“Parādīšanās Fatimā ir vēsturisks notikums ar ārkārtēju nozīmi, kas ir ne vien reliģiska, bet arī sociālpolitiska,” intervijā ziņu aģentūrai Catholic News Agency sacīja kardināls Hozē Saraiva Martins (José Saraiva Martins). Tas, ko Dievmāte piedāvāja savas parādīšanās laikā, bija vēstījums, kas “ir par cilvēci kā cilvēci, ne tikai par kristiešiem vai ticīgajiem,” un tāpēc tam “ir ekstraordināra autoritāte” šodienas pasaulē. Svēto lietu kongregācijas prefekts emeritus kardināls Martins pats nāk no Portugāles un daudz rakstījis par Dievmātes parādīšanos. 1917. gada 13. maijā Jaunava Marija parādījās laukos trīs ganiņiem – bērniem Lūcijai, Francisko un Jacintai, kad viņi ganīja ģimenei piederošo aitu ganāmpulku. Savā vēstījumā bērniem Jaunava Marija sev līdzi atnesa lūgumu pēc atgriešanās, lūgšanas (īpaši Rožukroņa skaitīšanas), gandarīšanas par grēciniekiem un trīsdaļīgu, pasaules liktenim veltītu noslēpumu. “Es vienmēr saku, ka ir četras galējās autoritātes galvenās sadaļas, četri punkti,” viņš teica. “Un kas tad ir šie trīs punkti?” Ticība “Pirmais punkts, pirmais Dievmātes aicinājums ir aicinājums uz ticību,” kardināls Martins teica. Viņas aicinājums šajā sakarā „ir ļoti aktuāls, jo mēs diemžēl dzīvojam pasaulē, kurā ticība sarūk. Neticība pieaug, un katoļticība, ticība Evaņģēlijam, arvien samazinās.” „Mēs ejam pretī pagānu pasaulei,” kardināls turpināja, paskaidrodams, ka cilvēks daudzējādā ziņā vairs netic Evaņģēlijam. Cilvēkiem ir „abstrakta ticība”, viņš teica, un Evaņģēlijs nav vairs katra konkrētās dzīves daļa. Tāpēc Marijas aicinājumam uz ticību pat pēc 100 gadiem „ir ekstraordināra autoritāte”, viņš sacīja. „Cilvēkiem šodien vajadzīga ticība, kaut kas kam ticēt; ticēt Dievam, kurš ir mūsu visu kopīgais Tēvs; ticēt mūsu brāļiem, jo mēs visi esam viena un tā paša Tēva bērni, mēs visi esam brāļi.” Saprast saikni starp šiem diviem aspektiem ir fundamentāli mūsdienu pasaulei, - ne tikai kristiešiem, bet visai cilvēcei, viņš teica, piebilstot, ka cilvēkam vajag atskārst, ka „katra pirmavots ir Dievā, pirmsākums nav autonoms”. Sirds atgriešanās Kardināls Martins teica, ka otrs Marijas būtiskais aicinājums, „kas ir ļoti svarīgs, ir sirds atgriešanās”. „Dievmāte vairākkārt runāja ar ganiņiem par nepieciešamību cilvēkiem atgriezties... arvien vairāk tuvoties Dievam, un tādejādi vienmēr tuvināties mūsu brāļiem un māsām,” viņš teica, skaidrojot, ka „otrais aicinājums ir atkarīgs no pirmā.” Visās savās sešās parādīšanās reizēs Marija mudināja viņus katru dienu lūgties rožukroni un upurēt gandarīšanai par grēkiem. Savā trešajā parādīšanās reizē Marija sacīja ganiņiem: „Upurējiet sevi par grēciniekiem, un , kad vien jūs veicat kādu upuri, sakiet vairākas reizes: Ak, mans Jēzu, aiz mīlestības uz Tevi, tas ir par grēcinieku atgriešanos un lai gandarītu par grēkiem, kas izdarīti pret Marijas Bezvainīgo Sirdi.” Atgriešanās ir tas, kā joprojām trūkst pasaulē, kardināls Martins teica, atzīmējot, ka visās parādīšanās reizēs Marija konsekventi uzstāj uz „nepieciešamību cilvēkam, īpaši mūsdienās, arvien vairāk tuvoties savam