Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Intervijas

Svētuma ceļš mazās lietās
22.06.2017 pl. 19:46

Intervēja Ieva Liede

Intervija ar dominikāņu tēvu Piju Eglinu OP, kurš dzīvo un kalpo Liepājas svētā Dominika klosterī.

Lūdzu, pastāstiet par savu bērnību.

Esmu dzimis Lietuvā, netālu no jūras, Kretingā, bet visu bērnību aizvadīju Raseiņos, nelielā pilsētiņā Lietuvas vidienē. Interesanti, ka vienīgais dominikāņu klosteris pirms kara bija saglabājies tieši šajā pilsētiņā. Kas to zina, varbūt tas nemaz nav nejauši, ka tur dzīvoju un arī pats pēc tam kļuvu par dominikāni. Kad biju pavisam mazs zēns, pirms gulētiešanas mamma mani ieģērba garā naktskreklā un sūtīja pie vectētiņa, kurš slims gulēja gultā, lai es viņam novēlētu labu nakti. Es iegāju pie vectētiņa, pateicu sakāmo, bet vectētiņš vienmēr teica: ”Skatieties, mūsu priesteris atnācis!” Atceros, ka es ļoti par to dusmojos, jo man nepatika, ka mani tā sauc, bet, redz, kāda dzīves ironija iznāca.

Kā radās doma stāties seminārā?

Kad atskatos uz savu dzīvi, es saprotu sistēmu, kādu Dievs ir paredzējis cilvēkiem, lai mēs savu dzīvi izdzīvotu visā tās pilnībā. Ir trīs aspekti, kas atklājas Jēzus mācībā. Pirmais aspekts – skaidri saprast savas dzīves mērķi, otrais – īstenot sevi un trešais – palīdzēt citiem. Dzīves mērķis ir Debesu valstība. Kā Jēzus saka: ”Mana Tēva namā daudz mājokļu. (..) Es eju jums sataisīt vietu. Un, kad es aiziešu un jums vietu sataisīšu, es atkal atnākšu un paņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs tur būtu, kur es esmu. Un, kur es eju, jūs zināt, un ceļu zināt.” (Jņ 14, 2-4) Tas nozīmē, ka Viņš mūs tur gaida. Ja mūsu dzīve ir līdzīga svētceļojumam, tad mūsu ceļš ved tieši uz Debesu valstību. Jo ātrāk cilvēks to skaidri saprot, jo labāk pēc tam dzīvē viss sakārtojas.

Tieši ar to es arī sāku, jo tas bija 90. gados, kad biju iesācis kādu savu biznesu. Tajā laikā to varēja saukt par mežonīgo kapitālismu, jo pāris dienās varēja kļūt bagāts. Jautri pavadīju laiku, bet tad sāku domāt par tā visa jēgu. Labi, ka man bija ticīga ģimene un draugi, kas ieteica palasīt apustuļa Pāvila vēstules. Tās lasot, es sapratu, ka esmu ceļā un mana dzīve ved uz Debesu valstību. Tajā laikā tas man bija milzīgs atklājums! Es gribēju dalīties ar savu atklājumu, jo man tajā laikā likās, ka biju vienīgais, kurš pie tā ir nonācis. Tad sapratu, ka labākais veids, kā dalīties atklātajā, ir kļūt par priesteri, jo tad par to varēšu stāstīt visiem un rādīt ceļu.

Iestājoties Telšu seminārā, redzēju, ka tā nav nejaušība. Tur mācoties, sapratu, ka ļoti svarīgi ir realizēt savu dzīves mērķi. Jēzus par to ļoti skaidri pasaka līdzībā par talentiem, kas tika uzticēti dažādiem cilvēkiem (Lk 19, 11–27). Tas ir ļoti skaidrs mūsu dzīves piemērs tam, ka mums katram dzīvē ir uzticēta kāda misija, kas jāpilda, un tam mums ir dots attiecīgs raksturs, talanti. Cilvēks kļūst laimīgs tad, kad skaidri saprot savas dzīves mērķi un, liekot lietā uzticētos talantus, to cenšas sasniegt. Arī palīdzēt citiem ir ļoti svarīgi, jo vienīgais likums, ko Jēzus ir atstājis, ir saistīts ar tuvākā mīlestību (Lk 10,27). Mīlēt – tas nozīmē palīdzēt otram, un šī palīdzība sākas ar to, ka palīdzam otram apzināties galvenās lietas dzīvē, piemēram, ka Dievs eksistē un Viņš ir mūsu katra dzīves mērķis. Tie tad arī bija motīvi, kas pastiprināja manu aicinājumu. Ir daudzi cilvēki, kuri dzīvo tādu dzīvi, kādu nevēlas, strādā darbu, kas nepatīk, bet es ar Dieva palīdzību izvēlējos to, kas man bija pats labākais.

