērtēja. Divos, trijos gados, tā viņš domāja, Kungs viņu sauks pie sevis. No šāda viedokļa raugoties, viņš vispirms ķērās klāt tam, kas, ņemot vērā spēcīgo ticības krīzi, kristietības norietu, kas izplatījusies par visu Rietumu pasauli, likās visnepieciešamākais, proti, šīs ticības atjaunošana un nostiprināšana. Organizatoriskas lietas viņš nostādīja otrajā plānā. Tukši žesti vai tīrā ārišķība viņam nav raksturīga. Kad „mazais pāvests” seko lielam, viņš turpina priekšgājēja tradīciju. Un ar to kļūst par šarnīru vakardienas un rītdienas pasaulei, patiesu tiltu cēlāju pārmaiņu laikā, kurā svarīgi nepazaudēt orientierus un pamatu zem kājām. Benedikts XVI parādīja sevi kā antipopulistu. Viņam svarīgs bija nevis tas, ko vēlas laika mode un mediji, bet gan tas, ko Dievs grib. Benedikts XVI visvairāk gribēja: no Dieva attālinājušos, Dievu neredzošos cilvēkus atkal iepazīstināt ar Jēzu Kristu, vest tos pie Viņa, pie Viņa žēlastības, Viņa žēlsirdības, bet atgādināt viņiem arī par Viņa brīdinājumiem, Dieva baušļu nodomiem, kas izsacīti dekalogā. Zīmīga ir jau viņa pirmā enciklika, kurā izteikta viņa pontifikāta programma un akcents: Deus caritas est, Dievs ir mīlestība. Daudzas reformas, kuras pāvests Francisks nu var turpināt, tika Benedikta iesāktas. Jau pašā sākumā viņš no pāvesta ģerboņa izņēma tiāru, kas apzīmē šī amata arī pasaulīgo varu. Viņš iesāka vadīt bīskapu sinodes, kas balstījās koleģiālā dialogā. Viņš uzsāka Vatikāna finanšu un to organizāciju tīrīšanu, pamudināja Austrumu baznīcas būt patstāvīgākām, iedibināja noteiktam tematam veltītos gadus, kā Priesteru gads, Ticības gads, un paaicināja protestantu kļūt par pāvesta zinātniskās padomes priekšsēdētāju, arī tā ir novitāte. Benedikts strādāja klusumā, arī pie lietām, kas bija palikušas viņa priekšgājēja neatrisinātas. Apcietinātajiem viņš mazgāja kājas un varenos kaunināja. Uzmanību saistīja viņa apsūdzības turbokapitālismam ar tā nežēlīgo dzīšanos pēc peļņas. Cilvēka cieņa ir neaizskarama, viņš skaidroja, dzīve – svēta no tās iesākuma līdz pat beigām. Viņš bija pirmais „zaļais pāvests”, kā viņu sauca. Nepietiek, viņš pieprasīja, apstāties pie parastajām apkārtējās vides tēmām, jārunā arī par cilvēka ekoloģiju, kam jābūt saskaņā ar pasaules pilnīgo skaidrību, ar radību. Vēl nebijis vēsturisks notikums –pāvests Benedikts pirmoreiz kā katoļu Baznīcas galva apmeklēja Lutera darbības vietas. Starpreliģiju dialogā viņš aizstāvēja islāmu pret spēkiem, kas reliģiju izmanto saviem pašmērķiem. Augstu stāvoši jūdu pasaules pārstāvji paziņoja, ka nekad attiecības starp jūdaismu un katoļu Baznīcu nav bijušas tik labas kā Benedikta XVI laikā. Jozefs Racingers kā Ticības mācības kongregācijas prefekts bija ielicis teoloģiskos pamatus izlīgumam starp Veco un Jauno Derību. Un vēl viens atslēgvārds – „Rēgensburgas runa”: šis pāvests parādīja, ka reliģija un zinātne, ticība un prāts nedrīkst būt pretrunā. Ka tieši prāts ir garantija, lai reliģiju pasargātu no ieslīdēšanas maldinošās fantāzijās un vardarbīgā fanātismā. Zināms, Benedikts XVI ne visu izdarīja pareizi. Viņa liturģiskās „reformu reformas” īstenošana bija lēna un bez vajadzīgā spara. Sevišķi neizprotami, jo tas notika ar kādu, kurš bija skaidrojis, ka liturģijas jautājums Baznīcai zināmā mērā ir dzīvības un nāves jautājums. Cīņā pret relatīvismu nebija panākumu. Aicinājumu uz Baznīcas un ticības „atsekularizāciju” (Entweltlichung), ko Racingers jau 50. gados tieši tāpat bija formulējis, kā viņš to darīja, būdams pāvests, daži ļaudis nesaklausīja vai apzināti nesaprata. Pēcteča Franciska laikā šo jēdzienu šķietami pēkšņi saprot vai arī vairs neuzdrošinās nedzirdēt. Kad parādījās pirmās