Turpinot aplūkot cerības tematu, šoreiz viņš pievērsās svētajiem. Francisks uzsvēra, ka kristietis dzīvo paļāvībā, jo zina, ka pēdējais vārds pieder nevis naidam, nāvei vai karam, bet Dievam. Kristības sakramenta saņemšanas dienā mēs tikām uzticēti svēto aizbildniecībai. Viņi ir mūsu vecākie brāļi un mūsu vecākās māsas, kas pirms mums piedzīvoja tās pašas grūtības un tagad atrodas Dieva apskāvienos. Vēstulē Ebrejiem, runājot par svētajiem, ir teikts, ka mums visapkārt ir “liels pulks liecinieku” (12, 1). Viņi mums atgādina, ka kristīgā dzīve nav neaizsniedzams ideāls. Viņi ir kopā ar mums, līdz ar to mēs neesam vieni. Kristietis dzīvo ar lielu paļāvību un tic, ka ļaunajiem spēkiem pār viņu nav nekādas varas. Turpinājumā pāvests skaidroja, ka svētie tiek piesaukti ne tikai Kristības, bet arī Laulības un Priesterības sakramenta saņemšanas brīdī. Kad vīrietis un sieviete noslēdz laulību, pār viņiem tiek piesaukta svēto aizbildniecība, kas kļūst viņiem par paļāvības avotu visas dzīves garumā. Tas, kurš patiesi mīl, grib teikt “uz visiem laikiem” un viņam pietiek drosmes to pateikt – atzina Francisks. Bez tam, šis cilvēks apzinās, ka viņam ir vajadzīgs Dieva žēlastības un svēto atbalsts. Šodien daži laulātie ir gatavi dzīvot kopā tikai tik ilgi, “cik pastāv mīlestība”. Šajā sakarā Svētais tēvs atgādināja, ka laulība tiek noslēgta uz mūžu. “Ja tu tā nedomā, tad labāk neprecies pavisam”, viņš uzsvēra. Vai nu uz mūžu, vai nu neprecēties vispār! Tāpēc laulības brīdī tiek piesaukta svēto klātbūtne un aizbildniecība. Svarīgi, lai grūtos brīžos mums pietiktu drosmes pacelt uz debesīm savas acis un padomāt par daudzajiem kristiešiem, kuri izgāja cauri spaidiem un saglabāja baltu savu kristību tērpu, mazgājot to Jēra asinīs (sal. Atkl 7, 14) – norādīja pāvests. Dievs mūs nekad nepamet. Katru reizi, kad mums tas ir vajadzīgs, nāk Viņa eņģelis, lai mūs atkal pieceltu un dāvātu mūsu sirdij mierinājumu. Dažreiz šiem “eņģeļiem” ir cilvēka izskats un cilvēka sirds, jo Dieva svētie vienmēr ir mūsu vidū. To ir grūti saprast un iedomāties, bet svētie ir klātesoši mūsu dzīvē. Un tad, kad kāds piesauc kādu svēto, viņš to dara tādēļ, ka šis svētais ir mums tuvu. Svētie tiek piesaukti arī Priesterības sakramenta saņemšanas brīdī. Tas ir viens no ordinācijas liturģijas visaizkustinošākajiem brīžiem. Kandidāti visā augumā apguļas uz zemes ar seju pret grīdu un visa Dieva tauta, bīskapa vadībā, piesauc svēto aizbildniecību. Priesterim uzticētās misijas smagums viņu nospiestu, bet sajūtot, ka virs viņa atrodas visa paradīze un ka Dievs nemitēsies dāvāt savu žēlastību, viņš var kalpot mierīgi. Viņš nav atstāts viens. Runājot par mums visiem, par visiem kristiešiem, pāvests atzina, ka mūsu spēki ir vāji, taču Dieva žēlastības noslēpums ir liels un šī žēlastība darbojas mūsu dzīvē. “Lai Kungs dod mums visiem cerību, ka varam kļūt svēti”, vēlēja Svētais tēvs. Viņš piebilda, ka mēs varam būt svēti savā ikdienas dzīvē, pie tam, tas nenozīmē, ka mums būtu visu dienu jālūdzas. Turpretī, tas nozīmē, ka mums jāpilda pēc labākās sirdsapziņas savi ikdienas pienākumi, kuros ietilpst lūgšana, darbs, rūpes par bērniem. Mums visu jādara ar sirdi, kas atvērta Dievam, un visu, tai skaitā darbu, slimību, ciešanas, grūtības ir jāupurē Dievam. Tādā veidā mēs varam kļūt svēti – viņš uzsvēra. Varbūt mēs domājam, ka vieglāk būt noziedzniekam nekā svētajam? Nē, mēs varam būt svēti, jo šajā ceļā mums palīdz Kungs. Kļūstot svēti, mēs kļūstam par Kristus atspulgu šai pasaulei un ienesam tajā mīlestību un brālību. Sveicot atsevišķas svētceļnieku grupas, pāvests vispārējās audiences laikā atgādināja, ka piektdien Baznīca svinēs Vissvētās Jēzus Sirds svētkus. Tā ir diena, kad Baznīca ar savām lūgšanām un mīlestību īpašā veidā atbalsta priesterus. Radiovaticana.va | 
