Šoreiz trešdienas vispārējā audience notika divās vietās – Pāvila VI zālē un Svētā Pētera laukumā. Zālē pulcējās slimnieki, lai tiem nebūtu jācieš no lielā karstuma. Iesākot uzrunu, Francisks norādīja, ka abas puses vieno Svētais Gars, kurš ir vienības saite. Runājot par cerību, viņš atzina, ka mūsdienu cilvēka iekšējo baiļu iemesls lielā mērā varētu būt sekojošs: doma, ka mēs neesam pietiekoši stipri, pievilcīgi un skaisti, lai kāds par mums parūpētos. Uzskats, ka mīlestību ir jānopelna, ir briesmīgs slazds – viņš norādīja. Šodien daudzi cilvēki, lai aizpildītu savu iekšējo tukšumu, sagaida ārējus apliecinājumus un atzinību. “Taču iedomājieties tādu pasauli, kurā visi ubago citu uzmanību, bet neviens negrib būt nesavtīgs pret citiem?” turpināja pāvests. Varētu likties, ka tā būtu cilvēciska pasaule, bet īstenībā tā būtu elle. Daudzas narcisma izpausmes cilvēkā rodas no vientulības un arī no sajūtas, it kā viņš būtu bārenis. Ne velti, daži cilvēki, sevišķi pusaudži un jaunieši, izceļas ar šķietami neizskaidrojamu uzvedību. Īstenībā, viņi tādā veidā uzdod ļoti dziļu jautājumu: Vai tas ir iespējams, ka es neesmu cienīgs saukties vārdā? Vai tas ir iespējams, ka es neesmu cienīgs būt mīlēts? Tur, kur ir mīlestība, tur cilvēks tiek saukts vārdā. Kad runa ir par pusaudzi, kurš netiek vai nejūtas mīlēts, viņā var raisīties agresija – turpināja Svētais tēvs. Dažādu naida izpausmju sabiedrībā un huligānisma pamatā bieži vien ir fakts, ka cilvēks nav ticis atzīts un pieņemts. Nav sliktu bērnu, nav galīgi ļaunu pusaudžu, vienkārši, viņi ir nelaimīgi. Kas gan mūs var padarīt laimīgus, ja ne mīlestības pieredze, mīlestības, kas tiek dāvāta un saņemta? Cilvēka dzīve ir skatienu apmaiņa. Kāds, mūs uzlūkojot, liek mums neviļus pasmaidīt, savukārt mēs nesavtīgi uzsmaidām kādam, kurš ir noskumis, un tādā veidā paveram viņam izeju. Skatienu apmaiņa – teica Svētais tēvs. Lūkoties acīs…, tad atveras sirds durvis. Pāvests paskaidroja, ka pirmo soli sper mums pretī Dievs savā beznosacījumu mīlestībā. Dievs mūs mīl pirmais. Dievs mīl nevis tādēļ, ka tam būtu mūsos kāds iemesls, bet viņš mīl tāpēc, ka Viņš ir Mīlestība. Mīlestības būtība pastāv tanī, ka tā tiecas izplatīties, sevi dāvāt. Francisks norādīja, ka Dievs nesaista savu labvēlību pret mums pat ar mūsu atgriešanos. Tāda ir Dieva mīlestība. Un to labi atklāj sv. Pāvils: “Bet Dievs savu mīlestību parāda uz mums ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki” (Rom 5, 8). Tā ir beznosacījumu mīlestība – piebilda Svētais tēvs. Mēs bijām “tālu” kā tas pazudušais dēls, par kuru lasām līdzībā: “Viņam vēl tālu esot, tēvs viņu ieraudzīja un iežēlojās par viņu, un, pieskrējis klāt, krita viņam ap kaklu un skūpstīja” (Lk 15, 20). Dievs mūs mīlēja un mīl arī tad, kad kļūdāmies. Kurš gan no mums šādi