Arī E. Dunsdorfs Livoniju, kas pastāvēja vairāk nekā 350 gadu, dēvē par katolisku Baznīcas valsti[3]. Šie nosaukumi liecina, ka Livonija bija garīga valsts, jo augstākais valdnieks bija arhibīskaps[4]. Livonija (Terra Mariana) bija ap 108 000 km2 liela, un 67 000 km2 (62,03%) veidoja Livonijas ordeņa valsti. Bez tam pastāvēja piecas bīskapijas. Rīgas arhibīskapija bija 18 000 km2 (16,66%), Tērbatas bīskapija – 9000 km2 (8,33%), Kurzemes bīskapija – 4500 km2 (4,16%), Sāmsalas–Vīkas bīskapija – 7600 km2 (7,03%), bet Tallinas bīskapija – 80 km2 (0,7%). Tātad Livonijas lielāko daļu aizņēma Livonijas ordeņvalsts, kurai bija pastāvīgs karaspēks, kas tad arī reāli spēja noteikt stāvokli Livonijā. Livonijas Baznīcas valsts organizācijas raksturīgākā īpašība bija visas politiskās, sociālās un garīgās dzīves juridiska koncentrācija garīdzniecības vadošo personu: arhibīskapu un bīskapu rokās. Tādējādi Livonija nebija vienīgi Baznīcas province, bet gan jauna kristīga valsts pie Vakareiropas un Krievijas robežām[5]. Patiesībā valsts stāvoklis pat teritoriāli bija pakļauts Livonijas ordenim. Romas pāvests Aleksandrs IV 1255. gada 31. martā ar bullu, kas izdota Neapolē, iecēla trešo Rīgas bīskapu Albertu Suerbēru par Rīgas arhibīskapu un metropolītu. Rīgas arhibīskapijai bija pakļautas arī Prūsijas bīskapijas[6]. Kā Rīgas arhibīskapija (108 000 km2), tā Kurzemes jeb Piltenes bīskapija (4500 km2) bija sadalīta, jo to starpā atradās teritoriāli vienotā ordeņa teritorija. Arī Igaunijā Sāmsalas un Lēnemas bīskapijai nebija viengabalainas teritorijas. Tāda bija tikai Tērbatas bīskapijai. Arhibīskapa un bīskapu valdījumi tāpēc visu laiku atradās it kā ordeņa ielenkumā. Arhibīskapam un bīskapiem piederēja arī laicīgā vara, bet tādas nebija Rēvelas (Tallinas) bīskapam. Kopumā Livonija bija Eiropā lielākā Baznīcas valsts. (H. Strods, Latvijas katoļu Baznīcas vēsture 1075. – 1995. Rīga, 1996. 99. – 100. lpp.). 1217. gadā septembrī pāvesta legāts Vilhelms no Modenas noteica Rīgas, Kurzemes un Zemgales bīskapiju robežas, cik tās precīzi tanī laikā bija iespējams norādīt, jo daži jaunkristītie Latvijas novadi maz bija pazīstami, bet citi vēl pagānu apdzīvoti un tikai ”in spe” kristīgi jau ietilpināti minēto bīskapiju robežās. Legāts savā dekrētā vispirms norāda uz pilnvarām, kādas viņam no pāvesta piešķirtas, un tad uzsver Rīgas bīskapijas lielos nopelnus, atbildību un arī izdevumus kopējās kristīgās lietas veicināšanai Baltijā, jo šī bīskapija viena pati esot nesusi galveno smagumu kristīgās ticības izplatīšanā un nostiprināšanā. Tāpēc viņš atzīst par vēlamu un arī taisnīgu lietu, ka Rīgas bīskapijai tiktu pievienoti daži novadi arī Daugavas kreisajā krastā. Rīgas bīskapijai piederēja zemes ap Dundagu, tāpēc vajadzēja šos īpašumus savienot ar pašu bīskapiju. Lai radītu brīvu pieeju pie tiem. Liekas, šo motīvu vadīts, pāvesta legāts Rīgas bīskapijai pievienoja visu apgabalu gar jūrmalu starp Daugavgrīvu un Ventas grīvu, tad pa Ventas labo krastu līdz Abavas ietekai Ventā. Tālāk pa Abavas labo krastu līdz tās iztekai (Jaunpils – Lestenes purvājā), no kurienes velkama taisna līnija uz Koknesi. Cik pavirši šī robeža noteikta, redzams kaut no tā, ka pēc minētā dekrēta viss Ventas labais krasts no ietekas jūrā līdz Abavas ietekai Ventā pieder pie Rīgas diecēzes, bet mēs zinām, ka Kurzemes bīskapa katedrāle un sēdeklis atradās Piltenē. Lai gan Piltene