Svētdienas vakarā Francisks celebrēja Svēto Misi Svētā Jāņa Laterāna bazilikas laukumā, kur pulcējās tūkstošiem ticīgo. Pēc Euharistijas svinībām, kā jau šais svētkos ierasts, notika procesija ar Vissvētāko Sakramentu pa Merulāna ielu uz Svētās Marijas Lielāko baziliku, kur pāvests deva svētību ar Vissvētāko Sakramentu. Pāvests, kurš vienlaikus ir arī Romas bīskaps, aicināja ticīgos sekot Jēzum Euharistijā. Šogad viņš Jēzus Vissvētās Miesas un Asiņu svētkus pārcēla no ceturtdienas uz svētdienu, lai dotu iespēju lielākam cilvēku skaitam piedalīties procesijā pa vienu no Romas centrālajām ielām, kas savieno abas minētās bazilikas. Šis gājiens tā dalībniekiem kļuva par publisku ticības un mīlestības apliecināšanas aktu. Runājot par Euharistiju, Svētais tēvs atgādināja, ka ir ļoti svarīgi pieminēt, ko Kungs mūsu labā ir darījis, jo uz šo piemiņu balstās mūsu personīgā pestīšanas vēsture. Piemiņa ir tikpat būtiska ticībai, cik būtisks ir ūdens augiem. Tāpat kā augs nevar dzīvot un nest augļus bez ūdens, tāpat arī ticība nevar pastāvēt, ja tā netiek veldzēta no piemiņas avota, piemiņas par to, ko Kungs mūsu labā ir darījis. Paturi prātā Jēzu Kristu! – mudināja Francisks. Homīlijas turpinājumā pāvests skaidroja, ka piemiņa palīdz mums dzīvot mīlestībā, tas ir, paturēt savā sirdī un neaizmirst to, kurš mūs mīl, un ka mēs esam aicināti mīlēt. Dzīvojot ikdienas steigā, mums liekas, ka viss gāžas pār mūsu galvu. Mēs skrienam uz priekšu, “piepildām sevi” ar visādiem jaunumiem, bet paliekam iztukšoti no pagātnes atmiņām. Tādā veidā mēs dzīvojam virspusēju dzīvi, vairs neprotam iedziļināties tanī, kas ir patiesi svarīgs, un aizmirstam, kas mēs esam un kurp dodamies. Mūsu ārējā dzīve ir sadrumstalota, bet iekšējā inerta. Taču šie svētki mums atgādina, ka šajā sadrumstalotībā Kungs nāk mūs pretī – ļoti trauslā veidā, tas ir, dāvādams mums sevi Euharistijā. Tā ir mūsu dzīvības Maize, ar kuras palīdzību Jēzus dziedē mūsu atmiņu un atbrīvo mūs no šodienas skriešanas slimības. Euharistija ir Dieva mīlestības piemiņa, savukārt Dieva mīlestībā ir mūsu spēks. Tā ir atbalsts mūsu ceļā. Saņemot Euharistiju, mēs iegūstam pārliecību, ka esam Dieva mīļotie bērni. Jēzus savā mīlestībā mums dāvā piedošanu, dziedē mūsu ievainojumus un palīdz samierināties ar pagātni. Euharistija ir mūsu drosmes avots – uzsvēra pāvests. Pat ja mūsu ceļš ir ļoti grumbuļains, mēs nekad neesam vieni. Kungs mūs nekad neaizmirst. Katru reizi, kad ejam pie Viņa, Viņš atjauno mūs savā mīlestībā. Bez tam, Euharistija mums atgādina, ka mēs neesam indivīdi. Mēs esam Kristus Miesa, un Jēzus ar mums dalās savā Miesā. Euharistijas sakraments nav domāts tikai “man”, bet tas ir visiem, kuri veido vienu Miesu – svēto Dieva tautu. Tas ir vienotības sakraments. Tas, kurš to pieņem, pats kļūst par vienotības instrumentu. Šī vienotības Maize atbrīvo mūs no ambīcijas būt pārākiem par citiem, no alkatības un vēlmes visu grābt priekš sevis, no citu kritizēšanas. Tā piepilda mūs ar prieku par to, ka varam mīlēt un tiekties pēc vienotības. Radiovaticana.va | 
