Ordinācijas Svēto Misi, kurā piedalījās arī topošā diakona ģimenes locekļi, draugi un kursa biedri, bīskaps aicināja veltīt Kristapa nodomā, lai viņš varētu šo kalpojumu cienīgi pildīt un lai saņemtās svētības nestu augļus. Tāpat bīskaps aicināja lūgties par visiem diecēzes priesteriem un jauniem aicinājumiem uz garīgo kārto. Pēc tam, kad dievkalpojuma laikā Rīgas Garīgā semināra rektors stādīja priekšā Kristapu Oliņu un apliecināja, ka viņš ir atzīts par cienīgu saņemt diakona iesvētības, Viktors Stulpins sprediķī aicināja visus klātesošos pārdomāt, kādā kalpojuma pakāpē Kristaps tiek ievadīts. Spediķa ievada daļā bīskaps pievērsās diakona amata nozīmei. „Senajā Baznīcā kulta un priesterības kārtas jēdzienus neapzīmēja tā kā mūsdienu valodā,” skaidroja bīskaps,„bet gan ar vārdiem, kas attiecās uz to nozīmi sabiedrības dzīvē: episkopos (uzraugs), presbyteros (vecākais) un diakonos (kalps).” Apzīmējums "presbiter" nāk gan no jūdu sinagogas, gan arī no grieķu kultūras. Visi šie apzīmējumi pārsniedza sakrālo dimensiju, kura dominēja vēsturiskajā izpratnē par priesterību. Katrs nozīmēja atšķirīgu funkciju, kuru pildīja kristīgajā kopienā - vadītāja funkciju, priekšstāvja funkciju un kalpošanas funkciju. Vadīšana (bīskapa funkcija) saistījās ar kristīgās draudzes organizēšanu un svinīgajiem dievkalpojumiem. Presbiters vadīja Euharistijas svinības. Diakons vispirmām kārtām rūpējās par visnabadzīgākajiem kristiešiem. Viņš bija padots bīskapam, kurš deva viņam norādījumus. Sv. Lūkass Apustuļu darbu grāmatā atklāj, ka apustuļi izvēlējās septiņus vīrus kalpošanai pie galda, lai paši varētu lielākā mērā veltīties lūgšanai un kalpošanai Dieva Vārdam. Ar laiku diakonāts kļuva par pārejas posmu ceļā uz priesterību. Pirms saņemt priestera svētības, ikvienam garīdzniekam vajadzēja saņemt diakona svētības. No apustuļu laikiem diakons saņem svētību ar roku uzlikšanu un kļūst par Dieva Vārda, altāra un mīlestības kalpu. Līdzdarbojoties Dievam, viņam tā jāpilda savi pienākumi, ka visi varētu viņu atzīt par patiesu Kristus mācekli, kurš atnāca nevis tādēļ, lai Viņam kalpotu, bet gan lai pats kalpotu.” Tālāk bīskaps īpaši uzrunāja pašu topošo diakonu: „Dārgais Kristap! Pirms brīža Semināra rektors Baznīcas vārdā lūdza tevi iesvētīt par diakonu, apliecinot, ka tu esi tā cienīgs. Arī tu pats brīvprātīgi vēlies tikt iesvētīts par diakonu. Piecus gadus tu gatavojies šai dienai, un pavisam drīz tu skaļi visas kopienas priekšā apliecināsi šo gribu un apsolīsi paklausību. Ievadā teicu, ka viens no diakona kalpojumiem ir Dieva Vārda kalpojums. Šis Vārds, saistībā ar to, ko tu apliecināsi, lai ir tev kā ceļamaize. Pirmajā lasījumā apustulis Pāvils raksta: “Tātad mēs izpildām sūtību Kristus vietā, it kā Dievs runātu caur mums.” Pirmie trīs jautājumi, uz kuriem tev nāksies atbildēt, attiecas uz diakona kalpojumu, kas notiek, pateicoties Svētā Gara dāvanai, un kuru jāveic pazemīgas mīlestības garā, palīdzot priesteriem un veicinot kristīgās tautas izaugsmi, bet pāri visam saglabājot ticības noslēpumu tīrā sirdsapziņā, to sludinot vārdos un darbos, kas atbilst šiem Pāvila vārdiem. Tātad tas, ko tu kā diakons darīsi, ir nevis tavam godam, bet gan sūtība, ko jāveic Kristus vārdā. Cilvēkiem, pie kuriem tu tiksi sūtīts un kuriem sludināsi, ir jādzird Dieva Vārds, patiess Dieva Vārds, un nevis tava gudrība. Jo pat zināšanas un talanti, ar kuriem tu esi bagātīgi apdāvināts, ir Dieva dāvana. Labi ir tas, ka tu līdzdarbojies šai dāvanai. Tikai atceries par “pazemīgas mīlestības kalpojumu”. Tas nozīmē - nesludini sevi, bet gan to, kurš tevi ir apdāvinājis. Vēl vakar mēs atcerējāmies sv. Akvīnas Tomu, par kuru līdzcilvēki teica, ka viņš runāja vai nu par Dievu, vai ar Dievu. Pie šī teiciena vēl atgriezīsimies, bet pirmo daļu der jau tagad dziļi ierakstīt savā sirdī, paturēt to tur un ar to dzīvot. Nākošais jautājums būs par tavu brīvprātīgo izvēli ievērot