tajos laikos atradās uz paša Ventas kreisā krasta, tomēr nav pielaižams, ka arī tajos laikos turpat upes otrā krastā jau sākās Rīgas bīskapija, kad Piltenes īpašumi gulēja Ventas abos krastos. Tāpēc šī dalīšana vairāk nosaka tā sauktās ”ideālās daļas ” nekā faktiskās robežas starp abām diecēzēm. Daugavas labajā krastā Rīgas bīskapijai piederēja visi latvju novadi un lībiešu zemes. Tādā veidā Rīgas bīskapija Daugavas labajā krastā stiepās, sākot no Baltkrievijas līdz pat Daugavas ietekai, uz ziemeļiem un ziemeļaustrumiem līdz Igaunijas un Krievijas robežām. Bet kreisajā krastā no Kokneses tiešā līnijā uz Abavas iztekas avotiem un tad pa Abavu līdz Ventai, pa Ventu līdz tās grīvai un tad gar jūrmalu atkal līdz Igaunijas robežai pie Ainažiem.Ja, lasot legāta dekrētu par Rīgas bīskapijas robežām Kurzemē un Zemgalē, rodas neskaidrs priekšstats par tām un sevišķi neskaidra tā robežu daļa, kas apzīmēta ar taisnu (jādomā gaisa) līniju no Abavas iztekas līdz Koknesei, tad vēl jo neskaidrākas ir Kurzemes un Zemgales bīskapiju robežas. Kurzemes bīskapijā ietilpst apgabali gar jūru starp Ventas un Mēmeles ietekām. Tad robeža iet gar Lietuvu līdz Zemgalei. Tālāk robeža sakrīt ar Zemgales – Kurzemes robežu līdz Abavas ietekai un tad iet pa Abavas un Ventas kreiso krastu līdz Ventspilij. Viegli teikt ”līdz pat Lietuvai”, bet kur tajos laikos sākās Lietuva un kur beidzās Kurzeme, par to arī pašam legātam skaidra priekšstata nevarēja būt, jo, kā jau citā vietā minējām, apgabals no Liepājas Mēmeles virzienā tika apzīmēts kā ”neapstrādājams” – citiem vārdiem sakot – neapdzīvots. Ar ”Lietuvu” te jāsaprot Žemaitija, kas vēl bija pagāniska un atradās pastāvīgās cīņās ar kristīgiem. Žemaiši uzskatīja par savu zemi to, ko kristīgie, cerēdami drīzumā iekarot, jau ”a priori” ieskaitīja savā diecēzē. No agrāk citētā Kurzemes dalīšanas projekta skaidri redzams, ka daļa Žemaitijas ieskaitīta Kurzemes novadā, ko sauca par Ceklis (Ceclis). Tātad Kurzemes bīskapijas robeža no Mēmeles (Klaipēdas) gar Lietuvu, respektīvi, Žemaitiju, jāuzskata par provizorisku vai, pareizāk sākot,– spraustu ideālu, kas vēl nākotnē jāsasniedz. Tikpat provizoriska bija arī robeža starp Kurzemi un Zemgali līdz Abavas iztekai, jo zemgaļi vēl atradās kara stāvoklī ar kristīgiem un turklāt plašie apgabali ap Ezeri, Kursīšiem, Saldu un Tukumu bija klāti mežiem, kur kristīgie arī jutās ”kā mežā”. Viens tikai ir skaidrs, ka dekrētā ar minēto Mēmeli jāsaprot Lietuvas Mēmele, bet nevis Mēmele pie tagadējās Bauskas, jo Lietuvas Mēmele līdz pat XIV gadsimta otrai pusei skaitījās Prūsijas vācu ordeņa un Lietuvas robeža, bet pie Mēmeles ietekas jūrā – robeža starp Prūsijas un Vidzemes ordeni. (J. kard. Vaivods. Katoļu Baznīcas vēsture Latvijā. Kristīgās Baznīcas vēsture senajā Livonijā, Latvijas rekatolizācija. Rīga, 1994. 7. –72. lpp.). 
Laikraksts "Nāc", Nr. 96 ___________________________ [1] J. Gotschalk. Kirchengeschichte. Bonn, 1959. 63.-129. lpp. [2] A. Švābe. Latvijas vēsture. I. III izd. Rīga, 1990. 102. lpp. [3] E. Dunsdorfs. Latvijas vēstures atlants, 1976. 60. lpp. [4] V. Klišāns. Livonija 13.- 16.gs. pirmajā pusē. Rīga, 1992. 11. lpp. [5] J. Kard. Vaivods. Katoļu Baznīcas vēsture Latvijā. Kristīgās baznīcas vēsture senajā Livonijā. Rīga, 1994. 5. lpp. [6] ASV. Reģ. Vat. Vol.24. Fol. 43-v. 291. lpp.; J. Kard. Vaivods. Katoļu Baznīca Latvijā, I. Rīga, 1994. 12. lpp. |