mīl, ja ne tēvs un māte? – jautāja Svētais tēvs. Mamma turpina mīlēt savu dēlu pat tad, ja viņš nonāk cietumā. Šajā sakarā Francisks atminējās laikus, kad vēl kalpoja kā bīskaps Argentīnā. Viņš redzēja mātes, kuras stāvēja rindā, lai iekļūtu pie saviem dēliem cietumā. Neskatoties uz pazemojumiem, ko nācās izciest, viņas vienmēr paturēja stingru pārliecību, ka tas ir viņu dēls. “Bet, kundze, jūsu dēls ir noziedznieks”, nācās dzirdēt. Uz to sieviete atbildēja: “Bet tas ir mans dēls!”. Tikai pateicoties šai mātes un tēva mīlestībai, mēs varam saprast, kāda ir Dieva mīlestība – piebilda pāvests. Māte neprasa, lai viņas dēlam tiktu atcelts taisnīgais sods, jo par katru kļūdu ir jāmaksā, tomēr māte nekad nepārstāj ciest par savu dēlu. Viņa to mīl pat tad, ja viņš ir grēcinieks. Tieši tāpat Dievs attiecas pret mums. Mēs esam Viņa mīļotie bērni. Mēs visi esam Viņa mīļotie bērni. Pār mūsu dzīvi nav nekāda lāsta, ir tikai Dieva mīlošais vārds, kurš mūs radīja no nekā. Visa patiesība slēpjas šajās mīlošajās attiecībās, kas pastāv starp Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Tās ir attiecības, kurās, pateicoties žēlastībai, arī mēs esam iesaistīti. Dievs mūs ir gribējis un mīlējis savā Dēlā, Jēzū Kristū. Kāds mūsos ir iespiedis šo sākotnējā skaistuma zīmogu, ko nekad nespēs izdzēst nekāds grēks un nekāda kļūdainā izvēle. Dieva acīs mēs vienmēr esam un būsim mazās strūklakas, kas darinātas, lai no tām tecētu atspirdzinošs ūdens. Ko darīt, lai izmainītu nelaimīga cilvēka sirdi? Kādas tam ir “zāles”? – katehēzes noslēgumā jautāja Francisks, uz ko ticīgo pūles atbildēja, ka tā ir mīlestība. Un kā likt cilvēkam sajust, ka viņš tiek mīlēts? – turpināja jautāt pāvests. Vispirms vajag viņu apskaut – viņš atbildēja. Jāļauj viņam sajust, ka viņš ir gribēts, ka viņš ir svarīgs, lai viņš pārstātu skumt. Mīlestība izsauc mīlestību. Tas notiek daudz stiprāk nekā, kad naids izraisa nāvi. Jēzus nomira un augšāmcēlās nevis sevis, bet mūsu dēļ, lai tiktu piedoti mūsu grēki. Tāpēc šis mums visiem ir augšāmcelšanās laiks. Tas ir laiks palīdzēt nelaimīgajiem tikt vaļā no mazdūšības – īpaši tiem, kuri jau mīt kapā vairāk nekā trīs dienas. Šeit pār mums pūš brīvības vējš. Šeit dīgst cerības iedīgļi. Un mūsu cerība balstās uz pārliecību, ka Dievs mūs mīl tādus, kādi mēs esam. Viņš mīl vienmēr, mīl visus. Viņš mīl labos un sliktos – atgādināja pāvests. Enciklikā “Redemptor hominis” pāvests Jānis Pāvils II rakstīja, ka, ja cilvēks nesastop mīlestību, to nepiedzīvo un pats nemīl, tad viņš paliek pats sev svešs un neizprotams, un viņa dzīvei nav jēgas. Tāpēc nebaidīsimies no mīlestības un tās prasībām – mudināja Francisks. Rīkosimies tā, lai mūsu mīlestība būtu cēla, skaista un atbildīga, lai tādējādi tā kļūtu citiem par cerības staru! Radiovaticana.va |