Pēc kāda laika es sapratu, ka nevēlos kļūt par diecēzes priesteri, tādēļ domāju par iestāšanos kādā ordenī. Atcerējos, ka pilsētiņā, kurā uzaugu, kādreiz ir dzīvojuši dominikāņi. Jau mācoties seminārā, sāku lasīt grāmatas par dominikāņiem, par Sprediķotāju ordeni. Tā tas viss arī sākās.

Tajā laikā Lietuvā vairs bija palicis tikai viens gados vecs dominikānis, kurš ordenī bija iestājies pirms kara. Viņš man ieteica padzīvot klostera kopienā, ja gribu kļūt par īstu mūku un redzēt, ko nozīmē klosterdzīve, tādēļ devos uz Čehiju. 1993. gadā mēs bijām trīs, kuri no Telšu semināra devāmies, lai iestātos dominikāņu ordeņa noviciātā Čehijā, Prāgā. Tur arī pabeidzām Universitāti, 1998. gadā mani iesvētīja par priesteri un no tā brīža es sāku kalpot un dzīvot Viļņā.

Kāda bija klosterdzīve tajā laikā Viļņā?

Tajā laikā Viļņas klosterī dzīvoja vecais mūks, kurš ordenī iestājās pirms kara, un viens jauns brālis no Amerikas, kurš bija Lietuvas emigrantu dēls. Viņš ordenī bija iestājies Amerikā un juta pienākumu kaut ko no sevis dāvāt zemei, kurā dzimuši viņa vecāki. Tas bija ļoti skaists laiks. Sākās dažādi remontdarbi gan klosterī, gan baznīcā, jo padomju varas laikos mūsu dominikāņu baznīca Viļņā bija slēgta. Bija dažādas rūpes ne tikai saistībā ar pastorālo darbu, bet arī saistībā ar materiālām lietām.

Šogad tika atzīmēts dominikāņu ordeņa 800. jubilejas gads. Kāds tas ir bijis, ko iezīmējis?

Es vienmēr brīnos par sv. Dominiku, kurš ir mūsu sludinātāju ordeņa dibinātājs, tāpēc, ka viņš nekad neakcentēja sevi, savu personību vai kādu savu personīgo misiju. Viņš vienmēr lūkojās uz to, kas bija nepieciešams Baznīcai un cilvēcei. Viņam pati svarīgākā bija ordeņa misija. Esmu ievērojis, ka mēs, dominikāņi, arī ne pārāk akcentējām šo jubilejas gadu un to, ka pagājuši 800 gadi kopš tā dibināšanas. Tas ir skaisti, tā ir bagāta vēsture, un var teikt, ka tā ir izmainījusi visu Baznīcas seju. Bet mēs saprotam, ka tāpat kā visa Baznīca, tā arī daudzi klosteri atrodas krustcelēs. Tas nozīmē, ka vecie laiki aiziet un nāk pilnīgi citi. Tagad, kad tiek atzīmēts šis jubilejas gads, ļoti aktuāls kļūst jautājums – kādēļ vēl pastāv dominikāņu ordenis? Jo vairāk es par to domāju, jo vairāk brīnos par to, ka sv. Dominika sludināšanas ideja vēl jo aktuālāka ir 21. gadsimtā. Jo 20. gs. ir mainījusies izpratne par misiju – līdz tam tika uzskatīts, ka misijās ir jādodas uz citām zemēm, piemēram, Āfriku, Indiju un tur jāsludina Dieva Vārds, bet tagad saprotam, ka Eiropa, kristietības šūpulis, kas vienmēr ir nesusi Evaņģēliju citiem, pēkšņi pati stāv tukšām rokām. Arī sv. Dominikam nebija vēlme doties sludināt uz pasaules galu, viņš sludināja tur, kur bija – Spānijā, Francijā, Itālijā – un gribēja doties uz Ziemeļu un Austrumu zemēm. Viņš par to sapņoja. Tieši šie principi, pēc kuriem dzīvoja sv. Dominiks, izrādās ļoti aktuāli pēc 800 gadiem. Es par to vienkārši priecājos. Droši vien mums atkal ir jāatgriežas pie saknēm – ko nozīmē sludināt 21. gadsimtā.

