Pāvests pateicās visiem par kristīgo liecību un visu labo, ko tie, darbojoties daudzo izaicinājumu vidū, veic Ēģiptes zemē. “Jūs esat šīs sabiedrības pozitīvais spēks, esat tās sāls un gaisma, esat cerības nesēji, tiltu cēlāji, dialoga un saskaņas strādnieki,” teica Francisks. Taču viņš norādīja, ka tas ir iespējams vienīgi tad, kad cilvēks nekrīt kārdinājumā. Svētais tēvs aplūkoja vairākus kārdinājumus, ko ir aprakstījuši jau pirmie Ēģiptes mūki. Šo kārdinājumu sarakstā ir ļaušanās pašplūsmai un iekrišana pesimismā. Ir jāuzdod sev jautājums: “Ko varu darīt es?” Pāvests aicināja uzņemties iniciatīvas un būt radošiem. Kā otru kārdinājumu Francisks minēja nemitīgu kurnēšanu. Viņš atzīmēja, ka ir viegli vainot citus, taču konsakrētā persona ir tā, kas jebkuru šķērsli pārveido iespējā, nevis katru grūtību par aizbildināšanos neko nedarīt. “Tas, kurš vienmēr kurn, patiesībā negrib strādāt,” sacīja pāvests. Trešais kārdinājums – aprunāšana un skaudība. Francisks izteica nosodījumu tādiem konsakrētajiem, kuri skaudības dēļ necenšas panākt citu cilvēku izaugsmi, pat aprunā tos, lai pārējo acīs mazinātu viņu vērtību. Ceturtais kārdinājums – salīdzināt sevi ar citiem. Šai sakarā pāvests atgādināja, ka īstā bagātība slēpjas cilvēku dažādībā, katra cilvēka vienreizējībā. Salīdzināt sevi ar kādu, kurš mums šķiet labāks, bieži ved pie dusmām, savukārt, salīdzināt ar kādu vājāku par mums – pie iedomības un slinkuma neko nedarīt savas izaugsmes labā. Piektais Ēģiptes mūku pieminētais kārdinājums ir “faraonisms”. Tas nozīmē nocietināt sirdi un aizvērt to pret Kungu un brāļiem. Tas ir kārdinājums justies pārākiem par citiem un pakļaut sevi liekulības apmānam, likt kalpot sev tā vietā, lai kalpotu citiem. Šis kārdinājums nebija svešs arī apustuļiem, kas strīdējās par to, kurš no viņiem ir lielāks (sal. Mk 9,34). Sestais kārdinājums – individuālisms. Šai sakarā pāvests pieminēja pazīstamo, Ēģiptē radušos teicienu: “Pēc manis kaut vai plūdi!” Septītais kārdinājums – staigāšana bez orientiera un mērķa. Tā var notikt ar konsakrētajiem, kuri aizmirst savu pirmo mīlestību un savu sirdi sadala starp Dievu un pasaulīgumu. Aplūkojis seno mūku pieminētos kārdinājumus, pāvests aicināja Ēģiptes bīskapus, priesterus, reliģiskos un semināristus tos pārvarēt. Tas ir iespējams vienīgi tad, ja cilvēks ir iesakņojies Kristū. Francisks aicināja smelties piemēru no svētajiem eremītiem Pāvila un Antonija, no tuksneša tēviem, no daudzajiem mūkiem, kas ar savu dzīvi ir atvēruši debesu durvis, kā arī no daudzajiem brāļiem un māsām, lai iegūtu pestīšanu sev un citiem. Atvadoties, pāvests novēlēja, lai Ēģiptes Baznīcu, visu šo zemi un tās iedzīvotājus sargā Svētā Ģimene. Radiovaticana.va | 