ziņas par briesmīgajiem seksuālās izmantošanas skandāliem, kas gāzās kā lavīna, bija vēlēšanās Benedikta reakciju nosodīt kā neskaidru un lēnu. Vēlāk pat viņa kritiķi atzina, ka šī pāvesta enerģiskajai un bezkompromisa vadībai jāpateicas par to, ka viena no lielākajām krīzēm katoļu Baznīcas vēsturē nekļuva par sākumu tās norietam. Par savām kļūdām Benedikts vaļsirdīgi atzīstas. Neviens par savu pontifikātu nav izteicies tik pazemīgi un paškritiski kā viņš. Tuvāk ieskatoties, tādi tā saucamie „skandāli” kā Vatileaks (slepeno Vatikāna dokumentu nodošana atklātībā 2011. un 2012. gadā – tulk. piez.) drīzāk šķiet kā maiga vēsmiņa nekā smags pārkāpums. To pašu var teikt par viņa pēcnācēju, pie kura tādām lietām kā Vatileaks 2 (finanšu skandāls 2015. gadā – tulk. piez.) mediju vērtējumā nebija gandrīz nekādas nozīmes. Pāvests Benedikts XVI pildīja savu amatu vienreizējā cēlumā un turklāt daudzus gadus, līdz pat Viljamsona afērai, izraisot „Benedetto efektu”, kuru neviens nebija spējis iedomāties. Ar enciklikām un grāmatām, kuru tirāža sasniedza astronomiskus augstumus. Par viņu katrs zināja, ka tas, ko viņš sludina, kaut arī šķistu neērts vai dažreiz nelaikmetīgs, uzticami atbilst Evaņģēlija mācībai. Ka viss, ko viņš saka un dara, atbilst Baznīcas mācībai, Baznīcas tēvu un Vatikāna II koncila reformu kontinuitātei. Jo šis pāvests turklāt ir liels estēts, poēts, mākslinieks, bieži tikšanās ar viņu bija kā muzikālas meditācijas, skaistas un piepildošas. Kā viņš spēja savā cienījamā vecumā piedevām ar savu mega-amatu un ar daudziem veselības handikapiem vēl arī uzrakstīt trīsdaļīgu kristoloģiju, lai tādējādi zināmā mērā noslēgtu savu dzīves darbu, to zina vienīgi Svētais Gars. Vai Racingers ir „tikai” liels teologs? Kāds, ko pasaule godina kā nozīmīgu intelektuāli, kura gudrās analīzes sniedz neapstrīdamus orientierus? Nē. Ar to būtu par maz. Viņa dzīves skaistākais laiks, saka Racingers, bija viņa kā kapelāna laiks Minhenes Bogenhauzenē, pretošanās kustības cīnītāja Alfrēda Delpa draudzē. Jo šis cilvēks arī un vispirms ir priesteris. Un priesteris viņš bija arī kā Romas bīskaps. Viņš sevi redzēja vispirms kā ganu, kā atzinās mūsu grāmatas intervijā „Pēdējās sarunas”. Saskaņā ar Jēzus uzdevumu: „Gani Manas avis.” Un faktiski šī privilēģija izteikta arī viņa vārda izvēlē: Benedictus, kas nozīmē: svētītais un vienlaikus tas, kurš pats svētī. Jozefs Racingers pie tam nekad nav attīstījis pats savu mācību. Viņa teoloģija pilnībā ir Rakstu un baznīctēvu iespaidota. Pie tam jēdzienu „Dieva atklāsme” viņš nevēlējās ierobežot tikai uz Bībeli. Viņam tā tāpat ir dota Tradīcijā, Baznīcas tēvu un svēto iedvesmās, dzīvā ticībā. Benedikts, kas, stājoties amatā, sevi nosauca par „vienkāršu vīna kalna strādnieku”, parādīja sevi kā „klusais pāvests”. Pa vidu starp skaļo priekšgājēju un skaļo pēcteci viņš bija kā kluso toņu vīrs. Viņš apbūra ar savu smalkumu, apgarotību, analīzes godīgumu un katehēžu dziļumu un skaistumu. Viņš nevēlējās piedāvāt vēsu „profesoru reliģiju”. Kā provinces zēns viņš nekad neaizmirsa, no kurienes nācis, un, tāpat kā viņa lielais meistars Augustīns, ar kuru viņu saistīja ne tikai patiesības meklējumi, viņš kā tautas teologs tiecās pēc vienkāršības ticībā, kas cilvēkiem palīdzētu iepazīt Dievu un arī pašiem sevi. Viņš pastāvīgi mēģināja, tā viņš skaidroja, domāt kopā ar nozīmīgajiem kristietības skolotājiem un tomēr „nepalikt vecajā Baznīcā, bet gan turēties pie domāšanas lielajām virsotnēm”. „Mans pamatimpulss bija,” viņš teica, „atsegt zem raupjās garozas esošo ticības kodolu un šim kodolam dot spēku un dinamiku. Šis impulss ir manas dzīves konstante.” Kath.net
Tulk.: S.Veita |