Kāda šķiet dzīve tagad Latvijā, Liepājā?

No Viļņas mēs ar lielu prieku braucam šurp uz Liepāju, īpaši atpūsties, jo te ir jūra un brīnišķīga pludmale. Kad pirms 8 gadiem pirmo reizi te ierados, lai dzīvotu veselu mēnesi uz vietas, iepazinu pilsētu un vienkārši tajā iemīlējos. Man ir ļoti liels prieks te būt. Vienmēr, kad man bija brīvdienas, es daudz nedomāju, kurp braukt, man Liepāja bija vislabākā atpūtas vieta. Arī tad, kad organizējam nometni Viļņas draudzes ticīgajiem, izvēlamies tikai Liepāju. Esmu kalpojis 18 gadus vienā klosterī, remontdarbi ir beigušies un situācija nostabilizējusies, tādēļ brāļi Viļņā man ļāva paņemt sabatisko gadu, ko tagad izmantoju. Tā es ierados un ar lielu prieku atklāju, ka te ir laiks lasīt grāmatas, ir laiks arī pagulēt, lūgties. Man ļoti patīk lūgties Rožukroni jūrmalā, neskatoties pat uz vēju. Pagaidām man šis laiks ir ļoti vērtīgs.

Kāda ir dzīve Baznīcā, esot prom no savas dzimtās zemes?

Liepājā cilvēku baznīcā nav daudz, bet tie, kuri nāk, mani izbrīna, jo Lietuvā esam pieraduši runāt stereotipos. Tipisks katolis pat sevī ietver tādu negatīvu pieskaņu, jo tas nozīmē, ka šāds cilvēks apmeklē baznīcu, lūdzas, bet viņu neredzēsi biežāk kā tikai svētdienās. Liepājā Sv. Dominika draudzē cilvēki veido kopienu, kā daudzās draudzēs Lietuvā trūkst. Es redzu, ka te cilvēki nāk uz Svēto Misi, savā starpā ir pazīstami, runājas, pēc Mises tiekas kopīgā agapē. Skatos un domāju – mums Viļņā vajadzētu darīt tāpat kā šeit. 80% iedzīvotāju Lietuvā oficiāli sevi sauc par katoļiem, bet praktiski šis skaitlis ir daudz mazāks. Nelielai grupai vienmēr ir arī savas priekšrocības. Esmu priecīgs, ka varu šeit atpūsties un piedzīvot pavisam citādu pastorālo kalpošanu nekā Lietuvā.

Kā Dievs jūs māca?

Man tagad ir dots laiks, lai es apdomātu savu dzīvi. Saprotu, ka katru cilvēku Dievs ved uz svētumu, un bieži gadās, ka mēs šo svētumu uztveram pārāk abstrakti, mēs to neizprotam un nezinām, kurp doties. Piemēram, dzīvojot Liepājas klosterī, man nav rūpes un lieli uzdevumi, bet katru brīdi es atrodos izvēles priekšā. Katram no mums ir ne tikai tiesības, bet uzdevums izvēlēties pareizo ceļu arī ikdienas sīkumos. Tas nozīmē, ka tad, ja esmu nolēmis celties astoņos no rīta, tad es to arī daru. Man Liepājā vienmēr ir kārdinājums gulēt ilgāk, bet vislabāk ir piecelties 7.00 un izmantot laiku pirms pusdienām, jo tas ir laiks, ko varu izmantot visproduktīvāk. Ja nolemju lūgties, tad man vairs nav kur noslēpties, jo nevaru attaisnoties ar laika trūkumu. Tagad turpinu pašmācības ceļā mācīties angļu valodu, un tas ir atkarīgs tikai no manis, vai tam teikšu jā vai nē. Īpaši tagad es saprotu, ka svētuma ceļš ir šādās mazās lietās, kur es speru soli pēc soļa un virzos turp, kur vēlas Dievs. Reizēm mēs jūtamies pazuduši tādēļ, ka gribam uzreiz kļūt svēti, bet tas nav iespējams, jo cilvēks aug ļoti lēni. Ļoti svarīgi ir nestāvēt uz vietas, bet doties uz priekšu kaut pavisam niecīgiem solīšiem. Tieši šo skolu es šobrīd izeju Liepājas dominikāņu klosterī.

Izdevums "Nāc", Nr.95
Foto: Kristīne Locika