celibātu. Apustulis Pāvils tajā pašā pirmajā lasījumā dāvā būtisku norādījumu, kā to izdzīvot: “Kristus ir nomiris par visiem, lai tie, kas dzīvo, vairs nedzīvotu sev, bet Tam, kurš par viņiem nomira un augšāmcēlās. Tāpēc no šī brīža mēs nevienu vairs nepazīstam pēc miesas...” Brīvprātīgi uzņemoties tagad diakona kalpojumu, vēlāk, cerams, - arī priesterības, tu izdari izvēli, lai vairs nedzīvotu tikai sev, bet Tam, kurš arī par tevi nomira un augšāmcēlās. Ja Viņš, mūs mīlēdams, kad mēs vēl bijām grēcinieki, mūsu dēļ uzņēmās krusta ciešanas, nāvi un augšāmcēlās, tad, kalpojot Viņam un cilvēkiem, mēs izvēlamies nevienu nepazīt pēc miesas, bet veltījamies, var pat teikt atdodamies, kalpošanai debesu valstības dēļ. Nākošie divi jautājumi attiecas uz tavu personīgo un visas Baznīcas garīgo dzīvi. Šeit atgriežamies pie teiciena par sv. Tomu otrās daļas - „runāja ar Dievu”. Visa kalpošana nebūs daudz vērta, ja tā nebūs balstīta dziļā un regulārā lūgšanas dzīvē. Runājot ar Dievu, sv. Toms varēja pēc tam runāt par Viņu, jo bija Viņu iepazinis. Arī Kristus, kā zinām pēc evaņģēlijiem, vairākkārt pavadīja ilgu laiku lūgšanā, sevišķi pirms svarīgiem notikumiem, dāvājot mums uzticīgas, pacietīgas, dziļas un regulāras lūgšanas piemēru. Pēdējais būs paklausības solījums. Arī tas ir tava kalpojuma, patiesā kalpojuma neatņemama sastāvdaļa, jo arī Kristus kļuva paklausīgs, pildot savu kalpojumu cilvēces pestīšanas labā, paklausīgs līdz nāvei. Mēs labi zinām, ka cilvēki dzīves laikā dod daudzus solījumus, pat zvēr, bet īsa ir viņu atmiņa. Evaņģēlija vārdi skan skarbi. Šodienas kontekstā lasot: “Lai jūsu runa ir: jā, jā, nē, nē”, un to lasīsim kā aicinājumu nebūt vieglprātīgiem vārdos un solījumos. Arī tu kopienas priekšā izdarīsi lielu apņemšanos, izteiksi vēlēšanos kalpot un solīsi paklausību. Lai šie izteiktie vārdi ir uzticama vīra vārdi, kas nešķobās. Dievs, dāvādams tev aicinājumu, ir ļoti uzticējies tev. Atbildi Viņam ar mīlestības pilnu uzticību, lai arī cilvēki, kuri uzlūkos tevi, redzētu tavu uzticību Dievam un saviem solījumiem, mācītos to arī savā kalpošanā un ikdienas dzīvē, lai pievilktu viņus Kungam. Tādā veidā kristīgā tauta, Svētā Gara iedzīvināta un tava labā piemēra pamudināta, kļūst par tīru un Dievam patīkamu upuri, bet tu pats, satiekot Kungu, varētu dzirdēt Viņa vārdus: “Tu, labais un uzticamais kalps, ieej sava Kunga līksmībā.”” Kad Kristaps visu klātesošo priekšā izteica gribu, ka vēlas ar bīskapa roku uzlikšanu un Svētā Gara dāvanām tikt ordinēts kalpošanai Baznīcā, visa draudze, nometusies ceļos, vienojās lūgšanā, lai Dievs dāvā svētīgo žēlastību šim kalpam, kuru Viņš ir izvēlējies svētajai diakona kārtai. Pēc ievadīšanas diakona kārtā caur bīskapa roku uzlikšanu, jaunais diakons turpināja Svēto Misi, palīdzot bīskapam kalpošanā pie altāra. Dievkalpojuma noslēgumā Kristaps Oliņš jau kā jaunais diakons par piedzīvoto teica, ka sirdsmiers, kuru viņš izjuta šīs ceremonijas laikā, viņam ir kā pozitīva zīme un apstiprinājums izvēlētajam ceļam. Bez pateicības visiem, kuri atbalstīja viņu šajā ceļā, šis notikums būtu nepilnīgs, teica jauniesvētītais diakons. Diakons citēja arī Marka Aurēlija teikto un atzina, ka šie vārdi brīžiem ir bijuši kā vadmotīvs, kas palīdzējis dzīvē iet uz priekšu, proti, ka „neviens cilvēks neeksistē pats priekš sevis, un mēs visi esam viens priekš otra”. Sekojot teiktajam, Kristaps īpaši pateicās savai vecmammai, kura viņam devusi ļoti skaidru piemēru par to, kas ir labs un vērtīgs. Kristaps pateicās arī saviem draugiem, priesteriem, no kuriem viņš ir iedvesmojies, Liepājas svētā Jāzepa draudzei, no kuras pats diakons nācis, Garīgā semināra biedriem, ar kuriem kopā studijās pavadīti 5 gadi, skolotājai Maijai, kura vidusskolā atklāja filozofijas priekšmeta interesantumu. Noslēgumā kā pateicību Dievam Kristaps novēlēja pats sevi, cerot un lūdzot, ka pats spēs būt par skaistu ziedu Dievam. Katedrāle.lv 
|
