Dievmāte parādījās Fatimas ganiņiem, lai brīdinātu mūs visus, ka dzīve bez Dieva, ko bieži mums piedāvā no malas, vai pat uzspiež, var novest mūs ellē. Marija atnāca, lai atgādinātu, ka Dieva gaisma dzīvo mūsos un ka tā mūs pasargā. Saskaņā ar Lūcijas atstāstu, trīs izredzētos Fatimas bērnus apjoza Dieva gaisma, kas izstaroja no Dievmātes. Viņa tos apsedza ar savu Dieva doto gaismas apmetni. Pāvests aicināja meklēt Jaunavas Marijas aizsardzību un lūgt, lai viņa rāda mums Jēzu. Uzrunājot Fatimā sapulcējušos svētceļniekus, Francisks teica: “Dārgie svētceļnieki, mums ir Māte! Kad Jēzus uzkāpa debesīs, Viņš aiznesa debesu Tēvam mūsu cilvēciskumu, kuru Viņš pats pieņēma Jaunavas Marijas miesās un ko nekad neatstās. Saliksim savu cerību šai cilvēciskumā, kas sēž debesīs pie Tēva labās rokas! Lai šī cerība vada mūsu dzīvi! Tā ir cerība, kas mūs atbalsta vienmēr, līdz pat pēdējam elpas vilcienam.” Pāvests aicināja smelties piemēru no svētajiem Franciska un Jacintas, kurus Jaunava Marija ievadīja bezgalīgajā Dieva gaismas okeānā un iemācīja Viņu pielūgt. Dieva klātbūtne nemitīgi pavadīja šos brāli un māsu viņu dzīvē, kā tas redzams no abu lūgšanām par grēciniekiem un no vēlēšanās vienmēr palikt tabernakulā apslēptā Jēzus tuvumā. Francisks pateicās visiem svētceļniekiem, kas kopā ar viņu bija ieradušies Fatimas svētnīcā. Viņš vēlreiz atgādināja, ka zem Dievmātes apmetņa neviens nebūs pazudis. No viņas apskāviena izrietēs cerība un miers, kas ir nepieciešami katram cilvēkam. Pāvests lūdza mieru un cerību visiem brāļiem un māsām kristībā, kā arī visai cilvēku ģimenei pasaulē, jo īpaši pieminot slimos un nespēcīgos, cietumniekus un bezdarbniekus, nabadzīgos un pamestos. “Dārgie brāļi un māsas, lūgsim Dievu cerot, ka arī citi mūs sadzirdēs un runāsim ar citiem pārliecībā, ka Dievs mums palīdzēs!” aicināja Francisks. Viņš apliecināja, ka Dievs mūs ir radījis kā cerības avotu priekš citiem. Prasot no mums katra sev uzticēto pienākumu izpildi, Dievs mūs visus mobilizē cīņā pret vienaldzību, kas atdzesē sirdi un padara tuvredzīgus. Noslēdzot homīliju, pāvests akcentēja: “Mēs negribam nedzīvu cerību! Dzīvība par pastāvēt tikai tad, ja būsim dāsni. To ir teicis un darījis pats Kungs, kurš vienmēr iet mums pa priekšu. Mēs nekāpjam krustā, lai atrastu Jēzu. Tas bija Viņš, kurš noliedza sevi un ļāva pienaglot sevi pie krusta, lai atrastu mūs, izkliedētu mūsos ļaunā tumsību un ievestu mūs atkal gaismā.” Svētais tēvs aicināja, lai zem Marijas aizsardzības mēs pasaulei būtu ausmas sargi, kas kontemplē Lieldienās atmirdzošo Pestītāja Jēzus patieso seju. Lai tādējādi mēs no jauna atklājam jauno un skaisto Baznīcas seju, kas spoži staro, ja tā ir misionāra, pretimnākoša, brīva, uzticīga, nabadzīga līdzekļos, bet bagāta mīlestībā. Svētās Mises noslēgumā pāvests sveica slimniekus. Viņš atgādināja homīlijā teikto, ka Kungs mums vienmēr iet pa priekšu. “Kad saskaramies ar krusta pieredzi, lai atceramies, ka Viņš to ir pieredzējis jau pirms mums. Jēzus pazīst sāpes. Viņš mūs saprot, mierina un piešķir spēku,” teica Francisks. Viņš aicināja slimniekus dzīvot ar savām sāpēm kā ar dāvanu, apzināties, ka viņi visā pilnībā piedalās Baznīcas dzīvē un misijā. “Jūsu klusā klātbūtne, kas ir daiļrunīgāka par vārdu plūdiem, jūsu lūgšanas, dienišķā savu sāpju uzupurēšana savienībā ar krustā sistā Jēzus sāpēm pasaules pestīšanas labā, pacietīgā un pat priecīgā sava stāvokļa pieņemšana – tas viss ir garīgais resurss, katras kristīgās kopienas bagātība. Nekautrējieties, jo jūs esat Baznīcas lielā dārgmanta!” apliecināja pāvests slimniekiem. Radiovaticana.va | 
