Uz jautājumu, vai otrreiz precējušies katoļi (civilā kārtā ārpus Baznīcas) var saņemt Komūniju (ja necenšas dzīvot pilnīgā atturībā), pr. Odozors atbild tieši un bez kompromisiem: “Mēs to esam noteikuši jau sen. Viņi nevar.” Viņš piebilst, ka “visi ar to ir mierā”, ieskaitot pašus šķirtos un otrreiz precējušos: “Dodoties uz parastām draudzēm vairumā Āfrikas valstu, jūs redzēsiet, ka ļaudis, kuri ir tādā situācijā, par kuru runājat, neies pie Komūnijas, jo viņi jau ir pieņēmuši, ka tāds ir likums. Tas nav strīda jautājums.” Tas nozīmē skaidru un taisnu runu (kas tiek saukta par parrhesia), kas vieš svaigas, atsavidzinošas pārmaiņas dažās neskaidrajās lietās, ko esam dzirdējuši par šo pašu tēmu. Taču pr. Odozors saka vēl kaut ko par Komūnijas jautājumu, kas uzvedina uz domām, ka visa Dieva tauta var mācīties no Āfrikas pieredzes: “Problēma ar Rietumiem ir tāda, ka tie sašaurina lietas, izrauj tekstu no konteksta - kā tos vienu vai pāris jautājumus. Lasot Amoris Laetitia vēlreiz, es biju pārsteigts par tās neiedomājamo bagātību. Mēs Āfrikā dažreiz brīnāmies par to, kā katolicisms Rietumos paņem tikai vienu jautājumu un darbojas ar to, nepaskatoties uz kontekstu kopumā. Tas ir briesmīgi, un tas var kļūt šķebīgi.” Mazliet pazīstot Āfrikas teoloģisko tradīciju, domāju, ka zinu, ko ar teikto domāja pr. Odozors, raksta pr. Aleksandrs Lusijs-Smits, kurš sarunājās ar pr. Odozoru. Rietumos mūsu priekšstati, ideja par morāli (kas ir labi un ko darīt ir labi) izriet no Kanta. Mēs jautājam: “Kas man jādara?” un “Kas ir labi priekš manis?“ Taču Āfrikā jautājums par labo nekad netiek uzdots vienskaitlī, tāpēc ka persona, kas jautā, nekad neredz kādu vai sevi pašu kā radikāli nošķirtu indivīdu, bet gan kā ģimenei, ciemam, ciltij un nācijai piederīgo. Āfrikas cilvēks, kas formējies, dzīvojot Āfrikas kopienu pieredzē, jautā: „Kas mums jādara?“ un „Kas ir labi priekš mums?“. Citiem vārdiem, - kāda uzvedības forma nodrošinās kopienas labklājību un uzplaukumu? Tiek pieņemts, ka tas, kas dod labumu kopienai, dos labumu arī kopienas locekļiem. Uzlūkot indivīda cerības, centienus un vajadzības kā konkurējošas ar tām, kas ir kopienai, nav iedomājami. Indivīds eksistē tikai kā kopienas loceklis, un kopiena ir vienīgā vide, kurā labums tiek meklēts, atrasts un izbaudīts. Citiem vārdiem sakot, Āfrikas domāšanas veids var rādīt mums piemēru, kā nolikt malā individuālismu kā universālo prizmu, caur kuru izvērtēt morālos jautājumus. Āfrikas, komunitārā, kopienas redzējumā morālie jautājumi izskatās pavisam citādi. It īpaši jautājums par Komūniju šķirtajiem un otrreiz precējušamies iegūst pilnīgi citu aspektu. Ja kāds rēķinās tikai ar paša „vajadzībām“ – vajadzību atzīt viņu kā indivīdu, vajadzību justies pieņemtam, iekļautam sabiedrībā, vajadzību justies, ka Dievs kaut kādā veidā atzinīgi novērtē viņa uzvedību – tad aizliegums pieņemt Komūniju ir nepaciešams. Bet, ja viņš kopienas vajadzības uzskata par vissvarīgākajām un laulības saišu uzturēšanu kā kaut ko esenciālu kopienas labklājībai, tad šķirto un otrreiz precējušos izslēgšanai no Komūnijas pieņemšanas ir nozīme: tam nav tikai teoloģiska nozīme, tas palīdz nodrošināt kopienas integritāti. Kas attiecas uz laulību, tad ir divas kopienas, kurām vajadzīga pasargāšana. Pirmā ir cilvēku kopiena, visa cilvēku ģimene. Nekad nav pastāvējusi neviena civilizācija, kas būtu uzplaukusi bez laulības. Iedragāt laulību nozīmē graut jebkuru cilvēces uzplaukuma iespēju. Sabiedrības, kuras nav aizstāvējušas laulību, nav bijušas labas un veiksmīgas sabiedrības. Tādēļ visu kopējam labumam mums nepieciešams aizstāvēt laulību. Otra kopiena, kuras labklājība ir apdraudēta, ir Baznīca. Ja ļaujam iet pie Komūnijas tiem, kuri dzīvo nesakārtotā savienībā, mēs izdarām kaut ko, kas neatbilst visai pārējai kristīgās ticības mācībai un kam ir graujoša ietekme uz visu maģistēriju. Grūti iedomāties Baznīcu uzplaukstam bez efektīva maģistērija. Kā daudzkārt iepriekš jau teicu, mums jāieklausās Āfrikā. Mācīdams es tur pavadīju četrus gadus. Es daudz mācīju; bet es ceru, ka iemācījos arī daudz! Lūkojoties pretēji, - ja mēs gribam redzēt ceļu, pa kuru mums nevajadzētu iet, tad mums jādodas uz valstīm, kur Baznīca ir straujā lejupslīdē un kur atsevišķi individuāļi un viņu pielūgtās personīgās vajadzības tiecas pārveidot kristīgās ticības doktrīnu pēc savas izkropļotās patikas. Catholicherald.co.uk
Tulk.: D.B. | 