pirmavotam - Dievam.” Miers Trešā Fatimas Dievmātes vēstījuma ”sadaļa” ir aicinājums uz mieru, kardināls Martins sacīja. Marija stāstīja bērniem par mieru bieži un mudināja viņus lūgties par mieru, viņš teica, piebilstot, ka viņas lūgums nāca laikā, kad visas globālās armijas bija ierautas 1. Pasaules karā. Dievmātes vēstījums bija “gandariet, lūdziet pēc miera, jo citādi cilvēks izzudīs”, viņš teica. Tā ir liecināts redzējumos, ko bērni skatīja par elli un dvēselēm, kas tur izcieš mokas. Iespējams, ka viens no visiespaidīgākajiem parādīšanās aspektiem, viņš teica, ir Marijas prasība pēc “absolūtas, steidzamas vajadzības pēc miera - cīnīties par mieru, lūgt Dievam par mieru”. Viņš uzsvēra nepieciešamību turpināt lūgties par mieru arī mūsdienās, jo “cilvēkam šodien ir vajadzīgas daudzas lietas, bet jo īpaši miers – pašam sevī un ar citiem”. Viņš atsaucās uz neskaitāmajiem konfliktiem, kas plosās visapkārt pasaulē, sacīdams, ka “viens no sāpīgākajiem ievainojumiem šodien ir karošana vienam ar otru; miera trūkums starp musulmaņiem un kristiešiem, starp vienas un citas valsts iedzīvotājiem utt.”. Cerība “Daudziem cilvēkiem šodien trūkst daudzu lietu, bet pāri visam – cerības.” Cerība ir ceturtā un pēdējā Marijas vēstījuma sadaļa, kardināls Martins sacīja, skaidrojot, ka “cilvēkam šodien nav cerības, viņš dzīvo dzīvi bez nākotnes, bez cerības uz nākotni”. Un ja personai nav cerības uz nākotni – vienalga, vai viņa personīgajā dzīvē, vai attiecībās ar citiem – “tad kas tā par dzīvi?” kardināls jautāja, skumji piebilstot, “tā ir dzīve, kas diemžēl bieži vien beidzas ar pašnāvību.” Norādot uz augstajiem pusaudžu pašnāvību skaita rādītājiem, viņš teica, ka daudz jauniešu beidz dzīvi ar pašnāvību, jo “viņi dzīvo dzīvi, kurai viņi nesaredz jēgu. Viņiem trūkst cerības, viņiem nav nākotnes redzējuma”. Cerība, viņš teica, “ir fundamentāla cilvēkam”, jo ir tikai dabiski, ka cerību zaudējušie savā izmisumā sliecas izdarīt pašnāvību. Viņi domā, ka “manai dzīvei nav jēgas, ja tai nav galamērķa, kuru būtu jāsasniedz". Tādejādi tas, ko Marija lūdz no šodienas cilvēka un ko Dievs pieprasa no mūsdienu cilvēka, ir „dziļa ticība, cerība, brālība mūsu starpā - kas tik ļoti trūkst, - lai tādejādi mums būtu miers, kas nepieciešams, lai mēs dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi”, viņš sacīja. Kardināls Martins sacīja, ka šī Fatimas vēstījuma sintēze mūsdienu pasaulei ir ne vien aktuāla, bet “tā ir Baznīcas pienākums”. Fatimas vēstījumu būtu jāizdzīvo ne tikai individuāli, bet “kā cilvēku kopienai”, viņš teica, paskaidrojot, ka trīs bērni atsaucās Dievmātes aicinājumiem ar “ekstraordināri unikālu, neatkārtojamu misiju”. Pat būdami mazi bērni, viņi varēja darīt zināmu un izplatīt Marijas vēstījumu pa visu pasauli ar saviem upuriem un lūgšanām, viņš teica, piebilzdams, ka parādīšanās simtgade kopā ar Francisko un Jacintas kanonizāciju ir nekas cits, kā šīs svarīgās nozīmes uzsvēršana.” Foto: Cilvēku pūļi skatās uz saules brīnumu, kas notiek Dievmātes parādīšanās Fatimā laikā 1917.g. 13.oktobrī Catholicnewsagency.com
Tulk.: D.B. | 
